Turēt politiķus atbildīgus 0
Vai piekrītat, ka mūsdienās māksliniekam ir īpaša misija vērtēt un kritizēt sabiedrības norises un institūcijas?
Džemma Skulme, gleznotāja: “Māksliniekam vienmēr ir bijusi šī misija un mani tā vienmēr ir nodarbinājusi. Jo mākslinieks ierauga vairāk, asāk un citādi. Savas profesijas dēļ viņš ir trenēts to darīt, un tieši šī citādā ieraudzīšana ir vajadzīga, lai viedoklis rastos. Vajag prast režisoru Alvi Hermani uzklausīt un saprast, jo viņš ir izdarījis analīzi. Tā kā viņš ir liels meistars, viņam tiesības izteikt savu vērtējumu.”
Valters Sīlis, režisors: “Mākslai ir obligāts pienākums vērtēt to, kas notiek sabiedrībā! Mans uzdevums ir turēt politiķus atbildīgus par viņu rīcību. Māksla ir vēl viens medijs, kam nav īpašnieku, un tā mums ir arī veids, kā savu brīvību kopīgi nosargāt. Salīdzinot var teikt, ka mākslinieks arī nodarbojas ar tādu kā pētniecisko žurnālistiku, tikai viņš var brīvāk rīkoties ar faktiem. Māksla ir saruna ar lielu sabiedrības daļu, un mākslinieks izvēlas, kam viņš pievērš tās uzmanību. Tāpēc māksla ir politisks akts.”
Roalds Dobrovenskis, rakstnieks: “Māksliniekam kā jebkuram valsts pilsonim ir tiesības paust savu viedokli par norisēm. Un tas, kādu attieksmi izveidot pret šo viedokli, jau ir katra personīgā lieta. Pasaulē joprojām ir vietas, kur mākslinieka vārds nozīmē ļoti daudz, un dažreiz visa tauta to no viņa gaida. Tas parasti notiek tur, kur brīvs vārds ir aizliegts, patiesības teikšana māksliniekam var maksāt ļoti dārgi, pat dzīvību. Mēs tādus laikus esam pārdzīvojuši un vēl atceramies. Ja ir aizliegta baznīca un aizliegta īsta filozofija, tad rakstniekam vajadzēja būt gan mācītājam, gan filozofam, gan dzīves skolotājam. Bet normālā demokrātiskā sabiedrībā ir darba dalīšana un katrs dara savu darbu. Un tas, cik daudz māksla pateiks politiskā nozīmē, jau ir paša mākslinieka ziņā.”
Mārtiņš Eihe, režisors: “Runājot par Rietumu kultūru, jāteic, visa sociālā aktīvā māksla jau ar to vien nodarbojas, ka vērtē sabiedrības norises. Vācu un skandināvu teātri ļoti daudz runā par aktuālām lietām. Pie mums liela daļa skatītāju vēlas izklaidi, labu un profesionālu, tomēr izklaidi, un nevēlas tikt apgrūtināta ar domāšanu. Teātri iet šajā skatītāju pavadā tāpēc, ka ir naudas cenzūra. Ņemot vērā, ka dotāciju lielums valsts teātriem labākajā gadījumā ir 50 procenti, kritērijs ir – izrāde pelnīs vai nepelnīs.”
Jānis Jurkāns, dramaturgs: “Atgādināšu, ka jau Senajā Grieķijā Sokrātu tiesāja par to, ka viņš uzdeva jautājumus. Rakstnieka un mākslinieka uzdevums ir uzdot jautājumus sabiedrībai par visām tēmām, tajā skaitā politiku. Mākslinieks varbūt pats nezina atbildes, bet viņš redz sasāpējušus jautājumus, un tos vaicāt ir viņa pienākums.”
Valdis Rūmnieks, rakstnieks: “Jā, protams, māksliniekam ir jāvērtē sabiedrības problēmas. Cita lieta, ka mākslinieki ir daļēji palaidušies, iegājuši savā mākslas pasaulē un nepievēršas sabiedrības aktualitātēm. Varbūt arī tajā daļēji meklējami cēloņi, ka politiķu kvalitāte mums šobrīd ir tāda, kāda tā ir. Es atbalstu Alvja Hermaņa uzdotos jautājumus, jo tos viņš izsaka kā mākslinieks, kurš domā par sabiedrības problēmām. Tie ir spilgti un provocējoši, tāpēc viena daļa ir uz viņu sadusmojusies. Bet viņš ar šo spilgto provocēšanu ir mūs izkustinājis no paļaušanās, ka viss notiks pats no sevis. Tiem māksliniekiem, kuri jūt sevī spēku iet politikā, tas ir jādara. Jo nevar gaidīt, ka cilvēki, kas stāv ārpus mākslas, dienu un nakti domās par kultūru.”
FAKTS “Latvijas Avīze” 12. jūnijā publicēja režisora Alvja Hermaņa paziņojumu ar virsrakstu “Katastrofāla izgāšanās”, kurā viņš pauda savu viedokli par politisko teātri un mākslinieka tiesībām uzdot sabiedrībai neērtus jautājumus un provocēt diskusiju. A. Hermanis uzsver, ka rosinātā diskusija nav notikusi, bet tās vietā “visi Latvijas politologi monolīti vienojās viedoklī, ka māksliniekiem vispār nav tiesību izteikt savu viedokli par sabiedriski nozīmīgām tēmām”. Režisors mudināja pievērst uzmanību, ka 21. gadsimtā visas pasaules (ne tikai Rietumeiropas) “dominējošā mākslinieku funkcija ir sociālpolitiska visu veidu sabiedrības institūciju kritika”. |
