Turcija pati nevēlas iekļauties Eiropā. Saruna ar pētnieci Agnesi Lāci 2
Domnīcas “Providus” pētniece Agnese Lāce (dz. 1987. g.) studējusi politiku Latvijas Universitātē, papildinājusies arī Amsterdamas, Deusto un Osnabrikas universitātē. Patlaban turpina doktora disertācijas izstrādi Koča universitātē Stambulā. Zinātnisko interešu lokā – migrācijas un integrācijas procesi, jauktās laulības. Tā kā viņa labi zina situāciju Turcijā, mūsu saruna par šajā valstī notiekošo.
Janvāra vidū Turcijas parlaments balsoja par prezidenta Erdogana pilnvaru paplašināšanu. Politiķi un mediji runā par Turcijas pārvēršanos par autoritāru valsti. Latvijai Turcija ir svarīga kaut vai tāpēc, ka tai ir viena no lielākajām armijām NATO. Kā jūs domājat – vai tā pirmām kārtām ir Erdogana un viņa partijas iniciatīva vai tomēr arī pati Turcijas sabiedrība savos uzskatos dreifē autoritārisma virzienā?
A. Lāce: Process ir ritējis pakāpeniski. Erdogans vienmēr tiecies pēc lielākas varas. Būdams premjera amatā, viņš centās panākt īpašas tiesības ietekmēt tiesnešu un policistu darbu. Tad likumdošana tika izmainīta tā, lai Erdogans varētu kļūt par pirmo tautas vēlēto prezidentu Turcijas vēsturē. Jau toreiz, 2014. gadā, daudziem bija skaidrs, ka Erdogans ar to vien nebūs mierā un ies tālāk, mēģinot paplašināt savas pilnvaras. Šodien viņš izmanto pietiekami ērto atbalstu parlamentā, ko nodrošina Taisnīguma un attīstības partijas jeb AKP vairākums. Visticamāk, Erdogans parlamentā savāks nepieciešamās 330 balsis no 550, kas ļaus ierosināt referendumu par prezidenta pilnvaru palielināšanu. Tādā gadījumā tautas nobalsošana varētu notikt marta beigās vai aprīļa sākumā. Paradoksāli, bet 2002. gadā, kad AKP pirmo reizi iekļuva parlamentā, tās galvenais lozungs bija eiropeiska Turcija, valsts iekļaušanās ES.
Bet tas, kas notiek Erdogana un AKP politiķu galvā, jau nav atraujams no tā, kā domā visai liela tautas daļa.
Jā un nē. Vienlaikus aug arī opozicionāri noskaņojumi, daudzi izlemj nepiedalīties vēlēšanās, tās boikotēt. Liberāli noskaņoti turki dažkārt izvēlas atbalstīt prokurdisko Tautu demokrātijas partiju jeb HDP, kuras līderis ir kurds Demirtašs. HDP ir visprogresīvākais politiskais spēks, kas runā arī par sieviešu un minoritāšu tiesībām, vides aizsardzību. Turcijas sabiedrība šodien ir sašķelta un polarizēta. Ir ievērojams liberāli, eiropeiski noskaņots slānis, vienlaikus aptuveni puse iedzīvotāju ir visai konservatīvi un atbalsta pašreizējo Erdogana politiku. Viens no iemesliem – valsts kontrolētie mediji, un vispirms jau bezmaksas televīzijas kanāli, nekritiski atbalsta prezidentu.
Es pirmo reizi nokļuvu Turcijā pirms 25 gadiem. Palaikam atgriežoties šajā zemē, var novērot interesantu attīstību. Vismaz provincē aizvien vairāk sieviešu staigā lakatos, pat burkās, visur redz jaunu mošeju celtniecību. Aizvien grūtāk atrast veikalu, kur nopērkams garšīgais turku vīns.
Turcijas rietumu krasta lielpilsētās Stambulā vai Izmirā jūs bez grūtībām atradīsiet gan dzērienu veikalu, gan alus bāru. Tās gan politiski ir visai liberāli noskaņotas pilsētas, šeit AKP lielu atbalstu negūst. Viņu citadele ir lauki, mazpilsētas, Turcijas vidiene. Dažos Stambulas rajonos var justies kā Rietumos, bet citur man kā sievietei ir neomulīgi uzturēties bez galvassegas. Nesenie terora akti mainījuši gaisotni pilsētās. Jūtams saspringums, cilvēki vairs nav tik relaksēti kā agrāk, publiskā vietā atstāta soma var izraisīt satraukumu.
Sievietes ar pavisam aizsegtām sejām nav turcietes, bet gan arābietes. Ilgu laiku publiskajos amatos Turcijā bija aizliegts nēsāt jebkādu reliģisku apģērbu. Valsts universitātēs studentes nedrīkstēja ierasties uz lekcijām galvassegās. Tagad tas atļauts. Daži tajā saskata sabiedrības islamizāciju. Taču lietai ir arī otra puse. Meitenes, kas savas reliģiskās pārliecības vai ģimenes aizlieguma dēļ agrāk bija nošķirtas no izglītības, tagad var netraucēti studēt. Tas savukārt veicina sabiedrības modernizāciju.
