Turpinās šausmināšanās par veselības aprūpes kritisko stāvokli 1
“Valsts kontrole ir ļoti precīzi uztvērusi to dramatismu, kas tomēr nav tiešā veidā saistīts ar Veselības ministriju, proti, to, ka Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, kā arī to, ka cilvēki izvēlas dzīvot Rīgas tuvumā,” tā veselības ministre Ilze Viņķele atbildēja uz jautājumu, kāds ir viņas viedoklis par publiskoto Valsts kontroles (VK) revīzijas ziņojumu par cilvēkresursiem veselības nozarē.
Tajā norādīts, ka nozarē trūkst vismaz 3,5 tūkstoši medicīnas māsu un apmēram 300 vecmāšu.
Ministre sacīja, ka šos pārmetumus neuztverot par nopietniem, ka tā esot jau zināmu faktu konstatācija un šausmināšanās. Bet tajā pašā laikā viņa atzina, ka ir virkne jautājumu, kas būs jārisina. “Kontrolēt sertifikāciju, resertifikāciju – tie ir ļoti konkrēti uzdevumi, kas noteiktā laikā būs jāizdara,” sacīja Viņķele.
Savukārt Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītājs Valdis Keris uzsvēra, ka esot patīkami, ka VK konstatē to, kas ir gadiem zināms.
Secinājumus par Latvijas veselības aprūpes kritisko stāvokli ne reizi vien ir izdarījuši gan Pasaules Bankas pētnieki, gan Eiropas Komisijas pārstāvji un tagad pirmo reizi situācijai cilvēkresursu jomā pievērsušies arī VK revidenti. “Ziņojumā iekļauta ļoti nopietna informācija, kurā politiķi nedrīkst neieklausīties,” sacīja Keris.
Tas nav nekāds atklājums, ka cilvēkresursu problēma, kas gadiem pastāv valsts medicīnā, ir cieši saistīta ar ilgstoši nerisināto mediķu atalgojuma jautājumu.
Tas ir galvenais cēlonis tām sekām, kuras norādījuši revidenti. Veselības ministrija jau 2009. gadā plānoja būtisku vidējās darba samaksas palielināšanu, tomēr tikai 2018. gadā spēra pirmos nozīmīgākos soļus šajā virzienā. Šāda ilgstoša nevērība ir radījusi ārstu un medicīnas māsu trūkumu un negatīvi ietekmējusi arī profesijas prestižu. Varbūt Krišjāņa Kariņa valdība nobremzēs mediķu deficītu valsts medicīnā, piešķirot finansējumu algu palielināšanai, kā tas noteikts Veselības aprūpes finansēšanas likumā.
Lai ārsti brauktu uz laukiem
Revidenti norādījuši vēl kādu zināmu problēmu, proti, ka arvien vairāk tā saukto ārstniecības personu izvēlas strādāt Rīgā un Pierīgā un ka nav ar panākumiem vainagojušās ministrijas pūles, lai rezidenta mēnešalga ārstniecības iestādēs, kuras ir ārpus Rīgas, vismaz par 30% pārsniegtu ārstniecības personu zemāko mēnešalgu.
Lai uzlabotu mediķu vienmērīgu nodrošinājumu visā valsts teritorijā, ministrija no 2015. gada uzsāka jaunu rezidentu uzņemšanas kārtību, kas paredz, ka pie līdzvērtīgiem rezultātiem priekšroku dod tiem rezidentūras pretendentiem, kuri ir noslēguši vienošanos ar pašvaldību, valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādi ārpus Rīgas. Ievērojot šo kārtību, uzņemti 34 rezidenti, un cerams, ka daļēji tas uzlabos pacientu pieejamību veselības aprūpei. Bet to, vai tas patiešām tā ir, parādīs nākamās revīzijas.
Pie kā noved taupības politika
Revidenti, analizējot cilvēkresursu trūkumu veselības aprūpes jomā, pievērsuši uzmanību faktam, ka jaunie ārsti darba tirgū nonāk vēlāk nekā Igaunijā un Lietuvā. Izrādās, ka mūsu valstī daudzu ārstu specialitāšu rezidentūras studiju ilgums pārsniedzot Eiropas Savienības direktīvā par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu noteikto minimālo ilgumu.
Piemēram, Latvijā ginekologs un dzemdību speciālists vai anesteziologs un reanimatologs rezidentūrā mācās piecus gadus, bet kaimiņvalstīs – četrus gadus.
Turklāt visi medicīnas studenti, kas pabeidz augstskolu par valsts budžeta naudu, nemaz netiek pie sertifikāta, jo nepietiek no valsts budžeta apmaksāto rezidentūras studiju vietu.
Rīgas Stradiņa universitātes rektors Aigars Pētersons uzskata, ka tur vainojama politiķu naudas taupīšanas politika. “Ja nebūs atbilstošas algas, tad jaunais ārsts tik un tā aizbrauks tur, kur viņam maksā darba specifikai atbilstošu algu. Viena lieta ir sekas, bet pavisam cita – iemesli. Mums ir “jāārstē” iemesls – nepietiekamais finansējums veselības aprūpes nozarē. Valsts apmaksāto rezidentūras vietu skaita palielināšanas jautājums ir jārisina šodien.
Tas, ka darba tirgū mēs iemetīsim negatavus speciālistus, samazinot rezidentūras ilgumu no pieciem uz četriem vai trim gadiem, ir ļoti tuvredzīga politika. Latvijā rezidentūras ilgums caurmērā atbilst Eiropas Savienības valstu rezidentūru ilgumam. Katrā valstī ir nelielas novirzes no šī ilguma, un Latvija nav nekāds izņēmums. Ministre mūs centās pārliecināt, ka rezidentūras studiju ilgums ir jāsamazina, tāpēc mēs analizējām situāciju citās valstīs.
Kaut gan šis ir ministrijas, nevis augstskolas jautājums, tomēr tas būtu jāsaskaņo ne tikai ar mums, bet arī ar profesionālajām asociācijām, kuras nosaka rezidentūras ilgumu, bet zīmogu uzliek Latvijas Ārstu biedrība. Augstskola no kopējā rezidentūras finanšu apjoma saņem tikai 5,5%. Pārējo naudu, ko saņemam no ministrijas, pārskaitām slimnīcām, kur rezidenti strādā,” situāciju skaidroja Pētersons un uzsvēra, ka rezidentūrā ir jābūt tik valsts apmaksātajām vietām, cik tas ir nepieciešams. Ja tas netiks izdarīts, daļa jauniešu turpinās braukt uz Skandināviju, Vāciju un citām valstīm, lai studētu rezidentūrā par šo valstu līdzekļiem.
Galvenais ir atalgojums
Jauno ārstu asociācijas vadītājs Kārlis Rācenis, tiekoties ar saviem kolēģiem lietuviešiem un igauņiem, noskaidrojis, ka rezidentūras studiju laiks gandrīz visās specialitātēs esot vienāds: “Ja skatāmies Vāciju, Austriju, Franciju, Lielbritāniju, Somiju, visur ir četri, pieci un pat seši gadi.” Viņš uzskata, ka cilvēkresursu problēma neatrisināsies, ja rezidenti ātrāk nonāks darba tirgū.
“Ja jaunajiem ārstiem jau rezidentūras laikā un pēc tās pabeigšanas tiks palielināts atalgojums, tad speciālisti paliks Latvijā.
Es savu pirmo rezidentūru pabeidzu pagājušajā gadā, bet mans atalgojums, sākot strādāt par internistu, īpaši nemainījās – tas ir tikai par 10 procentiem lielāks par to pašu darba apjomu, ko es darīju rezidentūras laikā. Šobrīd valsts rezidentam maksā 950 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tāpat kā bārmeņiem vai celtniekiem. Tas vēl ir jautājums, vai no nākamā gada pieliks tos 20 procentus, kā solīts,” sacīja Rācenis.
Problēmas ar resertifikāciju
Valsts kontroles revidenti ir pauduši bažas ne tikai par sertifikācijas ilgumu, bet arī to, ka sertifikācijas procedūra uzreiz pēc profesionālās kvalifikācijas iegūšanas esot formāla un radot nevajadzīgu slogu, jo studiju noslēguma pārbaudījumi un sertifikācijas eksāmeni neatšķiras. Revidenti pievērsuši atbildīgo institūciju uzmanību arī resertifikācijai, kura jāveic ik pēc pieciem gadiem, bet prasības esot formālas un ne vienmēr tiekot pārbaudīts, vai uzrādītā informācija par profesionālo darbību atbilst noteiktajiem kritērijiem.
