Turpinot vīziju par Rundāli. Saruna ar jauno pils muzeja direktori Lauru Lūsi 0
Kad Kultūras ministrija 31. oktobrī paziņoja, ka no 2. janvāra godu un atbildību vadīt Rundāles pils muzeju konkursa kārtībā izcīnījusi muzeja Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja LAURA LŪSE, tas kļuva par nelielu sensāciju. Līdzšinējais direktors Imants Lancmanis, tiesa, jau laikus bija paziņojis, ka 2018. gada 18. novembrī ies pensijā, tomēr vismaz divas paaudzes pie Latvijas iespaidīgākā muzeja vadības stūres redzējušas tikai viņu.
Jauno direktori aicinājām uz sarunu par to, kāds bijis ceļš līdz pašreizējam amatam, nākotnes vīziju un to, ko nozīmē uzņemties Rundāles pils vadību.
– Jūs taču neesat dzimusi rundāliete, tā būtu pārāk liela apstākļu sakritība?
L. Lūse: – Neesmu dzimusi rundāliete, bet zemgaliete gan. Mani vecāki jo-projām dzīvo Džūkstes pagasta Lanceniekos, un tur es arī pavadīju laiku līdz vidusskolai.
Interesanti, ka manas mammas senči nāk no Kalnciema, un no Kalnciema nāk arī Bīroni.
Tādas interesantas sakritības senču līmenī. (Pasmaida.) Pēc pamatskolas beigšanas pārcēlos uz Rīgu, mācījos Rīgas komercskolā, izglītību turpināju Rīgas Celtniecības koledžas Restaurācijas nodaļā un Latvijas Mākslas akadēmijā.
– Vai atceraties pirmo reizi, kad apciemojāt Rundāles pili?
– Ļoti labi atceros iespaidu, kādu uz mani atstāja Rundāles pils. Pārrunājot ar vecākiem, saprotu, ka tas bijis 20. gadsimta 80. gadu beigās, kad vēl pat skolā negāju. Ar ģimeni bijām aizbraukuši uz pili, toreiz tur bija iekārtotas tikai dažas telpas un izvērsts iekārtojums vēl nebija nevienā no tām.
Spilgti atceros Zelta zāli un to, ka, lai nokļūtu Baltajā zālē, bija jāiet pa laipām – celiņiem, un no tiem varēja vērot skaistos pils veidojumus. Zelta zāle, Baltā zāle un hercogienes buduārs – šīs trīs telpas man palikušas atmiņā kā spilgts Rundāles pils iespaids.
Kad iestājos Rīgas Celtniecības koledžā, lai studētu restaurāciju un apgūtu praktiskās restaurācijas iemaņas, neapzinājos, ka tas ir arī zinātnisks, ne tikai praktisks darbs, ka nepieciešamas zināšanas mākslas vēsturē un materiālzinībās. Bet, domājot par restaurāciju, man nāca prātā Rundāles pils ar skaistajiem veidojumiem, cilvēkiem baltos uzsvārčos, un es domāju, ka visa restaurācija notiek tikai tā (smejas).
– Pie kādiem, iespējams, arī plašākai sabiedrībai zināmiem restaurācijas projektiem esat pielikusi roku?
– Praktiskajā restaurācijā mazliet strādāju tikai Celtniecības koledžas laikā, jo pēc tam uzreiz aizgāju studēt mākslas vēsturi uz Mākslas akadēmiju un vairāk nodarbojos ar arhitektonisko izpēti.
Bet studiju laikā tika aizsākts Rīgas Doma baznīcas ērģeļu prospekta restaurācijas projekts, un mēs, studenti, polihromā koka restauratores vecmeistares Aīdas Podziņas vadībā strādājām pie ērģeļu prospektiem. Viens no ērģeļu kokgriezumiem bija arī mans diplomdarbs polihromā koka restaurācijā.
Savukārt Arhitektoniskās izpētes grupas ietvaros interesants bija darbs Cīravas muižas pilī, kas šobrīd netiek aktīvi izmantota. Tā bija pirmā muižas ēka, kurā es personīgi saskāros ar ļoti daudziem apdares periodiem, kas veidojušies kā tāds pīrāgs un uzslāņojušies, sākot no klasicisma līdz pat 19. gadsimta beigām. Ļoti kvalitatīvs un interesants interjers.
Cīravā saglabājušās inventāra grāmatas, arī par apkārtnes ēkām, un spilgti prātā palikusi kolēģes nolasītā frāze par to, kādi bijuši zirgu staļļi Cīravas muižā – tur bijušas zilas zīda žalūzijas. Varbūt tās piederējušas kučiera dzīvoklim, bet tomēr – zilas zīda žalūzijas saimniecības ēkā…
– Restaurācija jau laikam mazliet līdzinās detektīva darbam…
– Ideālā variantā tas tiešām ir ļoti prasmīga amatnieka pētnieka, detektīva darbs, kurā tiek izpētīts objekts – no kurienes nācis, kurā brīdī kā izskatījies, kā ticis pārveidots, kā tam jāizskatās oriģinālā un ko ar šo “pīrāgu”, ja tā var sacīt, darīt tālāk.
Patlaban pasaulē mainās koncepcijas un uzskati – vai jāatgriežas pie sākotnējās ieceres par objekta izskatu vai jāsaglabā vēlāki uzslāņojumi, tā ka restauratoram jābūt arī ētiski, morāli nobriedušam cilvēkam, kurš gatavs pastāvēt par savu koncepciju un taisnību, kas labvēlīga tieši pētāmajam objektam, nevis ir tikai mirkļa iedoma.
– Līdz šim bijāt Rundāles pils muzeja Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja. Kāds ir mākslas krājums, kuru pārraugāt? Šķiet, tieši Rundālē ekspozīcija ir tik plaša, vai tiešām vēl ir arī kas acij neredzams?
– Mākslas pētniecības nodaļa gan pārsvarā darbojas ar arhīva materiāliem, bet pilī ir arī Krājuma nodaļa. Runājot par krājumu Rundāles pilī, tiešām liela daļa mūsu priekšmetu ir izlikti ekspozīcijā – ar to atšķiramies no pārējiem muzejiem, ka priekšmetus, ko iegādājamies, uzreiz izliekam, lai tie ir publikai pieejami.
Tomēr mums gadu gaitā priekšmeti arī uzkrājušies – ja tiek nopirkti hercoga laikmetam un koncepcijai par interjera iekārtojumu 18. gadsimta otrajā pusē piemērotāki objekti, tad iepriekšējos nomainām. Tāpat mums ir dāvinājumi, un, ja tos nevar izlikt ekspozīcijā, iekārtojam tematiskās izstādes.
Lielu daļu muzeja krājuma veido materiāli, kas vākti jau kopš laika, kad Rundāles pils muzeju izveidoja kā filiāli pie Bauskas muzeja. Tad sākās ekspedīcijas, apbraukājot Latvijas muižas, pilis un baznīcas, tās inventarizējot, un šādi izdevās savākt ļoti plašu krājumu, kas citādi būtu aizgājis bojā. Tā mums izveidojies, piemēram, baznīcas mākslas krājums, no tā veidojam baznīcas mākslas ekspozīciju, kas tiks pakāpeniski papildināta, un eksponējam spilgtākos no mūsu objektiem.
– Vai tad Rundāles pilī ir kapela?
– Nē, kaut gan sākotnējā Rastrelli projektā 1735.–1736. gadā tur, kur tagad ir Baltā zāle, bija iecerēts veidot baznīcu ne tikai hercoga vajadzībām, bet arī draudzei, jo šajā apvidū baznīcas nebija. Pēc tam kad hercogs Ernsts Johans atgriezās no trimdas, iecere mainījās un kapelas vietā izveidoja balles zāli.
Tādēļ kapelas pilī nav, bet telpa pils staļļos, kurā izvietota baznīcas ekspozīcija, noskaņas ziņā to atgādina, un mums ir doma tur ievietot soliņus, lai apmeklētāji var apsēsties un apcerēt sev nozīmīgus jautājumus, apskatot mūsu brīnišķīgo mākslas priekšmetu kolekciju – veroties, piemēram, uz Zemītes baznīcas altāra kokgriezuma prospektu.
– Domājot par baznīcas kolekciju, prātā nāk Lestenes baznīca, pār kuru Rundāle uzņēmusies sava veida šefību…
– Rundāles pils ir ļoti cieši saistīta ar Lestenes baznīcu, tas ir cieņpilns un ētisks projekts, kurā mēs piedalāmies, un baznīcas objekti joprojām ir Rundāles pils muzeja krājumā – gan kancele, gan altāris. Mēs esam ieinteresēti, lai kokgriezēja Nikolausa Sēfrensa jaunākā darbs atgrieztos savās īstajās mājās. Un droši vien Lancmaņa kungs arī turpmāk būs patrons šim darbam, bet Rundāles pils tāpat būs iesaistīta.
– Klausoties jūsu stāstītajā, izskatās, ka visas praktiskās lietas jums sakārtotas skaistā ķēdītē. Tomēr Rundāles pils nav vienkārši muzejs, domāju, ikviens Latvijā, sakot “Rundāles pils”, domā “Imants Lancmanis”. Kāda ir sajūta, nomainot amatā savā ziņā ikonu?
– Protams, tā ir – stājoties amatā pēc Lancmaņa kunga, sajūta ir ļoti atbildīga, to jau ikviens saprot, ka Lancmaņa personība ir unikāla. Tas, ko varu darīt, ir strādāt pēc labākās sirdsapziņas, ar augstu godaprātu un atbildības sajūtu turpināt aizsākto darbu.
Jo viens no Rundāles pils panākumu stūrakmeņiem ir jau pašā pirmsākumā ļoti skaidri iezīmētā vīzija, kādā veidā pilij vajadzētu attīstīties.
Visu šo vairāk nekā 40 gadu garumā, kopš Lancmaņa kungs vada pili, vīzija ir tikusi īstenota. Mans uzdevums, pārņemot amatu, ir panākt, lai šī virzība turpinās, jo ir vēl ļoti daudz darba gan pie pils, gan pie parka, lai īstenotu grandiozo parka ieceri.
Patlaban, piemēram, notiek darbs pie ābeļdārza ierīkošanas un atjaunošanas – rietumpusē būs muižas ābeļdārzs ar Latvijas selekcijas ābelītēm, savukārt austrumu pusē gribam ierīkot tādu ābeļdārzu, kāds bija hercoga Pētera laikā, šķirnes, kas ierakstītas viņa dārza inventāra sarakstos, kā arī persiku un aprikožu kociņu audzētavu.
Vajag arī siltumnīcu, lai varam atjaunot parka stādījumus, tādēļ paralēli pretī pilij tiks izveidotas divas siltumnīcas – viena stādu atjaunināšanai, otrā pusē – kolekcijas siltumnīca, kur tiks audzēti arī smaržaugi un garšaugi mūsu popurijiem*. Tā ir viena no tēmām, ar kurām šobrīd strādājam, jau nākamajā gadā plānojam izdot grāmatu par popuriju traukiem un to, kā veidojas smaržu maisījumi, kādi augi, kādas eļļas ir to sastāvā.
– Taps arī suvenīru līnija “Rundāles aromāts”?
– Jā, šķiet, ka tāda nepieciešama, vai ne? Esam pētījuši šādu iespēju, bet tie piedāvājumi, ko varam sagatavot šeit, uz vietas Latvijā, sanāk ļoti dārgi. Skatīsimies, kā to īstenot.
– Esat jau arī pateikusi, ka viens no darbiem, pie kura ķersieties, būs Rundāles pils iekļaušana UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
– Tas ir process vairāku gadu garumā, ar to rēķināmies, jo vispirms Rundāles pils jāiekļauj Latvijas Nacionālā mantojuma sarakstā, kas šobrīd vēl nav izdarīts.
Pēc tam, lai iekļautu pili pasaules sarakstā, būs nepieciešams ļoti rūpīgs izpētes darbs, kā to izdarīt – Eiropas kontekstā sarežģītāk varētu būt pili iekļaut sarakstā kā individuālu objektu, iespējams, tā varētu būt kā daļa no Rastrelli mantojuma kopā ar vairākiem sadarbības partneriem citās valstīs.
Taču to mums noteikti vajag – gan pils atpazīstamības veicināšanai un tūristu ieinteresēšanai, gan arī tādēļ, lai veiksmīgāk un vieglāk varam piesaistīt finansējumu savām iecerēm, kompleksa tālākai attīstībai.
– Vai tūristu ieinteresēšanā veiksmīgi bijuši arī kino projekti, kas uzņemti pilī?
– BBC seriālā “Karš un miers” Rundāles pils gan parādījās, bet sekas vēl īpaši neizjūtam, šis seriāls nav ielicis Rundāles pili kinotūrisma apritē. Iespējams, to paveiks seriāls “Katrīna Lielā”, kura epizodes Rundāles pilī filmēja šogad.
Absolūtos skaitļos pie mums visvairāk atbrauc tūristi no Āzijas: Japānas, Ķīnas un Dienvidkorejas, mobilāki kļuvuši arī dienvideiropieši, spāņi – viņu skaits ar katru gadu pieaug.
– Kā vērtējat Rundāles pili Latvijas kultūras mantojuma kontekstā?
– Tā ir izcila pērle, pilnīgs ūnikums. Gan arhitekta Frančesko Rastrelli dēļ, gan interjera iekārtojuma ziņā – te darbojies tēlnieks Johans Mihaels Grafs, mākslinieki Karlo Cuki un Frančesko Martīni.
Jau šī mākslinieku kopa paceļ Rundāles pili augstā līmenī citu piļu vidū.
Turklāt šī ir vienīgā Bīrona laiku pils, kurā saglabājies gan ārējais veidols, gan interjers, turklāt vēl neskartā Zemgales ainavā, ar panorāmisku skatu, tieši tā, kā tas bija iecerēts.
– Izklausās, ka mīlat savu darbu…
– Tas ir neizbēgami. Katru dienu eju uz darbu gandrīz kā uz svētkiem, atmosf-ēra ir ļoti radoša, kolektīvs draudzīgs, izdarīgs, bet arī ļoti mierīgs – tāds, kas darbojas saliedēti un mērķtiecīgi, bet bez stresa.
* Vārds “popurijs” (“pot pourri”) nozīmē ne tikai dziesmu savirknējumu, bet arī kaltētu smaržaugu maisījumu, ko izmanto, lai radītu vieglu, dabisku aromātu telpās. Parasti popurijs tiek ievietots dekoratīvos traukos vai iebērts plāna auduma maisiņos.
