Turoties pie lielām un vērtīgām lietām. Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne atceras spilgtākos oktobrī piedzīvotos kultūras notikumus 8
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
NOTIKUMS
Aizvadītais mēnesis, oktobris, protams, izgaismojās un atspulgojās Aleksandra Čaka 120. dzimšanas dienas svinību norisēs. Jāsaka, ka visai reti savus dižos atceramies un godinām tik pārdomāti un pārlaicīgi. Uzrunājoši un paliekoši.
Mākslinieka Aivara Vilipsōna izsapņotais un realizētais Aleksandra Čaka piemiņas cilnis, kuru 14. oktobrī (dzimšanas diena pēc vecā stila) atklāja Rīgā, Lāčplēša ielā 48, pie nama, kur jau divdesmit gadus atrodas Aleksandra Čaka memoriālais muzejs, ir unikāls notikums. Ne katru dienu Rīga bagātinās ar vērtīgu tēlniecības darbu.
No profesionālā viedokļa cilnis ir nevainojams: mēroga (darba novietojums pie nama sienas); kompozīcijas; daļu izkārtojuma (līdzsvara attiecības starp plāksnes lielumu, lodziņu, skursteni un dominanti – Dzejnieks (darba rūķis/atrotītās piedurknes, portretiskā atpazīstamība un stabilitāte pozā/sava vieta Latvijas kultūras vēsturē – literatūrā, teātrī, mākslā, kino, mūzikā –;
saskaņotā emocionālā gamma/saulei, gaismai pavērstā seja, vieglprātīgi sašķiebusies kaklasaite, neaizsargātība bērnišķīgajā pēdu atveidā)) un viņa kā galvenā saistība ar citām jēgpilnām detaļām, kurām simboliska, plaši tulkojama nozīme;
materiāla izvēle (bronza – siltā, jutīgā, gleznieciskā, vienlaikus izturīgā – zeltaini brūnā masa, kura savas vērtības atklās dažādos dabiskās patinas vai sūbējuma ietekmē); virsmas apstrāde (briļļu uzmirdzinājums (tālu redzēt), bikšu spīdums ceļgalos, loga padziļinājuma mirdzums, kas vedina domāt par dzīvokli, kurā Čaks laikā no 1937. līdz 1950. gadam vilka uz papīra savus apaļos burtus, kuri tik daudzveidīgi atbalsojas šodienā (dzīvo šodienā!); mājas ārsienas raksts gribot negribot aizved apcerēs par Rīgas arhitektūru un tās skaistumu; burtu novietojums (precizitāte, šrifta izvēle, nolasāmība), tātad līdzsvars.
Harmonisks līdzsvars veidojas visu elementu kopumā un izriet no Čaka rindām: “Es no torņiem un skursteņiem mācījos/Vēl pirms miršanas debesīs kāpt”. Pilnīgums šķīdina robežas starp formu un saturu (sižetu), jo forma top par saturu un saturs veido formu. Viss top viens un katram savs. Trīsdimensiju dzejolis, vienlaikus vēsturisks romāns.
Notikums, kurš atkal liek domāt, kas nosaka Aivara Vilipsōna veiksmes stāstu mūsdienu mākslā. Talants?
Talantīgi ir daudzi, bet ne katrs spēj sevi izteikt un kļūt par desmitu, simtu pieņemtu un atzītu mākslinieku, turklāt kā profesionāļu, tā vienkāršo skatītāju vidē. Minējumi un skaidrojumi prasītos pēc daudzlapu traktāta.
Še daži: no aizlaikiem nācis poētisms un vīrišķīgs racionālisms samērīgās attiecībās (mūsu nacionālās mākslas pamatu pamats), darbs kā ikdienas pienākums brīvmākslinieka statusā, uzticēšanās labiem skolotājiem visos stilos un laikos kultūras daudzveidībā, pašizglītošanās kā dzīves veids, varbūt pāri visam – atbildība. Par sevi, savu mākslu un pasauli kopumā.
Uzticība Aleksandram Čakam (dažādu mākslu izpaudumos), ilgstoši veidojot savu tēmu, savu māksliniecisko tēlu, kurš jau šobrīd ļauj saprast, ka Latvijas kultūras vēsturē Tēlnieks kopā ar Dzejnieku kļuvis par mūžības skarto.
Un vēl. Neapšaubāmi, ka viena no Vilipsōna panākumu atslēgām ir cieņa pret visu dzīvo un nedzīvo, pret to, ko mēs redzam un neredzam, prasme sarunāties ar ikvienu.
Labvēlīgā solidaritāte viņam nodrošina draugu atbalstu, kaut, protams, Mākslinieka ceļu viņš iet kā Vientuļnieks.
Aleksandra Čaka plāksnes tapšanā sava dzejas rinda vai pat poēma ir trīs labiem māksliniekiem: Katrīnai Vasiļevskai (plāksnes teksta punkta licējai), Ivaram Miķelsonam (uzticamam kolēģim gan pie Krodera “Ābeles” Valmierā tapšanas, gan citiem darbiem) un Kārlim Alainim (teicamam bronzas apstrādes tehnoloģiju zinātājam un pratējam).
Jaunajam darbam kūmās stāvējis arī Borisa un Ināras Teterevu fonds. Tas nav tikai finansiāls atbalsts, bet nemitīgas rūpes, lai mēs mācītos viens otram palīdzēt, sadzīvot, izdzīvot visatšķirīgākajās jomās un nozīmēs.
Lielas lietas var notikt tik tad, ja tās ir pareizi iesāktas, tām ielikti stingri pamati un vēl tapšanas stadijā piešķirts vajadzīgais vēriens.
Jāpiemin literatūrzinātniece Andra Konste, kura pirms vairāk nekā divdesmit gadiem kopā ar domubiedriem Imantu Ziedoni un Pēteri Pētersonu dibināja A. Čaka memoriālo muzeju un A. Čaka fondu. Viņas tiešā un netiešā klātbūtne, sapņi un veikums ir daļa no jaunatklātā mākslas darba vai, kā savulaik mudināja spilgtākais Rīgas apdziedātājs: “Sapņo, un tu nebūsi mazs.”
IZSTĀDE
Nedēļu pēc piemiņas plāksnes atklāšanas svinībām Florences akadēmijā ļāvu acīm lēni lēnām aptaustīt un iegremdēties Mikelandželo Buonarroti darba “Vergs, kas mostas” (1530) Karāra marmora virsmas plaknēs, izciļņos, šķautnēs, iecirtumos, slīpējumos, apjomos, intensitātē, dziļuma ilūzijā.
Gluži tikpat lēnām no tālām dzīlēm kāpa pazīstamā atskārsme, cik daudz jāzina un jāsajūt, lai notiktu jēgpilna enerģijas apmaiņa ar mākslas darbu. Un, kaut apzināti to mācos vismaz piecus gadu desmitus, tomēr saviļņojumā vienmēr prieks savijas ar sūrmi: par jaunatklāsmi un nepilnību dižuma klātesamībā.
Dīvainā kārtā, klejojot pa daudzu gadsimtu mākslas takām, domās izstaigāju “Rīgas mākslas telpā” redzēto izstādi “No Aleksandra līdz Čakam”. Gudru un skaistu. Perfektu saturā un formā: ar neredzētiem fotoattēliem, priekšmetiem, rokrakstiem un citiem prāta, dvēseles rosinātājiem, kņudinātājiem, izglītotājiem.
Ekspozīcijas mākslinieks – Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Kristiāns Brekte izmantojis savas scenogrāfa prasmes, lai ar krāsu, kārtojuma kultūru ļautu skatītājam ērti justies telpā un netraucēti aplūkot, izzināt, pārsteigties, saprasties ar lugas galveno varoni un viņa laikabiedriem.
Žēl, ka izstādes norise (1.10.–21.11.) ir objektīvi pārtraukta. Atliek cerēt, ka no 15. novembra atkal varēsim doties uz Rātslaukumu. Šajā sarežģītajā laikā Aleksandra Čaka jubilejas pasākumi atgādina visai triviālu un didaktisku patiesību: vajag turēties pie lielām un vērtīgām lietām.
