Uldis Šmits: Aizvadītā gada svarīgākais ārpolitiskais atzinums un atgādinājums 1
Dienā, kad Baraks Obama uzņēma triju Baltijas valstu galvas, ASV viceprezidents Džo Baidens publiskoja tekstu (sk. “LA” 28. augusta numuru), kurā bija ietverts arī šāds izteikums: “ASV neuzskata, ka kādai valstij Eiropā ir kāda “ietekmes zona”. Ikvienai valstij ir brīvas tiesības pieņemt savus lēmumus un izvēlēties sabiedrotos. Prezidents Obama un es uzskatām Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu par svētu ASV pienākumu ne tikai šobrīd, bet visos laikos.” Tas aizvadītajā gadā bija Baltijas valstīm svarīgākais ārpolitiskais atzinums.
Tobrīd Lietuvas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē jau bija apliecinājusi, ka Viļņa ir uzņēmusies šo pienākumu nevis formāli, bet pēc būtības un ka Lietuvas prezidentūras pusgads būs aktīvs un piepildīts ar konkrētu politisku saturu. Notikumi pirms un pēc ES Austrumu partnerības samita Viļņā tāpat apstiprināja to, ka, Baidena vārdiem, “kāda valsts” ne vien uzlūko visu bijušās PSRS telpu par savu ietekmes zonu, bet ir arī gatava lietot gandrīz jebkādus līdzekļus, lai to paturētu. Īpaši tad, ja “zonā” esošo valstu valdības un pilsoņu vairākums tiecas “zonu” atstāt. Ar Viļņas samitu saistītos notikumus varētu dēvēt par baltiešiem ielāgojamo 2013. gada ārpolitisko atgādinājumu.
Lietuva izjuta pret to vērsto spiedienu, vēl iekams bija pārņēmusi ES prezidentūru, un Daļa Grībauskaite pēc kādas Eiropas valstu vadītāju tikšanās rezumēja vispārējo noskaņojumu (citēts pēc BNS): “Visi saprot, ka mums ir darīšana ar Putina Krieviju, nevis tikai Krieviju. Visi labi saprot, ka mums vairs nav nekādu ilūziju par tādu Krieviju.” Iespējams, šī frāze visprecīzāk un atklātāk raksturo ES un Krievijas attiecību noskaņu pagājušajā gadā. Tiesa, viņa to sacīja martā, nenojaušot, ka būs vēl citi pārsteigumi.
Pa tam lāgam Rīga turpināja savu kursu. Tas zināmā mērā līdzinās Austrumu partnerības peripetiju sakarā bieži piesauktā Janukoviča Ukrainas “multivektoriālajai ārpolitikai”. Latvijā ir ietekmīgi ļaudis, kuri personiskas ieinteresētības dēļ iepriekš pieminētās ilūzijas tomēr uztur, un ir daudzi politiķi, kuri tām ļaujas – aiz labticības vai ērtības labad. Un Baltijas valstis apdraudošie raķešu kompleksi “Iskander” nespēs šīs ilūzijas necik iedragāt. “Kādas valsts” varasvīri droši vien ir ievērojuši – jo skaļāk baltiešiem pie deguna žvadzina ieročus un lamā viņus par nacistiem, jo vairāk Latvijā kļūst “pragmatiski” un “racionāli domājošu” politiķu. Un kāpēc gan to neizmantot… Igaunijā par racionālu uzskata Andrusu Ansipu, kurš ir visilgāk amatā esošais ES premjers un kura valdībai nesen izdevās iekustināt iestrēgušo Igaunijas un Krievijas robežlīguma slēgšanas procesu. Pavisam citāda satura “pragmatisms” tiek arvien uzstājīgāk pieprasīts Latvijas politikā, kur nav ne Grībauskaites, ne Ilvesa un Ansipa, toties ir papilnam savisāru. Taču norises Eiropā, kas skaidri iezīmējās pagājušajā gadā, nav beigušās. Tām gaidāms turpinājums. Atliek, kā savulaik apgalvoja Uldis Ģērmanis, divas iespējas – raudzīties uz pasaules lietām “tā, kā tas ir un notiek, vai arī tā, kā mēs vēlētos, lai tas notiktu”. Latvijai labu gribošajiem politiķiem būtu ieteicams vēlmju domāšanu mest pie malas, jo tikai tad ir iespējams nonākt līdz vēlmju piepildīšanai.
