Turīnas līķauts – tomēr viltojums 8
Pasaulslavenais Turīnas līķauts daudzu uztverē ir drāna, kurā pēc nāves ietīts Jēzus Kristus, kamēr pēc daudzu citu domām – viduslaiku viltojums. Jaunākie pētījumi, ko veikuši tiesu medicīnas speciālisti, liecina par labu viltojumam, raksta “The LiveScience”.
Turīnas līķauts ir aptuveni 4,4×1,2 metrus liels, un uz tā it kā redzams krustā sista vīrieša atveids. Līķauts apskatāms Turīnas Sv. Jāņa Kristītāja baznīcā, un tas ir viens no daudzajiem līķautiem, kuri gadsimtu gaitā pasludināti par “īsto” Kristus līķautu.
Jau 1988. gadā ar oglekļa-14 datēšanas metodi zinātnieki noteica, ka līķauts tapis laikā starp 1260. un 1390. gadu, kamēr Kristus dzīve pēc Bībeles aprāvusies ap mūsu ēras 33. gadu.
Lai vēl precīzāk izpētītu līķautu, zinātnieki nolēma izmantot visjaunākās mūsdienu tiesu medicīnas metodes, koncentrējoties uz vietām, kuras, kā līdz šim uzskatīts, liecina par krustā sišanas brūcēm.
Zinātnieki izmantoja gan dabiskās, gan mākslīgās asinis, lai ar dzīva brīvprātīgā palīdzību noteiktu, kādā veidā asins straumītes ritēs pa rokām, viņam atrodoties dažādās pozās. Turklāt, kā liecina evaņģēliji, Jēzum ar šķēpu iedurts sānā. Lai atveidotu šo brūci, zinātnieki ar mākslīgajām asinīm piesūcinātu sūkli ar koka kārts palīdzību piespieda manekenam. Pēc tam visi asinsizplūdumi tika salīdzinti ar līķautu.
Secināts, ka uz auduma redzamie asins traipi nekādā ziņā nevar būt radušies no tajā ietīta, asiņojoša cilvēka, bet gan tikai tad, ja tos uz sagatavota auduma uzgleznojis mākslinieks.
Tiesa, šķēpa pēdas krūšu priekšdaļā atbilst īstam šķēpa ievainojumam, atzinuši zinātnieki, turpretī mugurdaļā tās bija neatbilstošas. Kopumā daudzās brūces izslēdz viena otru, atzinuši zinātnieki, secinot – mūsdienu tiesu medicīnas metodes var lietot ne tikai noziegumu izmeklēšanai, bet arī senu noslēpumu atklāšanai.
