Turas uz fanātiķiem – Latvijas regbijam 60 0
Latvijas regbija saimei 12. maijs ir kalendārā atzīmēta diena un šogad – spilgti sarkanā krāsā, jo tieši pirms 60 pavasariem vairāki desmiti vīru sapulcējās uz pirmo treniņu. Spēlēšanu uz akmeņogļu izdedžiem sarunā ar “LA” atminējās tā treniņa dalībnieks un pirmais Latvijas Regbija federācijas (LRF) prezidents pēc neatkarības atgūšanas Andris Ozols, bet par šodienas izaicinājumiem stāstīja organizācijas šā brīža vadītājs Aivars Pilenieks.
Čehu skola
Andris Ozols: “Regbija pirmais treniņš tika izreklamēts VEF radiomezglā un avīzē, sanāca ziņkārīgie, vairums bija iedomājušies, ka būs kas līdzīgs amerikāņu futbolam – ar ķiverēm, aizsargiem. Pirmajā treniņā bija vairāk nekā 30 cilvēku, otrajā – uz pusi mazāk, bet aģitējām arī uz ielas, pieturās, lai nāk pamēģināt.
Sākums bija nežēlīgs, jo uz zaļā laukuma mūs nelaida, trenējāmies nosacīti kā kartupeļu laukā tur, kur šobrīd atrodas “LMT” ēka Ropažu ielā.
Drīz pēc tam Latvijā parādījās motobols, kura laukumā uzbēra šlagu – no krāsns izņemtās izdedzinātās akmeņogles. Šī vieta bija atvēlēta arī regbijam, spēlētājiem tas bija liels pārbaudījums.
Izveidojās vairākas komandas, vispirms bija studenti no Rīgas Politehniskā institūta, Civilās aviācijas inženieru institūta, arī rūpnīca “Alfa”.
Varējām sacensties savā starpā, bet pirmā oficiālā spēle bija augustā – atbrauca Maskavas studentu komandas MAI un MVTU, kuras vispirms spēlēja savā starpā, un otrajā dienā bija paredzēts mūsu mačs pret MVTU. Taču viņiem trešais puslaiks bija tā ievilcies, ka puse nevarēja iziet laukumā un spēlējām pret maskaviešu apvienoto komandu. Zaudējām pieklājīgā spēlē.
Kādu laiku Padomju Savienībā, mēģinot līdzināties Maskavas labākajām komandām, spēlēja tādu vecmodīgu regbiju, bet 1965. gadā pirmo reizi pie mums ieradās čehi un, redzot, ka neesam konkurenti, neko neslēpa, parādīja spēles smalkumus.
1991. gadā braucām uz Angliju skatīties Pasaules kausu un tur satikām pareizos cilvēkus, kuri saprata, ka esam vajadzīgie trakie – bijām atbraukuši RAF busiņā, kurā arī gulējām. Tobrīd biju LRF prezidents, iestājāmies starptautiskajā savienībā. Tas izrādījās ārkārtīgi svarīgi, jo tuvojās regbija-7 pirmā Pasaules kausa izcīņa. Eiropas nodaļas kongresā paziņoja 23 valstis, kuras kvalificējušās finālturnīram, un pēdējā, 24. vieta bija domāta izjukušajai PSRS, teica, ka atdos to Krievijai. Bet ne krievi, ne ukraiņi, ne gruzīni un leiši nebija starptautiskās savienības biedri, tikai mēs – latvieši. Cēlos kājās un beigās vadība nolēma rīkot atlases turnīru.
Krievi mūs nenovērtēja, un mēs, pirmās līgas spēlētāji, Maskavā viņus uzvarējām, iekļūstot finālturnīrā. Tas man bijis emocionālākais brīdis regbija dzīvē.
Mums vajadzēja šo uzvaru plašāk izreklamēt, un tad varbūt regbijs būtu piesaistījis vairāk cilvēku.”
Cita paaudze
Aivars Pilenieks: “Popularitātes trūkums ir mūsu lielākā sāpe. Klubi savu piramīdu uztur, bet kopumā pretimnākšanu grūti panākt, jo, izdzirdot vārdu “regbijs”, daudziem šķiet, ka skrien ar mietu un dod pa galvu. Bet ir bērnu regbija paveidi, kas ir pilnīgi nevainīgi, taču īsti netic – labāk jau ne. Ir gan arī izņēmumi – pirms desmit gadiem kopā ar lietuviešiem rīkojām pārrobežu projektu un mēs 40 skolās Bauskas, Jelgavas, Dobeles pusē apmācījām skolotājus, dažviet regbijs iesakņojās.
Kopējais līmenis gan pazeminājies – valstis, ar kurām kādreiz spēlējām līdzīgi, tagad ir divas galvas tiesas pārāki. Regbija-15 izlase ir mūsu lepnums, tomēr uzskatu, ka varētu būt augstāk. Uzvaras, zaudējumi – tas ir rezultāts tam, kas noticis pirms desmit gadiem.
Izlasi veido dažu klubu spēlētāji, paņemam klāt vairākus angļus. Droši vien varētu vēl meklēt tautiešus Īrijā, bet, ja atbrauks astoņi īri, ko darīs latvietis, kurš arī trenējas un grib spēlēt izlasē? Jājūt robeža.
Ja daži ārzemnieki, tad ir labi – lai ir blakus kāds, kurš dara citādi, un tu vari mācīties. Par to regbija saimē visos laikos bijusi šķēpu laušana – paņemam šo džeku un tad to vai to izlasi uzvarēsim. Un tālāk?
Domāju, ka Latvijas regbijā šī rīvēšanās nepazudīs. Tad ir jānāk citiem cilvēkiem – nākamā paaudze to aizmirsīs. Droši vien, ka es arī nespēju domāt citādi. Nupat apstiprinājām jaunu ģenerālsekretāru Ventu Kārli, varbūt viņam izdosies labāk. Cenšos dažbrīd paiet nost, jo saprotu – varbūt ir laba ideja, bet mana parādīšanās ir kā bullim sarkana lupata. Regbijā esmu 47 gadus, uz 50 gadu jubileju gribētu apsēsties tribīnēs ar alus kausu un vienkārši kā cilvēks no malas papļāpāt ar džekiem. Ir mums jaunie, kam deg acis par regbiju, piemēram, Elmārs Šefanovskis aizrāvis Baldones puikas. Tāpat vēl daži, kas tuksneša vidū uztaisīs komandu.
Popularizēšanai labs solis pērn bija Pasaules kausa izcīņas translēšana Latvijas Televīzijā. Cilvēki sāka saprast regbiju, bija sarunāts pavasarī rādīt arī Latvijas izlasi, bet tas šobrīd atlikts. Ceru, ka vīruss norimsies un uz vasaras otru pusi atkal varēsim spēlēt. Regbijs jebkurā gadījumā dzīvos, mums nav pārsteigums, ka kaut kas notiek un tad būs dimbā.”
