Latviešu traumatologs Ukrainā: “Turpināsim strādāt, lai Ukraina uzvar!” 33
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Traumatologs un ortopēds Mārtiņš Malzubris, kurš apguvis arī mikroķirurģijas metodes, marta sākumā devās uz Kijivu, lai palīdzētu operēt karā cietušos brīdī, kad Krievija bombardēja Ukrainas pilsētas. Dakteris šādai situācijai bija gatavojies iepriekš, jau 2015. gadā, kad pabija Ukrainā un saviem draugiem apsolīja – ja sāksies pilna mēroga karš, tad noteikti brauks palīgā. Mārtiņa izvēli atbalstīja arī viņa sieva Laila, kura kopā ar viņu audzina trīs dēlus – Matīsu, Jēkabu un Miķeli.
Traumatologs Malzubris pēc atgriešanās no Ukrainas turpina vadīt Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas kaulu un locītavu septisko saslimšanu nodaļu, kā arī lasīt lekcijas studentiem Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Ortopēdijas katedrā.
Daktera Malzubra veikumu šogad augstu novērtēja arī Ordeņu kapituls, ieceļot viņu par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku. Valsts apbalvojums viņam piešķirts par izcilu darbu traumatoloģijā un rekonstruktīvajā ķirurģijā, kā arī pašaizliedzību, sniedzot palīdzību karā ievainotajiem Ukrainas karavīriem.
Kāds ir jūsu spilgtākais piedzīvojums vai atmiņas no 2022. gada, ko stāstīsiet saviem mazbērniem?
M. Malzubris: Saviem mazbērniem es teikšu: “2022. gada 24. februārī Krievija iebruka Ukrainā, un mēs, latvieši, devāmies ukraiņiem palīgā, kā mācējām. Visi jūsu radinieki, kurš vairāk, kurš mazāk, atbalstīja Ukrainas tautu cīņā pret iebrucējiem. Kāpēc mēs to darījām? Pirmkārt, tas bija cilvēcīgi pareizi – palīdzi tam, kuram dara pāri. Otrkārt, ja Ukraina neapturētu Krieviju šajā karā, tad nākamās valstis, kam tā uzbruktu, būtu Igaunija, Latvija un Lietuva. Un tad, iespējams, jūs nebūtu piedzimuši, jo varbūt mamma un tētis būtu gājuši bojā, pirms paguvuši iepazīties. Jā, un bez šī šausmīgā notikuma es noteikti pastāstītu arī par 2022. gada pasaules čempionātu futbolā, kas notika tuksnesī – Persijas jūras līča valstī Katarā.”
Kas bija tas, ko jūs līdz šim nezinājāt un iemācījāties, strādājot Ukrainā?
Ukrainā galvenokārt strādāju Kijivas galvenajā militārajā hospitālī. Taču vairākas reizes kopā ar kolēģi devos izbraucienos arī uz citām slimnīcām Kijivā. Kara laikā īpaši akcentējās problēma, ka Ukrainas medicīnā pietrūkst ķirurģijas speciālistu, kuri ir apguvuši rekonstruktīvo mikroķirurģiju. Vēsturiski šajā valstī ir labas mikroķirurģijas tradīcijas ar savulaik diezgan spēcīgu mikroķirurģijas skolu. Diemžēl praktiski visas iestrādnes tika zaudētas, pakāpeniski speciālistiem aizejot no valsts medicīnas uz daudz ienesīgāko privāto medicīnu. Šobrīd viņus vairs nav iespējams atgūt, jo viņi pēdējos gadu desmitus ir nodarbojušies ar estētisko ķirurģiju.
Mēs, Latvijas rekonstruktīvās mikroķirurģijas speciālisti, tajā brīdī, kad Kijivā parādījās liels ievainoto militārpersonu skaits, spējām nodrošināt rekonstruktīvās operācijas, kuras Kijivas slimnīcā un tai tuvākajās slimnīcās neviens nespēja veikt. Audu defektu aizvietošana ar līdzīgiem audiem no citas ķermeņa daļas ir specifiska metode. Lai to apgūtu, ir jātrenējas gadiem ilgi, ir jābūt regulārai praksei. Latvijā mēs to veicam regulāri. Protams, ka ievainojumi, kurus mēs ārstējām Ukrainā, ir nesalīdzināmi smagāki un grūtāk ārstējami, taču ārstēšanas pamatprincipi tomēr nemainās.
Darba gaitā mēs ļoti daudz iemācījāmies. To, kā izvērtēt šādus pacientus, ko sagaidīt no militāra rakstura traumām pirmo nedēļu laikā pēc ievainojuma, kādas ir biežākās komplikācijas un potenciālie klupšanas akmeņi, ja cietušos ārstētu kā pacientus, kuriem ir parasti lūzumi vai brūces. Tā ir pieredze, kuru nevar citādi iegūt, kā tikai esot uz vietas un strādājot kara pārņemtajā valstī. Ja kāds no Latvijas speciālistiem uzskata, ka to visu zina, ļoti iesaku tomēr veltīt dažas nedēļas un doties uz Ukrainu, lai palīdzētu ārstēt ievainotos pacientus. Tikai tā var simtprocentīgi pārliecināties, kā tas notiek.
Vai cerat, ka 2023. gads būs labāks par aizvadīto gadu, un kad, jūsuprāt, Ukraina uzvarēs?
Nedomāju, ka mums vajadzētu veltīt daudz sava laika šādām pārdomām. Ar to lai savā vidē nodarbojas interneta “dīvānu eksperti”. Man ļoti patīk Raiņa rakstītais lugā “Zelta zirgs”: “Nedomā par Saulcerīti, domā tik par augsto tāli…” Tie ir vārdi, kurus Baltais tēvs saka Antiņam, kad viņš jau divas reizes ar varenajiem zirgiem nav spējis uzjāt stikla kalnā, jo pusceļā sācis pāragri domāt par to, cik forši būs, kad viņš satiks Saulcerīti. Problēma ir nevis zirgos, bet attieksmē. Par sevi un saviem tuvākajiem es esmu pārliecināts – ja vajadzēs strādāt un ārstēt ievainotos vienu vai piecus gadus, tad arī tik ilgi strādāsim. Ja vajadzēs savilkt jostas, lai izturētu krīzes laiku, tad savilksim jostas. Mācīsimies no tā un nedomāsim par Saulcerīti, bet turpināsim visi strādāt, lai Ukraina uzvar! Tad tā būs arī mūsu visu uzvara.
