“Nākamajos simt gados mūsu galvenais uzdevums un Latvijas moto ir izdzīvot.” Saruna ar Annu Žīguri 7
Grāmatā “Mūsu tautas gaita”, ko saņems “LA” abonenti, stāstus apkopojusi Anna Žīgure. Grāmata parāda Latvijas vēsturi un mūsu dzīvi no 1914. līdz 2018. gadam. Savā ziņā tā turpina Latvijas valsts simtgades tradīciju izzināt mūsu valstiskuma vēsturi, padarīt arī valsts sākumu un sarežģītos 40. gadu notikumus mūsdienu cilvēkiem labāk saprotamus un izjūtamus.
Ļoti neparasta ir grāmatas forma, taču, iespējams, tieši tā labāk nekā jebkurš vēsturnieku pētījums vai biogrāfisks romāns pārliecina, ka 20. gadsimta notikumi vienlīdz skāra visus Latvijas iedzīvotājus, un atgādina – ikvienas dzimtas atsevišķā vēsture ievijas kopējā valsts vēstures pavedienā.
“Mūsu tautas gaita” ir polifonisks darbs. Katra lappuse kā īss vai mazliet garāks ieraksts dienasgrāmatā veltīta kādam notikumam vai parādībai. Taču katra ieraksta autors ir cits cilvēks, autoru vārdi alfabēta secībā atrodami vien grāmatas beigās.
Lasot gluži kā kaleidoskopā redzams, ka mainās rakstītāju vecums, dzimums, atrašanās vieta, ieraksta laiks, apkārtējā realitāte,
te ir gan šoks par Pirmā pasaules kara sākumu, mulsums par valstiskās neatkarības pirmajiem soļiem, dažādas starpkaru Latvijas reālijas, kam seko valsts pievienošana PSRS, pēckara gadu dzīve gan Latvijā, gan trimdā, pamazām materializējoties cerībai par neatkarības atgūšanu, kura pārplūst mūsdienu realitātē.
Kad un kā jums ienāca prātā doma par tieši šāda veida kaleidoskopisku daudzbalsīgu Latvijas simtgades atainojumu, cik ilgu laiku prasīja citātu atlase un to salikšana kopā, lai izveidotos vienots ritms?
A. Žīgure: Pērn izlasīju somu rakstnieka Petri Tamminena grāmatu “Somijas vēsture” (somu apgāds “Otava”, 2017), kur apkopotas cilvēku atmiņas valsts pastāvēšanas simt gadu garumā. Rakstnieks galvenokārt koncentrējies uz notikumiem, kas bijuši nozīmīgi visai tautai un ko atceras “visi”. Iedomājos, ka līdzīgi varētu izsekot mūsu tautas vēstures līkločiem, tautas gaitai.
Kā izejas punktu izvēlējos Pirmā pasaules kara sākumu; šī kara iznākums deva iespēju 1918. gada 18. novembrī pasludināt neatkarīgu valsti.
Tas notika ļoti sarežģītos apstākļos, vienīgā iespējamā brīdī, un savām acīm to pieredzēja pavisam neliela tautas daļa, nebūt ne “visi”. Toreiz nebija mediju, kas šo ziņu aiznestu līdz visas tautas apziņai. Cilvēki pa ausu galam kaut ko padzirdēja, lai gan lielā notikuma īsto jēgu aptvēra tikai pēc vairākiem gadiem.
Grāmata beidzas mūsdienās, 2018. gada vasarā, ar spilgtu simtgades Dziesmu svētku atmiņu.
Visas atmiņas, kas kopā veido tiešām aizraujošu mozaīku, ir anonīmas, bet grāmatas beigās var izlasīt to cilvēku vārdus, kuri piedalījušies “Mūsu tautas gaitas” tapšanā. Tā nav ne Latvijas oficiālā, ne politiskā vēsture, lai gan grāmatas struktūru veido valsts galvenie likteņgrieži. Tie ir cilvēku vērojumi, pieredzētais un domas.
Ir gana daudz grāmatu tapis par Latviju, tagad jau jāsaka, visos laikos un dažādos skatījumos. Vai bija kas tāds, grāmatu veidojot, kas jūs pārsteidza, īpaši saviļņoja, varbūt sasmīdināja, ko, iespējams, nebijāt pirms tam iztēlojusies?
Grūti pateikt, kas mani pārsteidza… Varbūt ne tik daudz konkrētās atmiņas, kas ir interesantas, bet viss kopums – tautas spēja izdzīvot jebkuros apstākļos.
Savā ziņā šī ir izdzīvošanas mācība,
kas stāsta par to, kā gara spēks, savējo cilvēku un dzimtenes mīlestība, arī humors, palīdzējis pārvarēt grūtības, kas šķērsojušas cilvēku dzīvi galvenokārt Latvijas ģeopolitiskā novietojuma un lielo valstu agresīvās politikas dēļ.
Grāmatu caurauž nesagraujams gaišums, tai cauri vijas nepārraujama gara spēka stīga. Aizkustināja it kā pavisam sīki notikumi – kā Rīgas jūrmalas zemeņu audzētāji mudināja bēgļus no Kurzemes iet viņu zemeņu dārzā un saēsties ogas. To lasot, jādomā, vai mūsdienās tā notiktu? Jūrmalnieki, un droši vien arī citās vietās, kur parādījās bēgļi, piedāvāja pārtiku, bet to bēgļiem bija grūti pieņemt, jo pašiem taču vēl nesen krājās pilni apcirkņi, arī ceļam tika paņemts līdzi.
Aizkustināja melnās čupiņas uz Daugavas ledus pēc briesmīgās nakts uz 1919. gada 11. novembri, kad ar uzvaru beidzās cīņa pret bermontiešiem. Tie bija kritušie, kurus vietējie iedzīvotāji pēc tam ragavās veda uz krastu, kur gaidīja lielie līķu rati.
Apbrīnojams bija spars, ar kādu būvēja jauno dzīvi laukos pēc Pirmā pasaules kara. Cilvēki ar mīļumu atceras siltās attiecības starp lauku bērniem kaimiņos.
Tad pienāca neticamais brīdis, kad Latvijā iesoļoja sarkanā armija – ļaudis bija pilnīgi nesagatavoti tik briesmīgam pavērsienam valsts, ģimenes un savā dzīvē, tomēr bija jādzīvo tālāk.
Nacistu okupācijas laiks, kas sekoja, bija smags, bet bērni un jaunieši jutās droši.
Pēckara gadu briesmas kāds atmiņu virpinātājs vēlāk atcerējies ar humoru,
jo viņu saimniecības lielo bulli, kaut arī konfiscētu, neviens nespēja aizvest uz kolhoza kūti. Grāmatas lappusēs var atrast izsūtīto latviešu bērnu atmiņas un atgriešanos padomju Latvijā, kā arī bēgļu bērnu pieredzēto Vācijas nometnēs un vēlāk citos kontinentos. Padomju gadu dzīves ainas mūsdienās liekas gluži vai absurdas.
Tautas gaita pretim neatkarībai ar ilgi briedušu spēku sākās pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē, to balstīja atmodinātais gara spēks.
Neatkarības pasludināšanu otru reizi vienā gadsimtā piedzīvo reta tauta – un tikai tāda, kurā sīksti mīt griba dzīvot brīvībā. Kopš tā laika pagājuši jau gandrīz trīs gadu desmiti un arī šajās desmitgadēs daudz kas noticis.
Kāda ir grāmatas “balsu” ģeogrāfija? Cik varēju caurskrējienā izsecināt, ka visos laikos tiek aptverti vismaz lielos vilcienos visi kultūrvēsturiskie novadi, kā arī ieskanas trimdas motīvi.
Centos meklēt tādus cilvēkus un atmiņas, lai būtu pārstāvēta visa teritorija, visi mūsu vēsturiskie novadi – Kurzeme un Latgale, Zemgale un Vidzeme, lielākas un mazākas pilsētas un lauki. Šajā darbā skan arī kara laika bēgļu, vēlāko trimdinieku balsis un to cilvēku domas, kuri nav spējuši vai gribējuši turpināt savu dzīvi un atrast sev vietu atjaunotajā Latvijā.
Grāmatas noslēgumā rakstāt “paldies visiem, kas dalījās atmiņās” un atsevišķi – drukātie avoti. Vai tas nozīmē, ka īpaši šai grāmatai intervējāt cilvēkus, iespējams, jau zinot, kādu epizodi, kuru laiku vēlaties no viņiem uzzināt?
Šīs grāmatas sakarā var droši teikt, ka patiesībā tas ir kopīgs darbs, jo tās
tapšanā piedalījās ļoti daudzi – gan dzīvie, gan tagad jau mirušie – ar savām dienasgrāmatām, publicētām un nepublicētām atmiņām.
Man ļoti palīdzēja pētniece Māra Zirnīte, kurai pateicoties, grāmatā atrodami atmiņu fragmenti no LU Filozofijas un socioloģijas institūta darbinieku savāktā mutvārdu vēstures klāsta, kā arī paziņas, draugi un bijušie klases un skolas biedri. Iepriekš nedomāju par epizodēm, kuras gribētu izmantot, bet, protams, ka pirms grāmatas tapšanas man bija plāns, kādiem laikiem un notikumiem gribētos pieskarties.
Redzu, ka starp grāmatas “balsīm” ir Elza Stērste, bet Edvarta Virzas nav. Vai tā ir apzināta izvēle, lai grāmatā nebūtu pārāk daudz tieši jūsu dzimtas vēstures, vai kāds cits iemesls?
Nē, tā nav apzināta izvēle, bet negribēju šo grāmatu pārvērst par mūsu dzimtas stāstu. Tiesa, tieši tāpat kā visas Latvijas dzimtas, tā gājusi cauri pagājušajam gadsimtam. Diemžēl visām dzimtām nebija lemts izdzīvot līdz mūsdienām, jo tās un arī to dzīvesvietas pazudušas mūsu dramatiskās vēstures virpuļos.
Raugoties uz latviešu, Latvijas sabiedrību cauri laikiem – kā jums šķiet, vai esam mainījušies? Mēdzam meklēt zelta laikmetu pagātnē, taču vai tāds zelta laikmets, kad visi bijuši apmierināti, tiešām pastāvējis?
Domāju, ka tāds laikmets, kad pilnīgi visi ir apmierināti, nav bijis un nebūs nedz mums, nedz kādai citai sabiedrībai, ja nu vienīgi utopijās. Latvieši ir mainījušies līdzi laikam tāpat kā visas citas sabiedrības.
Mums nācies vairāk piemēroties, ja esam gribējuši palikt dzīvi.
Grāmatā “Mūsu tautas gaita” var redzēt, ka cilvēki jebkuros apstākļos centušies turpināt dzīvi.
Ja jums būtu jāizvēlas Latvijai moto, teiksim, nākamajiem simt gadiem, kāds tas būtu?
Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū toreizējais Somijas prezidents Mauno Koivisto Krievijas TV žurnālistam uz šādu jautājumu atbildēja: “Vižitj!” (“Izdzīvot!”) Šo viņa īso un visu aptverošo atbildi gribu atgādināt mums šobrīd:
nākamajos simt gados mūsu galvenais uzdevums un Latvijas moto ir izdzīvot.
To varēsim sasniegt, ja turēsimies kopā, neļausim sevi izšķīdināt un sarīdīt, jo tas, kā redzam vēsturē un šodien, novājina gan ģimenes, gan tautas.
Šobrīd pasaule ir ļoti neprognozējama, daudz kas nav un nebūs atkarīgs no mūsu gribēšanas vai negribēšanas. Šādos laikos jāatrod vērtības, pie kurām turēties, starp tām noteikti ir sava valsts, dzimtā zeme, ģimene un latviešu valoda. Par to atgādina arī grāmatā “Mūsu tautas gaita” paustās atziņas un cilvēku atmiņā palikušie dzīves mirkļi.
