“Kosmoss zina tikai vienu vārdu – jā!” Saruna ar Renāru Kauperu 0
Ceturtdien, 26. septembrī, Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvos režisores Ineses Mičules iestudējums ģimenēm “Smieklu sasaukšanās”. Ja tas jums atgādina ko pazīstamu, tieši tā arī ir – izrādi iedvesmojis RENĀRA KAUPERA un Ineses Zanderes dziesmu cikls bērniem “Sasauc smieklus izklīdušus”, kas klajā nāca pirms apaļiem pieciem gadiem arī septembrī.
Kad iznāca albums, Renārs Kaupers sacīja, ka īpaši nedomā par to, vai dziesmas domātas bērniem vai pieaugušajiem. Smieties ir ne tikai patīkami, bet arī ļoti, ļoti veselīgi un noderīgi – ir labi pasmieties gan par nebūšanām, gan pašam par sevi un gluži vienkārši sajusties priecīgam.
– Kā albums pārvērtās izrādē?
R. Kaupers: – Laiciņš ir pagājis, pieci gadi, un paskaties, kas tikai noticis – cikla dziesmas iznākušas albumā, dejotas Dziesmu svētkos, vēl šur un tur dzirdētas. Bija arī divas brīnišķīgas programmas – Latgalē ar “Gora” bērniem un Liepājā sadarbībā ar zēnu kori un deju kopu “Banga” programmā “Māja, skurstenis un mēs”.
– Tepat, Rīgas Stradiņa universitātes aulā, jau arī bija.
– Nuja, pareizi. Redz, esam līdz teātrim tikuši. Kā tas viss sākās? Mēs ar sieviņu aizbraucām uz Valmieru uz teātri, un mani noķēra Indra Roga – drauga māsa, tobrīd teātra mākslinieciskā vadītāja. Indra saka: “Paklausies, tev ir ar Inesi Zanderi tas bērnu dziesmu albumiņš. Es domāju, tur varētu kaut ko vairāk attīstīt.”
Soli pa solītim, un Ineses Mičules režijā viss nonācis līdz tam, ka nu ir četri Ineses Zanderes stāsti un arī dzejoļi, kas tiek izspēlēti uz skatuves, un pa vidu smieklu sasaucēju dziesmas. Mēģinājumi notiek pilnā sparā, ir ļoti foršs, brīnišķīgs kolektīvs, dedzīgi aktieri un arī muzikāli.
Mums pat – tas ir satraucošs gadījums! – izveidojusies rokgrupa “Kāposti ar desiņām”!
Vērmaņdārzā Tēva dienas ietvaros nospēlējām savu pirmo koncertu, un man liekas, ka mums izdevās ļoti labi. Tas bija forši, ka mums bija iespēja jau pirms izrādes iespēlēt dziesmas, patestēt, paskatīties, kā publika tās uzņem. Uzņēma ļoti atsaucīgi.
– Izrādē būsiet arī pats uz skatuves?
– Jā, būšu uz skatuves, un ir tik labi sanācis, ka mēs mainīsimies – reizēm būšu es, reizēm Goran Gora. Sapratu, ka sava trauksmainā grafika dēļ uz visām izrādēm varu netikt, un vienojāmies, ka varam būt divi centrālie dziesminieki. Gorans piekrita, un man par to milzīgs prieks, jo viņš arī ir stāvējis pie šo dziesmu šūpuļa, mēs tās kopā ierakstījām. Vispār mēs tik forši esam sačomojušies kopš Mazās kavalērijas laikiem, fondā “Viegli” tas turpinās, un šai sadarbībai ir vēl daudz atzaru.
– Iepriekšējā reize teātrī jums bija “Šveiks” 1997. gadā.
– Jā, “Šveiks” – tās gan bija Valta Pūces dziesmas ar Pētera Brūvera vārdiem – un mēs, “Prāta Vētra”, bijām kā izpildītāji, tā aktieri. Ļoti aizraujošs laiks, fantastiska pieredze, brīnišķīgas atmiņas par izrādēm, teātra kafejnīcu, visu, kas ap to notiek (smejas).
Es ar vislielāko prieku metos šajā piedzīvojumā. Man tā šķiet milzīga privilēģija, ka ir iespēja pamainīt vidi. Tas ir ļoti veselīgi, izaicinoši, jo skaidrs, ka ir kaut kādas mīļas čības, kurās tu staigā, bet tev saka – hei, bet tagad pamēģini citādi! Tāpat braucieni uz Valmieru un mēģinājumi.
Viens ir, kad tu šos stāstus izlasi, un pilnīgi kas cits – ieraudzīt, kā tie dzīvo uz skatuves, kā Inese ar aktieriem tos apdarinājuši un horeogrāfe Liene Stepena kustības pielikusi klāt. Man ļoti patīk, kā izrāde veidojas.
Un tie stāsti ir tik dinamiski!
Es jau nemaz nedrīkstu visu izstāstīt, bet tapšanas process ir ļoti aizraujošs.
– Jums ir iespēja salīdzināt, kā top albums, kā – koncerts, kā – teātra izrāde. It kā visā ir līdzīgais, bet vai ir arī kaut kas atšķirīgs?
– Teiksim tā, teātrī ir daudz pamatīgāks darbs ar materiālu. Kā top dziesmas? Mēs tās radām, ierakstām, izmēģinām, un tad ir koncerts. Protams, arī koncertam ir sava dramaturģija, pārdomātas gaismas, bet ir arī daudz vairāk vietas improvizācijai. Tu nekad nezini, ko solists teiks starp dziesmām, ko darīs nākamās dziesmas laikā – ielēks publikā vai nostāsies pie ģitārista un dziedās viņa mikrofonā, – tur ir brīvais lidojums.
Teātrī viss, protams, ir daudz sakārtotāks.
Bet, atceroties “Šveika” laikus, arī improvizācijas ir iespējamas un pat neizbēgamas, īpaši, kad kāds aizmirst tekstu – tās ir situācijas, kuras paliek atmiņā arī pēc gadiem – hei, vai atceries, kā toreiz izkūlies?
– Ejot uz interviju, runājām, ka septembris Latvijā iezīmē skaidru robežu starp vasaru un rudeni. Pats esat dzimis uz šīs robežas, 1. septembrī. Vai tas jūs kā ietekmējis?
– Runā jau, ka viss ietekmē. Skaisti bija tie laiki, kad es gāju uz skolu ar puķēm un arī mājās ar puķēm, jo kāds zināja, ka man arī ir svētki. Jā, var teikt, ka mans gada sākums ir pirmais septembris, nevis 31. decembris, tieši tad mainu savus blociņus, jo ļoti cītīgi veicu pierakstus.
– Muzejnieki pēc gadiem 50–60 būs laimīgi…
– Ej nu sazini, vai viņiem tas būs interesanti. Tas ir man pašam, atskaitei, sajūtām, atziņām. Ja kaut ko izlasu un tas ieķeras dziļāk, to arī pierakstu. Kaut kādas savas lietas, pirmās skices dzejoļiem, dziesmu vārdiem. Mēs esam no tās paaudzes, kurai ir svarīgs… varbūt lieki nodalu paaudzes, man pašam ir svarīgs zīmulis un papīrs.
Epizodiski mēģinu veikt arī garākus rakstu darbus, likt uz papīra savas sajūtas, notikumus, atcerēties reālus faktus, kaut ko amizantu, kas vēlāk varētu noderēt grāmatai par “Prāta vētru”, grāmatai par Renāru – nezinu, pa brīdim uzvirmo tādas domas gaisā, bet nobriedis vēl nekas nav.
– Septembra beigās jums sāksies arī lielā koncerttūre pa Krieviju, ar festivālu “SkazKa” Kazaņā…
– Kazaņa vēl nav tūres sākums, tas ir festivāls uz aizejošās vasaras fona. Neliela tūre mums ir oktobrī, un tad divi lielāki koncerti Pēterburgā un Maskavā, bet tas jau ir decembris.
Paralēli mums “Prāta vētrā” ir pavisam jauns izaicinājums – Ķīna.
Jūlija beigās braucām uz Čengdu patestēt, vai ķīniešiem varētu interesēt “Prāta vētras” mūzika. Divi koncerti mums bija kopā ar citiem māksliniekiem, bet viens parkā, tējnīcā, pilsētas svētkos (Čengdu ir ļoti izteikta tējas dzeršanas un sastapšanās tradīcija parkos. – L.K.-Š.) tikai mums. Apkārtējiem iedzīvotājiem bija pareklamēts, ka būs koncerts parciņā, bet viņi, protams, mūs nezināja, un tas bija vēl jo interesantāk.
Spēlējām un skatījāmies, vai dziesmas rezonē, un bija tiešām brīnišķīgi, cilvēki stāvēja, klausījās un aplaudēja. Mums tagad ir pavisam svaiga dziesmas “Na zare” versija jaunās skaņās ar ķīniešu reperi tajās vietās, kur oriģinālā ir Žeņas Griškoveca runājošais teksts. Protams, tas dziesmai iedod pilnīgi citu sajūtu. Interesanti, interesanti, kā dziesmai veiksies, bet koncertos gāja ļoti labi.
– Vai tas nozīmē, ka “Prāta vētra” turpmāk dziedās ne tikai latviski, krieviski un angliski, bet arī ķīniski?
– Nē, nē, šķiet, ka tas nevarētu būt dabiski. Ar krievu vai angļu valodu tomēr visu laiku esi bijis paralēlā saskarē, bet tagad mēģināt apgūt ķīniešu valodu… Un vēl kas, ar ko jābūt ļoti uzmanīgam, –
cilvēki jūt, ja tu pārāk mēģini viņiem iepatikties.
Tu taču jūti, kad kāds ļoti mēģina būt tavs draugs, nāk tuvāk, cenšas runāties un asti luncina. Un uzreiz sajūties piesardzīgs. Mēs koncertā dziedājām latviski un angliski, valodai nav nozīmes – ja dziesma cilvēkus uzrunā, tad uzrunā.
– Vai izskatījās, ka sadarbība varētu attīstīties?
– Varētu, jā. Šobrīd paralēli citiem koncertiem mēs gatavojamies otrajam braucienam uz Ķīnu nākamā gada janvārī, tā varētu būt klubu tūre. Mums ir ļoti jauka atbalsta komanda Ķīnā, latviešu puisis Ervīns, kurš tur studē, zina ķīniešu valodu un ir tāds īsts motoriņš, un ķīniešu meitene ar eiropeisku vārdu Andrea. Viņa ir liela “Prāta vētras” fane, mēs viņu esam redzējuši pirmajās rindās koncertos Adelaidā, Maskavā, Liepājā – apbrīnojama meitene, kura mums arī ļoti, ļoti palīdz.
– Vai esat domājuši, kādēļ latviešiem vieglāk iekarot, ja šo nodrāzto apzīmējumu var lietot, austrumu, nevis rietumu klausītājus? Piesātinājums ar mūzikas grupām īpaši neatšķiras…
– Tas ir ļoti labs jautājums, grūti pāris vārdos atbildēt. Mēs tam pieskārāmies arī dokumentālajā filmā “Starp krastiem”. Esam ļoti centušies iepatikties rietumniekiem, bijuši lieli ieguldījumi, koncerti, bet tam nav atdeves.
Stāvot uz skatuves, piemēram, Vācijā, jūtam, ka nav tās enerģijas, mēs nesaslēdzamies ar klausītājiem.
Bet, braucot uz austrumiem, uzreiz jūti vibrācijas, es pat nezinu, kā tās aprakstīt, sirds siltumu, kas saķeras kopā ar to, ko mēs darām. Tā vienkārši notiek. Kāpēc tā ir, to patiešām grūti pateikt.
Bet paaudzes mainās, un “Carnival Youth” (grupa, kuru izveidoja Renāra Kaupera dēli Edgars un Emīls Kauperi un viņu draugs Roberts Vanags. – L. K.-Š.) ļoti daudz koncertē Eiropā.
– Un enerģijas saķeras?
– Šķiet, ka jā, jo tūres atkārtojas. Viss jau tomēr nāk no bērnības. Mūsu puikas uzauga ar “Cartoon Network” multenītēm, rietumvalstu vēsmām. Mūsu bērnība pagāja ar “Nu pagaidi tikai” un “Brēmenes muzikantiem”, ar citu enerģiju un valodu. Nešaubīgi, ka tas mūs visus veido.
– “Prāta vētras” dziesmas” jau gan šķiet visai universālas…
– Ir dziesmas, kas patīk visai pasaulei. Zviedri, teiksim, sākot ar ansambļa ABBA laikiem uz šo ir ļoti talantīgi – viņiem izdevies tā uzrunāt pasauli, ka Brazīlijā skan ABBA, Japānā skan ABBA, un visur cilvēki to vibrāciju noķer. Tas ir talants. Un ne jau viņi īpaši ķēra, ne domāja, tas vienkārši bija cilvēkos, kuri rakstīja tekstus, rakstīja dziesmas, un pamazām, pamazām viss notika.
– Vai jūs savā jaunajā gadā kaut ko ievēlaties, un vai tas ir kas tāds, ko var atklāt?
– Protams, ka var atklāt!
Es sev vēlu būt atvērtam, pozitīvi atvērtam pret mūsu brīnišķīgo pasauli – atvērtam ar “jā”.
Par īgņu palikt es sev nevēlu (smejas). Viedie teic, ka kosmoss zina tikai vienu vārdu – jā. Un, ja arī tu saki “jā”, tad pasaule atveras – ir koncerti, teātra izrādes un viss kas tāds, ko pat nevari iedomāties.
Grūtākais jau ir gadu no gada saglabāt interesi un atvērtību, jo nevar noliegt, ka ļoti daudz kas bijis un piedzīvots, un kādā brīdī sajūti pieradumu. Bet pulkstenim jau tikai viens virziens – uz priekšu. Tāpēc jāmēģina, jāmēģina atrast dziesmas, teātra izrādes, filmas vai jebko citu, kas aizrauj, iedvesmo – tas ir ļoti nolietots vārds, bet citu nevar atrast. Brauc mašīnā, skan radio dziesma, un, kā saka Žeņa Griškovecs – kaut kas ar tevi notiek. Un tu nodzīvo visu dienu uz šī viļņa. Un tas vilnis tevi aiznes kaut kur tālāk. Tad nu turamies uz viļņa!
