Iedzīvotāji zaudē, kad pašvaldību vadītāji velk deķi katrs uz savu pusi. Saruna ar Raivi Dzintaru 0
Saruna ar Saeimas deputātu, Nacionālās apvienības (NA) priekšsēdētāju Raivi Dzintaru.
Vai valsts budžeta projektā Nacionālās apvienības intereses ir pietiekami aizstāvētas, ja, teiksim, demogrāfijai papildus atvēlēti vien 8 miljoni eiro?
R. Dzintars: Tā ir tikai summa, ko šogad kā katru gadu liekam klāt, bet izdevumus rada arī iepriekšējos gados iesāktie pasākumi, kas jāturpina. Papildu atbalsts būs, piemēram, lai ģimenēm paplašinātu mājokļu iegādes programmu, lai ieviestu ģimenei draudzīgas darbavietas projektu.
Mūsu apvienībai budžeta pieņemšanā bija četri lieli jautājumi, kur prasījām un panācām papildu finansējumu: demogrāfija, kultūra, zinātne un zemkopība. Šīs lietas dod labumu valstij ilgtermiņā. Demogrāfijai dotais ir investīcija, lai latvieši kā nācija fiziski turpinātos.
Kultūras finansējums ir ieguldījums jomā, kur jau šodien esam lielvalsts, bet atalgojums sektorā būtiski atpaliek no samaksas citās jomās. Nauda zinātnei ir ieguldījums mūsu vērtīgākajā resursā, smadzenēs, ar ko varam pelnīt, lai nākotnē apmaksātu svarīgas sociālās lietas. Atbalsts lauksaimniecībai, tostarp mazo zemju īpašniekiem – lai latvieši turētos pie savas zemes un dziļi tajā iesakņotos.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis atzinis, ka preses lietās nejūtas tik stiprs – atšķirībā no kultūras. Pašlaik ministrijas preses sektora vadītāja atstāj amatu, arī ministra padomnieka vieta preses jautājumos nav aizņemta. Jūtams, ka Puntulim tiešām palīgus vajag – kāpēc nav?
Diemžēl ir grūtības atrast kvalificētus cilvēkus ar amatalgu, kādu Kultūras ministrija spēj piedāvāt. Meklēsim. Valdē apspriežam dažādas kandidatūras. Tāda līmeņa speciālistu skaits ir ierobežots un zināms. Katru var uzrunāt, un ministrijas pārstāvji to dara.
To vien dzird par atbalstu sabiedriskajiem medijiem, bet arī drukātā prese grib izdzīvot. Diez vai Latvijai jābūt pirmajai valstij Eiropā, kur avīzes “izmirst” kā suga. Vai domājat, kā palīdzēt, piemēram, samazinot PVN preses izdevumiem?
Jāmeklē risinājums ilgtermiņā. NA iniciatīva bija Mediju atbalsta fonda dibināšana, šādas ievirzes pasākumi jāturpina.
Kā NA priekšsēdētājs skatās uz budžetā ieplānotu desmitkāršotu finansējumu politiskajām partijām?
Ja tādu lēmumu pieņems, būsim sasnieguši vidējo finansējuma līmeni Baltijas valstīs, bet joprojām tas būs otrs zemākais Eiropas Savienībā. Uzskatu to par soli, lai mazinātu to partiju priekšrocības, kuru atbalstam ir liela sponsoru nauda – bieži komplektā ar atkarību no sponsoriem.
Labi apzinos, ka pozīcija var nebūt populāra. Augstu novērtēju, ka prezidents uzņēmies patrona lomu un skaidrojošo darbu šajā jautājumā. Mana pārliecība ir tāda, ka politiķu atkarība no “labvēļu” ietekmes Latvijai izmaksā daudz dārgāk nekā finansējums, par kuru runājam.
Mums savs viedoklis jāizstāsta vēlētājiem ikdienā, ne tikai tad, kad saņemam uzaicinājumus uz intervijām. Taču, ja to var atļauties tikai tie spēki, kuriem ir iestaigātas takas, piemēram, pie būvniekiem vai azartspēļu biznesa lielajiem dūžiem, tad partijas, kuras vēlas no šādiem sakariem atturēties, nonāk nevienlīdzīgā situācijā. Cita lieta, ka sperot šo soli, jāsper arī nākamais. Būtiski jāierobežo, cik var ziedot viena privātpersona.
Kuru partiju priekšvēlēšanu programmā bija rakstīts, ka “mēs desmitkāršosim valsts finansējumu partijām”? Tieši otrādi, paredzēja mazināt administratīvos izdevumus, mazinot ministriju skaitu, likvidējot birokrātijas slogu.
Lielāka budžeta nauda partijām ir pasākums, kas samazina korupcijas riskus. Tas nav vienīgais, bet viens no veidiem, kā mazināt naudas ietekmi politiskajā varā.
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece intervijā sacīja, ka Saeimā NA politiķi saudzīgi, bet pārzīmēšot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas piedāvātos administratīvi teritoriālās reformas metus. Kurā virzienā projekts jāpārskata?
Aktīva kontaktēšanās ar ministru un pašvaldību vadītājiem notikusi visu laiku. Zinot, ka šī reforma ir viena no valdības prioritārām iecerēm, ar Juri Pūci sākām diskutēt tūliņ pēc vēlēšanām. Kartes zīmējumā ir jautājumi, kur ministrs ņēmis vērā NA viedokli, un ir – kur nav uzklausījis un kur turpināsim runāt.
Vienlaikus jāapzinās, ka katru mazāko pašvaldību, pat ja priekšgalā ir NA biedrs, saglabāt neizdosies. Tas būtu pretēji mērķu būtībai – veidot spēcīgākus novadus, lai nodrošinātu naudas neizšķiešanu, bet ieguldīšanu attīstībā, un lai nenotiktu lauku izmiršana.
Ņemot vērā, ka koalīcijā ir minētās piecas partijas, vai lielais mērķis neizšķīdīs, ja pie katra vairākuma deputāta ieradīsies delegācijas, kas apelēs un lūgsies “vietējo cilvēku” vārdā nelikvidēt mazo novadiņu?
Man liekas, ka Latvijas reģioni un iedzīvotāji zaudē, kad daudzu mazu pašvaldību vadītāji katrs velk deķīti uz savu pusi. Kad vienā šaurā rādiusā saceļ n-tos baseinus, kas stāv neizmantoti, kad velk pāri robežai skolasbērnus, konkurējot ar otru pustukšu skolu. Pēc tam izrādās, ka izglītības rādītāji abām ir zemi, un uzskatu – visi cieš no šādas situācijas.
Ir saprotama mazas pašvaldības vadības vēlme saglabāt status quo, bet, ja nespēsim tam pacelties pāri, paraudzīties, kā ir labāk no valsts kopējo interešu viedokļa, tad nerīkosimies valstiski. Jūsu minētais spiediens uz deputātiem būs.
Kā prognozējat, vai paliks 36 pašvaldības, kā ieprojektējusi VARAM, vai skaits palielināsies?
Neprognozēšu, bet neizslēdzu, ka būs vairāk.
Pagājuši deviņi mēneši kopš valdības sastādīšanas. Jau stāstījāt par grūtībām saskaņot piecu partiju viedokļus. Kā kopumā klājies koalīcijai?
Žonglēšana ar piecām bumbiņām ir grūtāka nekā ar trim, lai cik veikls būtu žonglētājs. Tā ir, ka kompromisus panākt nav viegli, brīžam iet pavisam sarežģīti.
Brīdi pēc Saeimas vēlēšanām šķita, ka darbs šādā koalīcijā būs gatavā elle. Bijām atšķirīgi “pa visām līnijām”, sākot ar ideoloģiskajām. Palēnām partijas attālinās no priekšvēlēšanu kaislībām un pievēršas sadarbībai. Bijušas pamatīgas domstarpības.
Sadarbības padomes sēdēs skanējuši epiteti, kādus manas ausis nav dzirdējušas nevienā iepriekšējā valdības koalīcijā. Bet ja pēc tam var paspiest viens otram roku un valdība spēj pieņemt lēmumus, tad var strādāt tālāk, un ceļš, kā nonākam līdz rezultātam, nav tik būtisks.
Pēc 30 gadiem neatkarīgā valstī esat panākuši “vēsturisku saprašanos” ar partneriem par izglītību latviešu valodā no bērnudārza līdz vidusskolas absolvēšanai. Kad mutiskā vienošanās stāsies spēkā?
Pirmoreiz noticis, ka kādā valdībā visas partijas piekritušas – jā, tam būs būt. Bet labi saprotam, ka starp apņemšanos un panāktu pozitīvo rezultātu ejams garš ceļš. Pašreizējie likuma grozījumi vērsti tai virzienā, saprotot, ka pāreja uz mācībām valsts valodā notiks ne uzreiz, kaut arī mēs gribam, lai tas būtu pēc iespējas ātrāk.
Labi saprotam, ka, tikai prasot tūlīt un nekavējoties, atgādinot katrā gadījumā, iespējams panākt progresu. Atļaušos teikt – turpināsim radīt spiedienu, uzturēt jautājumu karstu. Partijām no tā sauktā latviskā flanga teikt nē izglītībai valsts valodā kļūst aizvien nepopulārāk, un atkāpties būs grūti.
Gan jau kāds turpinās meklēt ieganstus, iebilstot, ka likumprojekts neesot kvalitatīvi uzrakstīts, vai atrodot citu “jā, bet”, taču nedarīt vispār būs ļoti sarežģīti. Brīdī, kad Vispārējās izglītības likuma grozījumi tiks skatīti Saeimas komisijā, NA būs aicinājums Izglītības ministrijai izstrādāt plānu pārejai uz mācībām valsts valodā visos izglītības līmeņos.
Vai būs sagatavoti kvalitatīvi izglītības nesēji, pedagogi latviešu valodas apmācībai?
Pedagogu trūkst arī fizikā, matemātikā un citos priekšmetos. Tādēļ taču neatcelsim prasību skolēniem zināt matemātiku! Skolotāju trūkums nevar būt attaisnojums. Valstij jādod uzstādījums, kādai jābūt izglītībai. Tālāk pašvaldība meklē iespējas, kā to nodrošināt.
Bet, ja nejūt no valsts spiedienu un pasūtījumu, ka tas jāizdara, ja tiek iekapsulēta situācija, ka latviešu bērnudārzi ir pārpildīti, bet krievu stāv pustukši, un tas tiek uzskatīts par normu, ja valsts neko nesaka vai saka – ā, tā ir jūsu darīšana –, tad arī nav stimula meklēt pedagogus.
Arī pedagogiem nav stimula uzlabot valodas zināšanas, kādām teorētiski vajadzēja būt augstākajā līmenī, un viss paliek kā okupācijas laika tradīcijā.
Vai paredzat lielu pretestību izglītības valodas reformai?
Bīstamākā pretestība ir tā, kas notiek “zem galda”. “Saskaņas” un Ždanokas pārliecība nebūs pārsteigums, bet klusā pretošanās ar “jā, bet” un “mēs jau par, tikai” varētu būt izplatīta parādība. Sak, jā, ideja jau laba, bet jādara vēlāk. Vai – ir citas problēmas, kas jārisina. Protams, ir risināmas dažādas problēmas, bet izglītība valsts valodā ir likumā nostiprināms mērķis, kas jāpanāk.
Vai jums nav sajūta, ka iekšpolitikā situācija ir drusku stabilāka? Biedri Lindermans un Gapoņenko bijuši aizturēti, palaisti uz brīvām kājām, daudz netrokšņo. Retu reizi tiek organizēta iziešana ielās kādu protestu dēļ.
Mans vērojums ir, ka drošības iestādes ir progresējušas valsts interešu aizstāvībā. Bet uzskatīt, ka Kremļa ietekmes aģentūra Latvijā ir izgaisusi, nevaram. Ja kādubrīd tā mazāk aktivizēta, it kā iesnaudusies – tā varētu būt.
Taču mums nav tiesību atslābt un uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Trīsdesmit gadu garumā tā bijusi viena no lielākajām Latvijas vadītāju stratēģiskajām kļūdām – pieļaut, ja būsim piekāpīgi nacionālajos jautājumos, tad Krievijas darbību nebūs un ietekmes aģenti dzīvos mierā.
Daudzreiz pierādījies, ka tā vienkārši nav. Esam mīkstinājuši valodas un pilsonības prasības, atdevuši Abreni, bet tāpat bija divvalodības referendums, tāpat 9. maijā notiek tas, kas katru gadu notiek.
Tā ka piekāpjoties pielabināties nevar. NA pārliecība – bez naida, bez mēģinājuma kādu agresīvi aizskart Latvijai konsekventi jādara tās lietas, kas valstij ilgtermiņā nodrošina sabiedrības veidošanos uz vienas kultūras, valodas pamatiem.
Kādi ir jaunumi attiecībā uz okupantu pieminekļa aizvākšanu?
Tas, ko NA varētu panākt kā minimumu – parlamenta mērogā pulcēt vairākumu, kas atbalsta, ka šis objekts nedrīkst palikt pašreizējā veidolā. Tas būtu jāpārdēvē, tur jābūt paskaidrojošām plāksnēm vai jāīsteno Okupācijas muzeja piedāvājums par ekspozīcijas iekārtošanu.
Nevar atstāt kā šodien, ka tas ir kulta objekts pretvalstiskiem spēkiem, kura nosaukums joprojām saistīts ar Rīgas un Latvijas atbrīvošanu no fašisma.
Maksimālā NA programma būtu – panākt pieminekļa nojaukšanu?
Tā notiek daudzviet Eiropā – Polijā, Čehijā, Igaunijā. Visi ir biedēti, ka iestāsies pasaules gals, bet nekur tā nav noticis. Tas ir valstiskas pašcieņas jautājums, un NA ieskatā – monuments simbolizē svešu varu, un tā ir kulta vieta, kas atgādina par mūsu vājumu.
Kā veidojas situācija Rīgas domē? Mērs Oļegs Burovs noturēsies pie varas?
NA ministrs Gerhards izstrādāja lēmumprojektu par Rīgas domes atlaišanu, kas jaunajā valdībā “pazuda”. Pašlaik ir jautājums, vai vērts uz pusotru gadu vēlēt jaunu pašvaldību, kas knapi pagūs sākt strēbt vecās vadības sataisītos mēslus. NA prioritāte būtu runāt ar pašreizējiem partneriem, lai nākamajās vēlēšanās galvaspilsētā kardināli mainītu situāciju.
Kārtējoreiz mēģināsiet būvēt kopēju sarakstu?
Ja visi vienotos, tas būtu labākais risinājums. Laikam nebūšu pārāk optimistisks par tādu iespēju.
Atkal nekā?
No savas puses darīsim visu, kas no NA atkarīgs, lai vienošanās būtu. Ir varianti, ja to nepanāks, – vienoties par kopīgu mēra kandidātu vai vismaz slēgt sadarbības līgumu pirms vēlēšanām.
Kā partijā klāsies Baibai Brokas kundzei?
Brokas kundze nav NA partijā.
Apturējusi darbību.
Jā, un izstājusies no domes frakcijas.
Baiba Broka divreiz bija NA Rīgas mēra amata kandidāte. Vai nav jāsāk laikus gatavoties vēlēšanām Rīgā, apsverot, kurš varētu būt jūsu apvienības cilvēks, piemērots kandidēt uz pilsētas galvas amatu?
Mums jau ir trīs kandidāti, kuri tiek apspriesti. Var parādīties vēl ceturtais.
