Turēties uz Pūču latiņas 1
29. un 30. martā mūzikas namā “Daile” pirmizrādes piedzīvos Valta Pūces un Pētera Brūvera mūzikls visai ģimenei “Burvis no Oza zemes”. Jau trešo mūzikla iestudējumu pie skatītājiem šoreiz ved radošs tandēms – komponists Valts Pūce kopā ar dzīvesbiedri, izrādes režisori Daci Pūci.
Lai cik dīvaini būtu, Dace un Valts teic – “Burvis no Oza zemes” ir tikai otrais abu kopīgais radošais darbs. Pirmais bijis labi pasen, vēl pagājušajā gadsimtā, kopš abi darbojās slavenajā Valta dibinātajā ansamblī “Marana”. Tā iznācis, viņi nosmaida. Toreiz Dace bija dziedātāja, Valts – mūzikas autors. Kopā radās arī divas muzikālas filmas. Protams, viens otra darbiem gan sekojuši līdzi vienmēr, un, ko tur slēpt, bija un joprojām ir otram lielākie kritiķi. Šoreiz krāšņās muzikālās pasakas iestudējumā Dace ir režisore, bet Valts – ne tikai mūzikas autors, bet pats iejūtas arī titullomā.
Pēc Laimena Frenka Bauma stāsta “Brīnumainais burvis no Oza zemes” motīviem tapušais Valta Pūces un Pētera Brūvera mūzikls “Burvis no Oza zemes” pirmizrādi piedzīvoja Zviedrijā, Halmstatē, 1997. gadā. Latvijā mūzikls režisora Kārļa Auškāpa vadībā tika iestudēts 2004. gadā Dailes teātrī, toreiz iznāca arī mūzikla dziesmu albums.
– Iemesls, kādēļ Oza zemes burvim atgriezties uz skatuves 2014. gadā, pēc ilgāka pārtraukuma, taču nav tikai piemērotas telpas – mūzikas nama “Daile”- atvēršana?
Valts: – Iemesli, kādēļ Oza zemes burvis atgriežas, ir vairāki. Viens no tiem, protams, jaunais mūzikas nams “Daile”. Brīnišķīga vieta šajā pilsētā, kurā šāda tipa kultūras saliņas ir deficīts. Mēs ļoti gribētu, lai šim namam viss “aiziet”. Tas “Dailē” būs pirmais šāda tipa jauniestudējums. Oza zemes burvis arī tāpēc, ka ir maz izrāžu bērniem, un vēl vairāk – jauniešiem. Varbūt kādam pavisam mazam bērnam (izrādi ieteicams skatīties bērniem no 5 gadu vecuma, aut.) šis iestudējums būs mazliet par briesmīgu, skaļu, agresīvu. Lidojošie mērkaķi, indīgais koks, briesmīga ragana. Pasaka ir tāds žanrs, kur bez briesmoņiem nevar iztikt. Lai nebūtu pārpratumu, par šo jādomā vecākiem.
Dace: – Jāsaka paldies Andai Zadovskai, bez viņas iniciatīvas diez vai būtu sākusi lauzt tos kokus un krūmus un iet iekšā tajā mežā. Šo mūziku nebiju klausījusies desmit gadus, jo neklausos ierakstus, kuros pati dziedu. Kad augustā noklausījos, teicu – jā, viss ir kārtībā – nav tās nepatīkamās pēcgaršas, ka kaut kas ir jau novecojis. Tas pats Raganas gabals ir lielisks! “Dzimtenē” – uz asariņu pavelk. Mūzika ir melodiska, prātā paliekoša un esmu pārliecināta, ka daudzi, aizejot no izrādes, pie sevis dungos kādu no melodijām.
Šis uzvedums ir skolas bērniem, jauniešiem, arī tādiem jauniešiem kā mēs – ap 40 – 50. Es taisu, lai man pašai interesanti, lai man patīk un nebūtu garlaicīgi sēdēt tādā izrādē. Lai visam, kas notiek izrādē, ir jēga un pamatojums. Lai pasaka ir aizraujoša, dinamiska, izklaidējoša labā nozīmē. Lai, aizejot no izrādes, tu jūties priecīgs, atpūties, uzlādējies un apmierināts par pavadīto laiku. Viss mūsu ansamblis sastāv no ļoti foršiem, pozitīviem cilvēkiem. (Ieva Sutugova, Antons Zamišļjajevs, Uģis Roze, Ieva Akuratere, Aija Vītoliņa, Artis Robežnieks, Varis Klausītājs, Ralfs Eilands, Niks Matvejevs un Atis Ieviņš. – Aut.) Nevienam nav vēl iestājies dzīves nogurums. Domāju, šī viņu enerģija uzlādēs arī visus skatītājus un dos to, pēc kā vispār nāk uz izrādēm, koncertiem. Nāk taču pēc kaut kā netverama, vai ne? Man teica, ka tā nākuši uz mūsu koncertiem “Maranas” laikos, gribētu, lai tā ir arī tagad. Šovs ir tikai putiņas, bet apakšā ir citi slāņi un vēstījumi. Un galvenais vēstījums ir par to, ka vislabāk ir mājās. Dorotija ir kā mūsu zemapziņa, kas vienmēr signalizēs to vēlmi būt mājās. Viņas trīs draugi – tie esam mēs paši. Mums liekas, ka esam bailīgi. Bet mēs neesam. Mums šķiet, ka neesam pietiekoši gudri – bet mēs esam! Mums šķiet, ka neprotam mīlēt – bet mēs protam. Viņi iet un dara, un caur to iešanu viņi to visu iegūst vai pareizāk sakot atklāj no jauna! Tas ir tas, ko varbūt redzēs pieaugušais cilvēks. Es ceru, ka vecāki pēc izrādes to varēs bērnam izstāstīt. Ne visi zina stāstu par Malkas cirtēju, kurš tik ļoti aizrāvās ar sevi, ka aizmirsa par savu mīlestību un atcerējās tikai tad, kad pats nokļuva nelaimē.
– Valt, jūs atgriežaties pie jau gatava mūzikla, pārbaudītas vērtības, pie mūzikas, kas jau nogulsnējusies vismaz vienas paaudzes atmiņā. Nav vēlmes ieviest kādas pārmaiņas materiālā, ne tika inscenējumā?
Valts: – Kad toreiz rakstīju mūziku, tas bija izaicinājums. Visiem bija ļoti labi zināma Holivudas filmas “Burvis no Oza zemes” mūzika ar superhitu “Over the Rainbow”, tāpēc nebija viegli piedāvāt jaunu mūziku šim darbam, vēl jo vairāk tāpēc, ka pirmizrāde bija paredzēta Zviedrijā. Tomēr zviedri šo mūziku pieņēma un iemīlēja. Katrā ziņa ir ļoti patīkami, ka atgriežoties pie šī materiāla pēc krietnāka laika, tu konstatē, ka viss tur ir kārtībā. Jaunajā izrādē dziesmu aranžējumi būtībā nav mainījušies, vienīgā būtiskā atšķirība – šoreiz dziesmas nedzied bērni. Tagad visu dara mūsu aktieru bariņš, īsts profesionāļu kontingents. Vēl viena jauka lieta – izrādē nebūs fonogrammas, spēlēs “dzīvais” orķestris. Godīgi varu teikt, ka es nekad vairs negribētu spēlēt ar fonogrammu . Tas laikmets ir pagājis.
Dace: – Izrādē piedalās profesionālu mūziķu jaunā paaudze – Arņa Miltiņa dēls Jānis Miltiņš, Jānis Lūsēns juniors, Mārtiņš Linde pie bungām, Miks Čudars – ģitāra.
Dziedātāji jau pirms trim mēnešiem sāka apgūt aktiermeistarību, pie scenogrāfijas es sāku strādāt jau pirms pusgada, kā rezultātā kopā ar Ilvu Kļaviņu ir tapuši īpaši maketi, kurus apdzīvos pasakas personāži. Horeogrāfe Liene Grava ar grupu ir izveidojusi brīnišķīgas dejas. Mūsu versijā šis ir Dorotijas ceļojums savā sapņu pasaulē kopā ar viņas mīļajiem draugiem – robotiņu, lauvu, salmu un lupatu lellīti.
– Izrāde notiks vairākos skatuves plānos – gan uz skatuves, gan, paralēli, ekrānā. Nebaidāties, ka tik tehnoloģisks eksperiments drīzāk novērsīs, nevis pievilks skatītāju uzmanību. Valt, kā skan jūsu mūzika Daces interesantajā redzējumā?
Valts: – Dace lielā mērā ir izstudējusi šo darbu. Bet mūzika jau ir pati par sevi. Svarīgi ir – kā klausītājs to klausās. Līdz ar to uztvere var atšķirties. No otras puses, jauniestudējumā ir šī krāsainība, šis dīvainais tehniskais risinājums. Mums pašiem ir interesanti, ko teiks cilvēki pēc noskatīšanās. Ļoti daudzplākšņains viss tas ir. Tur savijušies dažādi mums zināmi citi stāsti: gan “Sūnu ciems” ar Laimes lāci kam jārisina problēmas, gan Sprīdītis, kurš, apceļojis pasauli, saprot, ka vislabāk ir mājās, gan “Riekstkodis”, kur rotaļlietas atdzīvojas.
Dace: – Izrādei būs trīs plāni – skatuve, maketi un ekrāns. Odere izrādes mētelim ir izgriezta uz āru, un mēs redzam visu, kā tas ir uztaisīts. Es neuztraucos par to, ka kaut kas no skatuves elementiem sadalīs uzmanību. Tas tomēr notiek šodien, nevis pirms desmit gadiem, kad tas nebūtu iespējams. Šodien cilvēkiem uzmanība ir, pirmkārt, īsa, otrkārt – sadalīta. Datorā ir pilns ar informāciju, cilvēki nemitīgi “čeko” mobilo. Man šķiet, esam uz to tendēti, mums to vajag.
– Valt, jums jādarbojas arī aktiera plānā. No komponista līdz burvim tāls ceļš ejams?
Valts: – Esmu totālā paštēlā! (Smejas.) Tagad man šķiet, ka trikus taisīt noteikti ir grūtāk nekā komponēt. Katrā ziņā ir ļoti lielas paralēlēs starp šiem amatiem. Un abos jābūt pamatīgi sagatavotam.
Dace: – Pirms desmit gadiem, kad iznāca disks ar “Dzeguzīti”, burvja dziesmiņu iedziedāja Valts pats. Šis projekts ir eksperiments, un tas ir tas interesantākais. Katrā ziņā Valts taisīs īstus burvju trikus. Ne velti viņš nopietni trenējas pie burvju māksliniekiem Daces un Enriko Pecolli.
– Kā šobrīd vērtējat Latvijas teātru piedāvājumu?
Dace: – Laikam jau, runājot par teātrī, diemžēl bieži ir tā sajūta – nu kāpēc es gāju . Izņēmums ir Jaunais Rīgas teātris un pa kādai izrādei Dailē un Nacionālajā. Varbūt, ja es nebrauktu un neko neskatītos, kas notiek teātra pasaulē, Brodvejā, Londonā, tad nebūtu, ar ko salīdzināt, viss liktos baigi forši. Kad esi redzējis to, tu saproti, jā, šitā es gribētu, lai cilvēki strādā arī šeit tā man patīk. Kvalitatīvi un ļoti atbildīgi. Lai ir augstas raudzes mākslinieki visās jomās – dziedāšanā, horeogrāfijā, stilā, scenogrāfijā. Ja kaut ko dari, tad jāveltī tam vairāk nekā mēnesi. Nav jārada mūzika, izrādes, kino, kas nevienam nav vajadzīgi. Labāk desmit gadus to lolot, apaudzēt, maksimāli nobriedināt un tad, lai ir kā sprādziens – kā to reizēm dara lielie režisori Holivudā. Mākslā, tāpat kā tagad ēdināšanā, vajadzētu ieviest tā saukto “Slow food” jeb, es teiktu, “slow art”. Protams, tā ir utopija šodien.
– Esat visai kritiski. Vai kritikas pie mums šobrīd nav par daudz – tā vien šķiet, ka visapkārt to vien ļaudis dara, kā kritizē.
Valts: – Piekrītu, varbūt reizēm esam pārāk kritiski, bet sliktāk ir liekuļot. Esam kritiski arī viens pret otru. Tā tas bijis no laika gala. Arī pret mūsu bērniem. Tas ir latiņas jautājums.
Dace: – Jā, ir bijis, ka dēls (čellists Valters Pūce), vēl jauns un traks pēc priekšnesuma noskrien no skatuves – kā bija? Redzu, viņš gaida uzslavu. Un es pasaku, kā bija .Viņš toreiz vēl pārmeta – visi slavēja, tu vienīgā kritizēji. Pēc desmit gadiem viņš atzina – tev bija taisnība. Veselīga, profesionāla kritika motivē attīstīties. Cita lieta – publiska zākāšanās. Es nevaru nozākāt, piemēram, kādu dakteri, būvnieku vai santehniķi, jo nepārzinu šo profesiju.
– Dace, kas šobrīd, iestudējot izrādi, notiek uzņēmumā “Marana Productions”, kas ir jūsu kā režisores un producentes pastāvīgā darbavieta? Zinu, ka viens no projektiem ir, piemēram, arī jūsu dēla, Valtera Pūces grupa “DaGamba”.
Dace: – Šobrīd esmu noradījusi virzienu un kuģis “Marana productions” turpina kustēties uz priekšu – tur strādā man ļoti labi, gudri, uzticami cilvēki,. Mēdzu spert šādus sānsoļus. Nevaru ieciklēties ilgi vienā vidē – man jāizraujas ārā, jāpaskatās, kas notiek apkārt. Esmu kā tāds zirneklītis, izstiepis kājas uz visām pusēm. Valteram ir ne tikai “DaGamba”, bet arī klasiskās mūzikas projekts “Teleports”, ar kuru viņš šobrīd ir Briselē. Tur arī ir vēl viens projekts kopā ar franču dziedātāju Laru Bellerosi. Viņam ir jauna programma un tūlīt iznāks disks ar viņa mūziku. Brīžiem šķiet, ka ārzemēs viņu atzīst labāk nekā tēvzemē. Laiku pa laikam pieslēdzos, – filmēšanas, pasākumi, vārdu sakot, turu roku uz pulsa. Jūnijā “DaGamba” būs liels koncerts Dzintaru koncertzālē ar izciliem mūziķiem no Maķedonijas, Tikmēr meita Līva ir Londonā, kur mācās televīzijas producēšanu .Savulaik viņa kopā ar kori “Balsis” piedalījās arī Oza zemes burvja izrādēs, tagad solīja braukt uz pirmizrādi. Redzēsim, ko teikts, tagad jau viņa audzina un māca mūs.
– Valt, atklājiet, vai šobrīd top kas jauns mūzikas jomā?
Valts: – Visu laiku kaut kas top un iecerēti jauni projekti, par kuriem uzzināsiet, kad būs pienācis īstais brīdis.
