Uldis Šmits: Turpināt nevar pārtraukt* 2
TTIP un CETA apstiprināšana rada jautājumus par lēmumu pieņemšanas procesu sakārtošanu kā svarīgu nosacījumu Eiropas Savienības turpmākajai pastāvēšanai.
Uz pēdējā laikā bieži uzdoto jautājumu, kas īsti notiek sarunās par ASV un ES brīvās tirdzniecības līgumu (TTIP), iespējams, visprecīzāk atbildējusi Luksemburgas politiķe eirodeputāte Viviana Redinga – “nekas”. Jo partneri neizrāda ne mazāko pretimnākšanu un “apgalvo, ka nevar mainīt likumus un mums, eiropiešiem, liedz pieeju viņu publiskajiem iepirkumiem sakarā ar “Buy American Act”, kas ir protekcionistisks likums”. Trūkst virzības arī citās jomās, kas neļaus panākt vienošanos līdz Baraka Obamas prezidentūras beigām, bet pēc tās paies vismaz gads, lai sarunas varētu atsākties.
Iepriekš Francijas prezidents Fransuā Olands ieteica “nelolot ilūzijas”, un par ārējo tirdzniecību atbildīgais Francijas valsts sekretārs Matiass Fekls bija vēl skarbāks – amerikāņi nepiekāpjas nekur vai atmet “tikai drupatas”, tāpēc sarunas jāpārtrauc, lai vēlāk tās veidotu “uz labiem pamatiem”. Tāpat Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels (atšķirībā no kancleres Angelas Merkeles) konstatēja dialoga strupceļu.
TTIP nav populārs arī aiz okeāna, kur to kritizējuši galvenie ASV prezidenta amata kandidāti, lai gan oficiāli Vašingtona tur durvis atvērtas. Savukārt Eiropas Komisija līdz pat šim laikam uzskata, ka tai dotais ES mandāts sarunu vešanai paliek spēkā, un gatavojas oktobrī paredzētajam piecpadsmitajam apspriežu raundam. Īsi sakot, komunikācijā valda juceklis. Nesen Tallinā Baltijas valstu un Polijas parlamentu Eiropas lietu komisiju vadītāji nāca klajā ar TTIP atbalstošu paziņojumu, kā arī tikās ar ES tirdzniecības komisāri Sesīliju Malmstrēmu, kura apliecināja, ka baumas par sarunu izgāšanos ir pārspīlētas…
Tikmēr sarunām par ES un Kanādas brīvās tirdzniecības līgumu jeb CETA faktiski jau ir pielikts punkts. Vai varbūt tomēr daudzpunkte. Jo pretinieku netrūkst arī tam un viņi nav rimušies. Kaut gan Brisele vienmēr uzsvērusi, ka CETA ir “progresīvākais šāds nolīgums”, kas jelkad noslēgts, un tas izskanēja arī Žana Kloda Junkera runā par stāvokli Eiropas Savienībā. Tomēr iepriekš uz vispārējās neapmierinātības viļņa Eiropas Komisijai nācās piekāpties prasībai, lai CETA tiktu ratificēts ne vien Eiropas Parlamentā, bet arī ES dalībvalstu parlamentos. Tomēr EK panāca kompromisu, kas var pārvērsties lamatās, proti, līgumam jāsāk darboties līdz ar EP un attiecīgo ministru akceptu, tātad pirms apstiprināšanas nacionālajos parlamentos. Problēma tā, ka neviens gaišreģis neuzņemsies prognozēt nākamā gada vēlēšanu rezultātus Francijā vai Nīderlandē un nav sevišķas skaidrības pat par Vāciju. Turklāt t. s. jaunās paaudzes tirdzniecības līgumu, tostarp CETA, dažu aspektu likumisko pamatotību apšauba ne vien tie, ko pieņemts dēvēt par populistiem, bet arī – īpaši Vācijā – juristu aprindas un tāpat patērētāju tiesību un vides aizstāvji, kuri uzskata, ka viņu argumenti nav pienācīgi uzklausīti. Grūti iztēloties sekas, ja vienā no minētajām vai kādā citā CETA neratificēs, kad līgums jau reāli būs ieviests biznesa attiecībās. Tas radīs jautājumus par lēmumu pieņemšanas procesu sakārtošanu kā svarīgu nosacījumu Eiropas Savienības turpmākajai pastāvēšanai.
* Komats liekams pēc paša izvēles
