Turbulentā prezidentūra 0
Somija savai trešajai prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē (pirmās divas noritēja attiecīgi 1999. gadā un 2006. gadā) bija izraudzījusies vadmotīvu “Ilgtspējīga Eiropa – ilgtspējīga nākotne”.
Mainās valdība un Eiropas Komisija
Ilgtspējas jēdziens, īpaši vides ilgtspēja, uzsvērta arī Somijas valdības programmā, ko nav ietekmējušas iekšpolitiskās turbulences un pārmaiņas valdības sastāvā, kuras gan notika vienas un tās pašas piecu partiju koalīcijas ietvaros – gandrīz visa pusgada laikā ES prezidentvalsts premjera krēslā atradās sociāldemokrāts Anti Rinne, bet finiša taisnē jeb 10. decembrī viņu nomainīja partijas biedre Sanna Marina.
Situācija Eiropā šajā pusgadā bijusi ne mazāk turbulenta.
Formāli Somija pārņēma prezidentūru 1. jūlijā, un tobrīd Briselē ritējušajā samitā dalībvalstu un valdību vadītāji diezgan nokaitētā gaisotnē nevarēja vien sadalīt ES augstāko amatpersonu amatus un īpaši asi strīdējās par to, kam vajadzētu uzticēt Eiropas Komisijas grožus.
Breksits bija nonācis kārtējā strupceļā, turklāt likās, ka izejas no tā nav. Šodien puslīdz droši zinām Apvienotās Karalistes izstāšanās datumu (2020. gada 31. janvāris). Bet Komisija, kuras priekšgalā pirmo reizi apstiprināta sieviete, jau pieteikusi (sk. “LA” 11. un 27. decembra numurus), kā apgalvo, vēsturisku Eiropas Zaļo kursu jeb stratēģiju ar daudzām likumdošanas iniciatīvām.
Klimata tēmas nozīmība gan tika akcentēta jau prezidentūras priekšvakarā. Helsinki pat simboliski apņēmās nepasniegt tās pasākumu dalībniekiem dāvanas, lai ietaupīto pusmiljonu eiro veltītu aviolidojumu radīto oglekļa emisiju segšanai.
Tas droši vien iepriecināja Lapzemē mītošo Ziemassvētku vecīti, kurš tomēr sarūpē dāvanas vienmēr.
Gada nogale – enerģētiska
Šoreiz viņš izgādāja arī kopīgu velti Somijai un Baltijas valstīm, proti, Igauniju un Somiju savienojošu divvirzienu cauruļvadu “Balticconnector”, kas iekļausies Eiropas vienotā gāzes tirgus infrastruktūrā un sāks darboties jau 1. janvārī.
Projekts izmaksāja divsimt piecdesmit miljonus eiro, no kuriem 75% bija Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (CEF) līdzfinansējums.
Objekta nozīmību apliecināja Igaunijas prezidentes Kersti Kaljulaidas un Somijas prezidenta Sauli Nīnistes klātbūtne atklāšanas pasākumos, kuri 11. decembrī vienlaikus noritēja Paldiskos un Helsinkos. Taču šis starpsavienojums ir svarīgs arī Latvijai un Baltijas reģionam kopumā.
Arī Rīga ir ko ielikusi dāvanu maisā eiropiešiem.
Varbūt var sacīt – valodas tehnoloģiju uzņēmuma “Tilde” izstrādāto tehnoloģiju, ko izmantojušas arī agrākās ES prezidentvalstis, bet Somijas prezidentūras laikā ar šīs tehnoloģijas palīdzību veikti rekordlieli mašīntulkošanas apjomi.
Runājot par gāzes piegādēm, jāpiemin vēl divi notikumi, kuros Eiropas Savienība bijusi cieši iesaistīta. Pirmām kārtām ar Eiropas Komisijas starpniecību panāktā Kijevas un Maskavas kompromisa vienošanās par Krievijas gāzes tranzītu caur Ukrainu uz Eiropu.
Jaunajam līgumam jāstājas spēkā 1. janvārī, tas aptver piecu gadu periodu ar iespējamu pagarināšanu uz vēl desmit gadiem. Paredzētais tranzīta apjoms 2020. gadā ir 65 miljardi kubikmetru, bet no 2021. līdz 2024. gadam ik gadus 40 miljardi kubikmetru gāzes.
“Gazprom” arī apņēmās izmaksāt Ukrainas valsts enerģētikas uzņēmumam “Naftogaz” trīs miljardus dolāru kompensāciju atbilstoši Stokholmas arbitrāžas tiesas lēmumam.
Savukārt Kijeva atsakās no jaunu prasību izvirzīšanas, bet ne no tām, kas attiecas uz Krievijas anektētajā Krimā esošajiem “Naftogaz” aktīviem. EK priekšsēdētājas vietnieks Marošs Šefčovičs pagājušajā nedēļā pēc vienošanās protokola parakstīšanas to nodēvēja par “labi sabalansētu”, taču eksperti ir piesardzīgi.
“Proeiropeisks lēmums”
Jebkurā gadījumā tranzīta apjomus droši vien iespaidos Ukrainu apejošā, pa Baltijas jūru uz Vāciju vilktā gāzes vada “Nord Stream 2” noslogojums.
Kā zināms, Eiropu vairāk šķeļošā nekā vienojošā projekta nodošana ekspluatācijā kavējas un tagad to sarežģī Vašingtonas noteikto sankciju draudi, kuru dēļ cauruļvadu līdz šim izbūvējusī Šveices firma darbus apturējusi.
Vācijas federālā valdība pauž neapmierinātību, Eiropas Komisija sola izvērtēt ASV potenciālo sankciju radītās sekas ES uzņēmumiem, bet izskan arī viedoklis, ka bez Vašingtonas stingrās nostājas Krievijas un Ukrainas vienošanās par gāzes tranzītu būtu Kijevai krietni nelabvēlīgāka vai vienošanās nebūtu vispār.
ASV vēstnieks Vācijā Ričards Grenels intervijā avīzei “Bild am Sonntag” gāzes vada “Nord Stream 2” sakarā atgādināja, ka iepriekš “piecpadsmit Eiropas valstis, Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments ir izteikuši kopējas šaubas attiecībā uz šo projektu”, tāpēc sankciju noteikšana esot “ļoti proeiropeisks lēmums”.
Diezgan daudzi, sevišķi Berlīnē, viņam gan nepiekrīt un aizstāv “legālu uzņēmējdarbību”.
Tomēr arī ES decembrī pagarināja sankcijas pret Krieviju, kuras tiek piemērotas par Krimas aneksiju un agresiju Austrumukrainā. To, kā redzams, nav gluži apturējis arī pēc trīs gadu pārtraukuma notikušais t. s. Normandijas formāta samits.
Budžeta piedāvājumi
Eiropas ilgtspējas perspektīvas ieskicēs jau ES nākamā daudzgadu finanšu shēma jeb daudzgadu budžets no 2021. gada līdz 2027. gadam. Sarunas atkal ievelkas, jo izpaužas ierastās nesaskaņas starp valstīm neto iemaksātājām un neto saņēmējām.
Nākotnes plāni aizsardzības, zinātnes un citās jomās ir ambiciozāki par dalībvalstu valdību politisko gribu, turklāt jārod atbilde, kā aizlāpīt breksita radītos robus, bet galvenais – vai un cik lielā mērā minētie plāni būtu īstenojami uz kohēzijai un lauksaimniecībai tradicionāli atvēlētās līdzekļu lauvas tiesas rēķina, kas ir jutīgs jautājums.
Ir arī ierasts, ka Vācija un Nīderlande atbalsta pieticību, tāpēc vēlas, lai iemaksas nepārsniegtu vienu procentu no dalībvalstu iekšzemes kopprodukta.
Tas būtiski atpaliek no Komisijas piedāvātajiem 1,11% un vēl jo vairāk no Eiropas Parlamenta prasītajiem 1,3 procentiem.
ES prezidējošā valsts Somija nāca klajā ar kompromisa priekšlikumu, piedāvājot 1,07 no IKP. Taču sarunas iestrēga, tāpēc to vadību no Somijas pārņēmis Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels. Un, kā sacīja Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena, “mums tagad vajadzīga ātra vienošanās starp dalībvalstīm, jo laiks min uz papēžiem”.
Pārāk raiti nevedas arī sarunas par eiro zonas budžetu un par eiro zonas reformām fiskālās un monetārās ūnijas padziļināšanai.
Zaļais kurss
Pastāv vēl citas steidzamāk risināmas problēmas. Viena no Somijas prezidentūras galvenajām prioritātēm bija “stiprināt Eiropas Savienības kā globālās rīcības līderes pozīciju”.
Diemžēl globālā mērogā progress ir grūti sasniedzams, ko apliecināja arī klimatam veltītā Apvienoto Nāciju Organizācijas konference Madridē, kur ES valstu vārdā runāja Somijas vides aizsardzības ministre Krista Mikonena, tomēr būtiskas vienošanās izpalika, un iezogas šaubas, vai tādas tiks panāktas arī nākamā gada konferencē Glāzgovā, kas jau iedēvēta par izšķirošo, jo vajadzēs uzņemties konkrētas saistības un beidzot pāriet no vārdiem pie darbiem.
Pagaidām to nav sekmējis arī Parīzes klimata nolīgums, kura ieviešanas mehānismi joprojām nav iedarbināti, tāpēc siltumnīcas efekta gāzu emisijas turpina pieaugt par 1,5 procentiem gadā.
Eiropas Savienībai kā “globālās rīcības līderei” ir nesaskaņas arī ar tām valstīm, ar kurām ES noslēgusi vai gatavojas slēgt brīvās tirdzniecības līgumus (Japānu, “Mercosur” bloka lielvalsti Brazīliju, Austrāliju), kas var apgrūtināt to ratifikācijas vai sarunu gaitu.
Eiropieši nav gluži bez trūkumiem. Piemēram, vidi piesārņojoša ogļu ieguve arvien notiek Polijā, Čehijā un Ungārijā, taču šī problēma risināma enerģētikas politikas ietvaros.
Klimata pārmaiņu tematika caurvija arī jaunās Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas un visas komisāru kolēģijas apstiprināšanas procedūra Eiropas Parlamentā, kura noslēdzās vien 27. novembrī.
Eiropas Zaļā kursa iedzīvināšana būs viens no fon der Leienas vadītās komisijas pamatuzdevumiem, taču patiesībā tiks sperts tikai pirmais solis, ja ņemam vērā pašu svarīgāko izvirzīto mērķi – līdz gadsimta vidum panākt klimata neitralitāti jeb stāvokli, kad atmosfērā izdalītā oglekļa dioksīda daudzums nepārsniedz tā absorbcijas iespējas.
Tomēr “ilgtspējīgas nākotnes” vārdā būs jādara vēl daudz kas vairāk.
