“Turies ar visām četrām pie tā rakstāmgalda, kas tevi oficiāli baro,” Sandis stāsta, kā īslaicīga haltūra pārvērtās 10 gadus ilgos gadījuma darbos
0
Mūsdienu pasaulē veselīgi mainīt darbavietu ik pēc septiņiem gadiem – tā mums visādi izaugsmes treneri gudrās lekcijās māca. Izklausās jau skaisti, sanāk, ka vienas dzīves laikā nu varam paspēt apgūt vairākus amatus un visi kļūt par multimāksliniekiem vai Emulatoriem.
Diemžēl realitāte ne vienmēr ir tikai spoža! Par grūtajiem darba meklējumu neceļiem rakstu jau mēnešiem ilgi, un tieši jūsu pieredzes stāsti, kā tad viss notiek patiesībā, iedrošina arī citus dalīties pieredzē, palīdzēt, dot padomu un pastāstīt, kā ir. Šis ir Sanda stāsts par to, ka, ja reiz labs darbs ir atrasts, jāturas pie tā ar visām četrām.
“Jau trešo gadu strādāju oficiālu darbu. Pirms tam 10 gadus, pēc aiziešanas no iepriekšējās stabilās darba vietas, pelnīju maizi, kā vien varēju.
Pa šiem desmit pārtraukuma gadiem esmu daudz ko dzīvē izbaudījis un arī sapratis. Kādēļ nolēmu pēc desmit oficiāli nostrādātiem gadiem toreiz pamest darbu? Vienkārši, biju vēl salīdzinoši jauns, darbs bija maz atalgots un bija iestājusies tāda kā rutīna un apnikums. Nolēmu, ka man vēl daudz ko dzīvē jāizmēģina un viss vēl priekšā. Bet realitātē sanāca citādāk.
Sāksim ar to, ka nekur tevi īpaši neviens negaida.
Tad nu kādu laiku pamētājos pa ārzemēm, darot dažādus darbus arī oficiāli, bet mans pašmērķis nebija palikt uz dzīvi ārzemēs, vienkārši bija azarts apskatīties un izprovēt ko citu pēc šiem rutīnas gadiem. Tad atgriezos Latvijā, kur, protams, šo rutīnas un maz atmaksāto darbu vairs negribēju darīt. Un tā nu sanāca, ka uz labi atalgotiem darbiem ir liela konkurence, un neviens tā īsti nepaņēma, lai arī CV tika sūtīti. Un tā nu 10 gadus sanāca, tā teikt, bakstīties un strādāt visādus haltūras darbiņus neoficiāli, lai kaut kā nodrošinātu sevi, samaksātu rēķinus un izdzīvotu, jo nevienam jau neinteresē, ka tev tagad nav oficiāla darba un regulāru ienākumu.
Dzīve tik un tā iet uz priekšu un ikmēneša rēķini pienāk kā akmenī cirsti vienā un tajā pašā datumā katru mēnesi.
Tad necerēti pēkšņi pēc šiem desmit haltūrēšanas gadiem, notika brīnums un uz vienu no manis sūtītajiem CV atsaucās darba devējs un pieņēma mani darbā. Šie desmit haltūrēšanas gadi ļoti ir iegriezuši manam pensijas stāžam, jo sen jau būtu sasniedzis šo minimālos pensijas 20 gadus, ja vien nebūtu šie desmit pārtraukuma gadi.
Tad nu es arī tagad pieturos pie tās tēzes, ja tev ir oficiāls darbs, un tu vairs neesi gluži jaunietis, tad turies ar visām četrām pie tā rakstāmgalda, kas tevi oficiāli baro. Mana draudzene saka, maini darbu, jo tev tur tik garas stundas un vēl šis tas, kā jau katrā darbā sava garoziņa, bet viņa nesaprot, kam esmu gājis cauri desmit gadus, mētājoties un meklējoties. Paldies, es to vairs nevēlos. Lai brīžiem arī ir grūtības darbā, es zinu, ka man būs regulāri ienākumi un tas nomierina. Brīžam pat neaptverami, cik tas ir svarīgi.
Ir viegli izlekt ārā, bet atpakaļ tikt, tad ir brīnumam jānotiek.
Jo neviens tevi nekur labā vietā negaida,” Sandis atklāti dalās savā pieredzē.
Viņa sacītais noteikti liek aizdomāties un ir vērtīgs padoms kādam, kurš, iespējams, vēlas mainīt darba vietu, vēl neatradis jauno. Vai arī tev ir savs interesants vai atziņām bagāts stāsts par darba meklējumiem Latvijā? Varbūt esi neapmierināts ar savu darba vietu un vēlies gūt kādas atbildes vai atbalstu? Raksti droši man uz [email protected] vai ziņo.
