Turcija mīņājas pie ES sliekšņa 0
Latvijas prezidents Andris Bērziņš, mēneša sākumā uzņemot Turcijas prezidentu Abdulahu Gilu, pauda Latvijas atbalstu Turcijas pilntiesīgai dalībai Eiropas Savienībā. Arī Francija, kas 2007. gadā uzlika veto piecām Turcijas iestāšanās sarunu sadaļām, tagad ir mīkstinājusi savu nostāju un izteikusi gatavību atsākt sarunas līdzīgi kā Vācija.
Taču Turcija tikmēr piedzīvojusi ekonomisko uzplaukumu un aizvien mazāk šīs valsts iedzīvotāju vēlas pievienoties krīzes māktajai ES.
Vainīgas reliģiskās atšķirības?
“LA” vēlējās uzklausīt kāda Turcijas iedzīvotāja pārdomas šajā jautājumā, taču tas izrādījās visai sarežģīti. Pirmā uzrunātā bija sieviete, kas strādā valsts iestādē, bet viņa paskaidroja, ka Turcijas valdības tiešā pakļautībā strādājošajiem ir aizliegts plašsaziņas līdzekļos paust savu personīgo viedokli. Arī universitātes beidzamā kursa studente nevēlējās runāt par Turcijas uzņemšanu ES. Visbeidzot sarunai piekrita Bulents Akaja – 62 gadus vecs pensionēts inženieris no Ankaras.
Akaja noteikti vēlētos redzēt Turciju Eiropas Savienībā un domā, ka viņa valsts ir pelnījusi šo uzņemšanu ar savu straujo ekonomisko un sociālo attīstību. Tomēr viņš netic, ka Turcijas uzņemšana ES varētu notikt tuvākajā nākotnē, neslēpjot savu sarūgtinājumu par to, jo uzskata, ka dzīves līmenis viņa valstī šobrīd ir augstāks nekā lielākajā daļā ES dalībvalstu.
Par vienīgo loģisko izskaidrojumu uzņemšanas novilcināšanai pensionētais inženieris uzskata reliģiskās atšķirības – kristīgās Eiropas bailes ņemt savā paspārnē valsti, kur dominē islāms.
“Turcija jau 50 gadus cīnās par to, lai varētu pievienoties ES. Un ES katru gadu atrod iemeslus, lai šo procesu aizkavētu. Tikmēr mūsu kaimiņvalstis Grieķija un Kipra jau sen uzņemtas ES, kaut arī to sociālie un ekonomiskie ap- stākļi ir daudz sliktāki nekā Turcijā. Tas man un citiem Turcijas iedzīvotājiem šķiet neloģiski, neticami un pat kaitinoši. Mēs savā starpā spriežam, ka tas noteikti ir reliģisko atšķirību dēļ. ES laikam domā – tā kā mums ir pietiekami resursi un jaunā paaudze, mums vieniem pašiem jātiek galā ar savām problēmām. Un šīs neizpratnes un nevienlīdzīgās attieksmes dēļ Turcijas cilvēki vairs tā netiecas tikt uzņemti ES,” uzsver Akaja.
Entuziasms noplacis
Stambulas Bosfora universitātes jaunākais pētījums apstiprina, ka Turcija attālinās no Eiropas. Salīdzinot ar 2003. gadu, kad valstī valdīja entuziasms par gaidāmajām iestāšanās sarunām, tagad tas ir zudis. Ne bez pamata, jo sarunas kopš 2005. gada virzās uz priekšu gliemeža gaitā: no 35 sarunu sadaļām ir atklātas tikai 13, bet noslēgta – viena.
Tikmēr Turcija, kuru kopš 2002. gada vada islāma nacionālismu pārstāvošais premjers Redžeps Erdogans, ir piedzīvojusi ekonomiskā uzplaukuma desmit gadus. Šodien Turcija ir 17. lielākais ekonomiskais spēks pasaulē un aizvien vairāk raugās uz Tuvajiem Austrumiem un Centrālo Āziju, nevis uz krīzes skarto Eiropu.
2003. gadā 73% Turcijas iedzīvotāju bija pozitīvs viedoklis par ES, bet pagājušā gada nogalē šāda attieksme bija tikai 47,1 procentam. Tikai 46% turku vēlas, lai Turcija iestātos ES (2003. gadā to vēlējās 70%), bet 64% baidās, ka līdzdalība ES iedragātu valsts reliģiskās vērtības. 2003. gadā 74% atzina, ka iestāšanās referenduma gadījumā būtu balsojuši pozitīvi. Arī tagad vairākums Stambulas Bosfora universitātes aptaujāto iedzīvotāju balsotu par iestāšanos ES, taču šis vairākums ir sarucis līdz minimumam jeb 51%. Un tikai 14% turku pieļauj iespēju, ka pēc iestāšanās ES varētu pārcelties dzīvot uz kādu citu ES valsti.
Labi arī bez ES
Pazīstams turku politologs Sinans Ilgens nesenā intervijā mēģināja izskaidrot, kādēļ Turcijas iedzīvotājiem, īpaši jaunākajai paaudzei, Eiropas Savienība vairs nav atskaites punkts, kā tas bija pirms desmit vai vēl pirms pieciem gadiem. Politologs uzskata, ka galvenie iemesli ir divi. Pirmais no tiem meklējams ES attieksmē – lai gan Turcija ir sasniegusi milzu progresu ne vien ekonomikā, bet arī politikā un sociālajos jautājumos, ES “galvenie aktieri” – lielākās dalībval-stis – nespēj pārkāpt pašu radītajai politiskajai barjerai. Tas rada Turcijas iedzīvotājiem iespaidu, ka iestāšanās sarunas ir veltīgas un pilntiesīga Turcijas dalība ES nepienāks nekad. Otrs iemesls ir saistīts ar eirozonas krīzi, kas iedragājusi ES prestižu un pievilcību turku acīs.
Tomēr, neskatoties uz šo uzticības zudumu, Ilgens uzsver, ka Turcija joprojām uzskata ES par lielu ekonomisku realitāti. Politologs tic, ka Turcija varētu palīdzēt ES atrisināt tās ekonomiskās problēmas, ka viņa valsts uzņemšana ES būtu izdevīga abām pusēm un pozitīvi atsauktos uz visu ES dalībvalstu ekonomiku.
Arī Turcijas radio un televīzijas “Trt” korespondente Florencē Selina Sanli savu tautiešu vilšanos ES skaidro ar ilgajām iestāšanās sarunām un ekonomisko krīzi: “Mēs, turki, esam sapratuši, ka esam stipri arī bez ES. Patiesībā daudzi domā, ka tā ir pat liela veiksme, ka neesam uzņemti, jo pretējā gadījumā mūsu valstij šobrīd klātos grūtāk. Vēl pirms pāris gadiem mūs sarūgtināja palikšana ārpusē, bet tagad mums ir labi bez ES.”
Viedokļi
Sandra Kalniete, EP deputāte: “Es atbalstu Turcijas uzņemšanu ES. Jo ātrāk tas notiks, jo lielāki ieguvēji mēs visi būsim. Tas ne tikai palielinātu vienoto tirgu un veicinātu ekonomisko attīstību, bet ievērojami palielinātu ES ģeopolitisko nozīmi. Turcijai ir liela ietekme reģionā, un šī loma tikai pieaugs, ja prognozējam, ka Irāna turpinās savu kodolprogrammu, kas varētu novest pie militāra konflikta. Svarīgi, lai Turcija kā ES dalībvalsts vai tuvs sabiedrotais palīdzētu iespējamo konfliktu novērst. Mani satrauc dažu ES valstu noraidošā attieksme pret iespējamo Turcijas līdzdalību Eiropas Savienībā. Turcijas ekonomika katru gadu pieaug par 7 līdz 10%, un pavisam drīz mēs varam sagaidīt situāciju, kad Eiropas Savienībai vajadzēs Turciju daudz vairāk, nekā Turcijai vajadzēs iestāties.”
Inese Vaidere, EP deputāte: “Attiecības ar Turciju ir ļoti svarīgas, jo Turcija veido tiltu starp Eiropu un musulmaņu pasauli. Tādēļ Turcijas un Eiropas ciešāka sadarbība ir vērtējama ļoti pozitīvi. Taču, ņemot vērā dažādus faktorus, jo īpaši Turcijas lielumu un tās iedzīvotāju skaitu iepretim ES paplašināšanās kapacitātei, uzskatu, ka vislabākais sadarbības veids vismaz tuvākajā nākotnē būtu privileģēta partnerība, nevis pilnīga Turcijas pievienošanās Eiropas Savienībai.”
Karlo Marsili, bijušais Itālijas vēstnieks Ankarā: “Turcijai vēl ejams garš reformu ceļš, taču tā noslēgumā valstij būs tiesības iestāties ES. Šī procesa rezultātā iegūsim labāku Turciju un labāku Eiropu. Iestāšanās process palīdz liberalizēt Turcijas likumus un politiku. ES no Turcijas uzņemšanas gūs gan ekonomisku, gan politisku labumu. ES starptautiskā nozīme palielināsies, iekļaujot tādu valsti kā Turcija, kas spēj uzturēt auglīgas attiecības ar Tuvajiem Austrumiem, Kaukāzu, Centrālo Āziju un pat Āfriku. Turklāt Ankara var palīdzēt citām ES valstīm ar musulmaņu imigrantu integrāciju, uzņemoties visas Eiropas musulmaņu kopienu vadību.”
