Turas pie cerības uzveikt acs melanomu. Ivans Hmiļs lūdz atbalstu ārstniecībai 0
Ivanam Hmiļam, kuram šobrīd ir vien 32 gadi, diagnosticēts ļaundabīgais audzējs – acs melanoma. To, ka viņam ir šī slimība, ārsti konstatēja pirms septiņiem gadiem. Lai veselības stāvokli ja ne uzlabotu, tad vismaz apturētu audzēja progresēšanu (Ivanam jau ir izveidojušās metastāzes aknās), viņam nepieciešamas specifiskas zāles.
Valsts piešķīrusi individuālo kompensāciju, bet tā ir krietni par mazu. Lai nosegtu vajadzīgo kursu, ik pēc trim nedēļām zāļu iegādei Ivanam pašam jāpiemaksā turpat 3300 eiro, kuru viņam, protams, nav, līdz ar to vienīgā cerība ir līdzcilvēku atbalsts.
Kopumā ārstēšanai nepieciešamā nauda ir vairāk nekā 70 tūkstoši, no kuriem šobrīd saziedoti vien nepilni 13.
Uzreiz problēmu „nenoķēra”
Par laiku, kad tika uzstādīta acs melanomas diagnoze, Ivans Hmiļs teic: „To, ka kaut kas nelāgs noticis ar redzi un nekavējoties kas jādara lietas labā, uzreiz nesapratu.
Ievēroju redzes pasliktināšanos, respektīvi, priekšmetus ar vienu aci sāku saskatīt tādus kā izkropļotus.
Vispirms aizgāju pārbaudīt redzi pie vietējā acu ārsta Bauskā (esmu deklarējies Bauskas novada Gailīšu pagastā). Dakteris neko ļaunu neatrada, taču tajā pašā laikā atzinās, ka viņam tomēr neesot tādas diagnostikas iekārtas, lai konstatētu kādas nopietnākas acu problēmas, ja tādas būtu. Aizbraucu pie ārstiem uz Jelgavu, taču jāatzīst, ka to gan neizdarīju uzreiz – nezināju, ka manā gadījumā svarīga katra diena. Ja to būtu apjautis, noteikti rīkotos citādāk. Jo man jau nekas nesāpēja, arī par vēzi nekas sākumā neliecināja (cik zinu, audzēja gadījumā tā ir ļoti bieži).
Kad Jelgavā mani pārbaudīja, ārstam jau uzreiz bija aizdomas par acs melanomu, tāpēc jau nākamajā dienā tiku norīkots uz Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu Rīgā, kur šo diagnozi arī apstiprināja – audzējs bija jau 3. stadijā.”
Viens no retajiem
Stradiņu oftalmoloģe Gaļina Šarkova no savas puses piebilst, ka pie viņiem acs melanoma ik gadu tiek diagnosticēta apmēram 20 pacientiem. Slimības izcelsme nav skaidra – iespējams, šai ziņā varētu būt vainojama iedzimtība, bet varbūt acī esošā dzimumzīme, kas ar gadiem mēdz pārveidoties par melanomu.
Ko dakteri apgalvojuši, kālab Ivanam varēja rasties acs melanoma? „Kad man Tallinā veica operāciju, ārsts taujāja, vai gadījumā neesmu ticis pie kādas radiācijas devas. Noliedzu, ka būtu ar ko tādu saskāries.
Dakteri tiešām nevar saprast, kāpēc manī ieperinājies šis vēzis, turklāt tik jaunam esot!
Es pats varu tikai minēt. Iepriekš strādāju celtniecībā, varbūt daudz atrados saulē. Bērnībā man bija astma, es gana slimoju, lietoju antibiotikas, iespējams, tādējādi novājinot imunitāti. Bet tie ir tikai mani spriedelējumi bez kāda pamatojuma.
Kāpēc operācijas vietai tika izvēlēta Tallina, nevis Rīga? Daktere Gaļina Šarkova man teica: ja audzējs būtu bijis mazāka izmēra, to varētu izdedzināt ar lāzeri un ko tādu spētu izdarīt pie mums Latvijā. Bet, tā kā operācija bija sarežģītāka, man nācās braukt uz Tallinu. Par laimi, Nacionālais veselības dienests, pie kura vērsos, nokārtoja, ka man visi izdevumi par operāciju tika nosegti.
Tallinas ārsti man ielika acī plāksnīti, kuras vienā pusē atradās radioaktīvs elements, no kura stari gāja uz audzēju. Sešas dienas es nogulēju slimnīcā ar šo plāksnīti, bet septītajā man veica vēl vienu operāciju un plāksnīti izņēma. Kad pēcāk mani pārbaudīja, audzējs bija mazinājies.
Sākumā pēc operācijas slikti redzēju, bet pamazām redze uzlabojās – pārbaudes laikā uz ekrāna ar slimo aci spēju saskatīt divas augšējās rindas, un ārsti apgalvoja, ka tas esot labi. Jāteic gan, ka tas bija labākais rezultāts, jo pēc tam redze atkal pakāpeniski kļuva sliktāka un audzējs no jauna sāka izplesties.”
Tik nepieciešamās zāles
Laikam ritot, lielā spiediena dēļ slimajā acī redze tika zaudēta uz neatgriešanos, turklāt acs sāpēja, tāpēc Stradiņos Ivanam to vispār izņēma. Taču nāca vēl kas ļaunāks – jau parādījušās metastāzes aknās. Patlaban ārstu konsīlijs nozīmējis ārstēšanu ar medikamentu „Keytruda”, ko valsts acs melanomu pacientiem neapmaksā. Zāles viņš sācis lietot decembrī, bet pilns kurss ir uz gadu.
Nacionālais veselības dienests pērnā gada decembrī piešķīris Ivanam individuālu zāļu kompensāciju, bet, kā jau teikts, ik pēc trim nedēļām viņam pašam jāmaksā vairāk nekā trīs tūkstoši eiro. Šādas naudas Ivanam, kurš strādā SIA „Maxima Latvija” noliktavā, nav (šobrīd, kamēr tiek iziets ārstēšanās kurss , Ivanam ir darbnespējas lapa). Atliek vien lūgt līdzcilvēku palīdzību.
„Kādas prognozes ārsti dod? Pašlaik vēl esot grūti pateikt – visu rādīs turpmākie mēneši,” atzīst Ivans Hmiļs un piebilst, ka viņa pašsajūta gan esot uzlabojusies.
Cerība mirst pēdējā
Ivans saka lielu paldies ikvienam, kurš ziedojis naudu viņa ārstēšanai vai to plāno darīt. Tie, kuri vēlas, to var izdarīt www.ziedot.lv.
Ivans uzticas zālēm un cer, ka pēc kursa iziešanas vēža metastāzes būs izgaisušas. Viņu uzmundrina arī te viens, te otrs dakteris.
Ivans vecākiem ir vienīgais dēls un ir ļoti biežs ciemiņš viņu mājās. Tā kā draugu viņam praktiski nav, tad lielākoties Ivanam sanāk kontaktēties ar vecākiem. Viņiem esot savs dārziņš, kur vasarā aug ogas, dārzeņi. Šobrīd Ivans priecājas par pavasara iestāšanos, jo mostas daba un arī viņa sirdī arvien vairāk nostiprinās cerība, ka viss tomēr būs labi un vēzis atkāpsies.
