Turcijā uzvar Erdogans. Kāpēc Eiropa uztraucas? 5
Un tā Turcijas konstitucionālajā referendumā balsis ir saskaitītas. Ar minimālu pārsvaru (51% pret 48% ) uzvarējuši prezidenta Erdogana piekritēji, Turcija kļuvusi par prezidentālu valsti. Pasaulē, it īpaši jau Eiropā, politiskās pārmaiņas Turcijā dēvē par nedemokrātiskām. Bet vai tā tiešām ir?
Vispirms jau jāatzīst, ka pats izmaiņu process ievēro visas Turcijas likumdošanā paredzētās procedūras un norit pilnā mērā demokrātiski. Vai mazāk demokrātiska kļūs pati Turcija? Jautājums – ko katrs saprot ar demokrātiju. Pēc notikušā referenduma Turcija kļūs visai līdzīga patreizējām Amerikas Savienotajām Valstīm, kur tautas vēlēts prezidents vada arī valdību. Bet neviens taču tāpēc nepārmet ASV, ka tā būtu nedemokrātiska valsts.
Tad kāpēc Eiropa tā uztraucas? Iemesli tam ir vairāki, un tie vispirms slēpjas pašā Erdogana personībā. Patreizējais Turcijas prezidents tiek uzskatīts par visai neprognozējamu, Eiropai ne pārāk draudzīgu politiķi. Ja pārmaiņas Turcijā būtu rosinājis cits, Eiropai daudz ērtāks politiķis, visdrīzāk nekādu kritiku mēs nedzirdētu. Patlaban Turcijai tiek pārmests, ka tās integrācijas process Eiropas Savienībā tikpat kā esot apstājies. Bet patiesībā jau pati Eiropa nav tikusi skaidrībā, vai tā tiešām vēlas redzēt savā saimē milzīgo (81 miljons iedzīvotāju!) musulmaņu valsti, kas turklāt pamazām dreifē konservatīva islāma virzienā.
Vēl kāds pārmetums – Turcijā atsākušās runas (pagaidām tikai runas!) par iespējamu nāvessoda atjaunošanu, kas pilnībā nogriezīšot šai valstij ceļu uz Eiropu. Bet nav gan dzirdēts, ka Brisele kādreiz pārmestu ASV par šajā valstī praktizēto nāvessodu.
Tāpat Eiropu baida gan iespējama Sīrijas bēgļu plūsmas atjaunošanās uz Grieķijas salām, gan iekšēja nestabilitāte pašā Turcijā. Referenduma rezultāti uzskatāmi parādīja, ka valsts ir sašķelta ne tikai politiski, bet arī teritoriāli un nacionāli. Pret Erdogana ierosināto reformu balsoja lielās, pa daļai rietumnieciskās pilsētas – Stambula, Izmira un Ankāra, kā arī visa Vidusjūras piekraste, bet to atbalstīja konservatīvie valsts centrālie reģioni un Melnās jūras piekraste. Tāpat pret reformu nobalsoja kurdu apdzīvotie valsts dienvidaustrumi.
Vēl kāda lieta, kas tracina dažus Turcijas kaimiņus – Erdogana izteikumi par kādreizējās Otomaņu impērijas varenības atjaunošanu. Ar to viņš vismaz pagaidām saprot politisku, ekonomisku, ideoloģisku un kulturālu Turcijas ietekmes ekspansiju. Maz ticams, ka šodienas Turcija mēģinātu pievienot sev kaimiņu valstu (piemēram, patlaban irstošās Sīrijas) teritorijas tīri fiziski, līdzīgi kā to izdarīja Krievija ar Krimu.
Tomēr nevar noliegt, ka Turcijas ietekme reģionā gadu no gada pieaug. Par kārtējo apliecinājumu šai tendencei uzskatāms Kazahstānas prezidenta Nazarbajevs pagājušajā nedēļā izteiktais paziņojums par kazahu valodas rakstības pārvešanu no kirilicas uz latīņu burtiem. Tas izsauca milzīgu vētru Krievijas medijos, atskanēja žēlabas par Kazahstānas aiziešanu no “krievu pasaules”. Šķiet gan, ka šo alfabēta reformu vajadzēja izdarīt jau sen, kopā ar Azerbaidžānu, Uzbekistānu un Turkmenistānu. Turklāt lietas būtība šeit pat neslēpjas ideoloģijā vai politikā. Jebkurš lingvists pateiks, ka tjurku valodām, pie kuras pieder arī kazahu valoda, latīņu alfabēts ir piemērotāks gan par slāvu kirilicu, gan vijīgo arābu rakstu. Bet vismaz Erdoganam šis Kazahstānas lēmums ir vēl viens Turcijas spēka un ietekmes apliecinājums.
