Tiesājas grāvī apraktā strādnieka lietā 0
Pagājušajā nedēļā Rīgas rajona tiesā notika kārtējā tiesas sēde krimināllietā par traģisko gadījumu 2014. gada 18. aprīlī, kad, rokot grāvi pie kādas privātmājas Garkalnes novada Langstiņos, nomira cilvēks. Par darba aizsardzības prasību neievērošanu apsūdzēts Sergejs Zagarskihs. Liecības šoreiz sniedza Zagarskiha tēvs.
Nesapratās un nevienojās
Atgādināsim notikušā būtību (sīkāk par to rakstījām pagājušā gada 15. jūnija “LA” publikācijā “Cilvēks nomira, rokot grāvi. Kas vainīgs?”). S. Zagarskihs bija bojāgājušā cilvēka darba devējs – nu jau likvidētā uzņēmuma SIA “Atrium” valdes priekšsēdētājs, vienlaikus arī cilvēks, kas bija atbildīgs par darba drošību. Apsūdzībā prokuratūra vēl norāda, ka saistībā ar ūdensvada pieslēguma izbūves veikšanu S. Zagarskihs neesot vērsies pie būvkomersanta, kurš ir tiesīgs veikt ūdensvada pieslēguma izbūves rekonstrukciju un/vai izstrādāt tā tehnisko shēmu, kā arī neveica pienācīgu kontroli būvobjektā.
No izmeklēšanas materiāliem izriet, ka raka vairāki norīkoti uzņēmuma darbinieki, tostarp elektromontieris, kura darba pienākumos neietilpa zemes rakšanas darbi. Atrodoties aptuveni 1,6 metru dziļā tranšejā un izraisoties zemes nogruvumam, kur atradās svešķermenis, iespējams, bruģakmens, dzīvībai bīstamus miesas bojājumus – trulu vaļēju galvas traumu – guva elektromontieris, no kā iestājās viņa nāve.
Iespējams, nekādu tiesas darbu nebūtu, ja S. Zagarskihs būtu izrādījis lielāku līdzjūtību un sapratni.
“Ne Sergejs, ne viņa tēvs, kurš tolaik vadīja uzņēmumu “SZMA Būve”, kas bija Sergeja firmai “Atrium” mātes firma, man pat nepiezvanīja. Pašai bija jāzvana. Abi taisnojās, ka Lieldienas taču… Nuja, vieniem svētki, man bēres. Paldies, ka Sergeja tēvs apmaksāja bēres, bet domāju, ka ne dēlam, ne tēvam notikušais nav mācība. Man lika parakstīties, ka vīra pēdējo algu dabūšot tad, ja neizvirzīšot nekādas pretenzijas. Neparakstīju. Nolīgu advokāti, kuru pilnvaroju vienoties, tad neizvirzīšu pretenzijas. Nepiekrita. Es neko neprasu sev, es prasu bez tēva palikušam bērnam,” man pagājušajā gadā teica Olga.
Viņa prasa, lai viņas un Dmitrija dēlam, kuram tagad ir 15 gadi, katru mēnesi līdz pilngadībai Dmitrija darba devēji maksātu kompensāciju minimālās mēnešalgas apmērā.
Kā man paskaidroja Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktores vietnieks Andris Lazarevs, ne aprakstītā notikuma laikā, ne tagad šāda veida darbiem, kad pie mājas privātā zemē jānomaina ūdensvads, nemainot tā atrašanās vietu, pašvaldības būvvaldei projekts nav jāiesniedz. Atbildību par darbiem uzņemas darbu organizētājs: vai nu pats īpašnieks, vai viņa līgtie cilvēki, vai uzņēmums.
Tikai Dievam zināms
Apsūdzētā tēvs tiesā sacīja, ka viņam palīdzību palūdzis labs paziņa un viņš šo lūgumu uzdevis izpildīt savam dēlam, jo pats ar tik sīkām lietām – piecu metru grāvja izrakšanu, kurā ielikt četrus metrus garu cauruli, – nekrāmējoties. Mirušo pazinis kā ļoti profesionālu un centīgu darbinieku, kā vienu no retajiem, kam izglītība atļauj rakt ne tikai grāvjus, bet arī ieklāt tajā elektrības kabeļus. Bet šoreiz, tiesa, runa bija tikai par ūdens cauruli.
“Dmitriju atceros arī kā ļoti sportisku cilvēku, kurš uzņēmuma sporta sacensībās vienmēr uzvarēja, centās strādāt labāk un vairāk par visiem. Arī tajā dienā kopā ar vēl diviem pats pieteicās pastrādāt, lai nopelnītu,” liecināja apsūdzētā tēvs.
Vai tā bijis, mirušā sieva šaubās: “18. aprīlī, Lieldienās, Lielajā Piektdienā, man bija jāatlido no komandējuma, un Dmitrijs bija apsolījis atbraukt pakaļ uz lidostu. Bet 17. aprīlī viņš zvanīja un teica, ka netiekot, jo negaidot parādījies objekts, kurā jābūt, par ko iepriekš nav zinājis. Viņš bija elektromontieris, bet viņu aizsūtīja rakt! Un tagad grib uztaisīt vēl par vainīgo notikušajā un savā nāvē!”
“Tas bija nelaimes gadījums. Kāpēc tas notika, tikai Dievam zināms. Dmitrijs bija izracis simtiem kilometru, bet te tikai dažus metrus garš grāvis… Ar darba drošības instruktāžu un dokumentiem viss bija kārtībā. Diena bija karsta un kaska galvā Dmitrijam nebija – ja būtu bijusi, visticamāk, traģēdijas nebūtu. Bet kaskas bija iedotas. Uzņēmums bija domājis piešķirt bērnam naudu, bet, kad pie mums ieradās Dmitrija sieva ar savu tēvu un daudzu manu padoto klātbūtnē kliedza un sauca mūs par āžiem un ka no mums miljonus nodīrās, nolēmām pāriet uz oficiālām attiecībām,” tiesā teica tēvs.
Olga asarām acīs noliedza, ka tāda scēna uzņēmumā bijusi, arī palīdzība bērnam neesot piedāvāta. Viņa paliek pie prasības, ka dēlam līdz pilngadībai būtu jāsaņem minimālā mēnešalga: tā kā valsts ir piešķīrusi 200 eiro, tad no uzņēmējiem tagad pienāktos vien 230 eiro.
Nākamajā tiesas sēdē jūnijā kā liecinieki tiks aicināti Darba inspekcijas pārstāvji un savas liecības rakstiski būs sagatavojis arī apsūdzētais S. Zagarskihs, kam draud cietumsods līdz pat pieciem gadiem.
