Turaidas kalējs pat naglas darina neparastas – ar latviskām zīmēm 0
Jau izsenis kalēja amats ir bijis ļoti nozīmīgs – gan būvējot mājas, gan uzturot saimniecības. Bez šo meistaru pakalpojumiem neiztiek joprojām. Īsts sava amata pratējs ir Turaidas kalējs Andris Ščeglovs, kurš profesijā nostrādājis vairāk nekā 20 gadu.
Sākot ar kāzām
Šim vīrišķīgajam arodam Andris pievērsās, sievastēva rosināts. Pēc Jāņmuižas Valsts tehnikuma beigšanas, kur apguva celtnieka prasmes, kādu laiku pastrādāja kolhoza celtnieku brigādē, tad dārzniecībā, kur bijusi pirmā saskare ar dzelzs apstrādi.
– Metināju caurules, sūkņus un ko nu vēl vajadzēja. Tad pārliecinājos, cik plastisks materiāls ir sakarsēta dzelzs, ka to var locīt un vērpt. Tomēr ar šādu bagāžu vien bija par maz, lai kļūtu par kalēju. Kā tas nereti notiek, liktenis saveda kopā ar īsto cilvēku, kas ierādīja aroda pamatus un smalkumus, – atceras Andris un izstāsta, ka viņa darbaudzinātājs bijis draudzenes tēvs – Straupes kalējs, Tautas daiļamata meistars Dainis Mežancis, kurš vēlāk kļuva par viņa sievastēvu.
– Kalēja arodu apguvu kā senos laikos – biju pie meistara par mācekli. Sapratu, ka esmu atradis sava mūža profesiju.
Simboliski, ka tikko 20 gadus sasniegušais puisis, apņemot sievu, izlēma, ka kāzās tuvākajiem radiem – brāļiem, māsām, vecāmmātēm, veciemtēviem un citiem – dāvinās paša kaltas lietas, lai tās būtu pavisam personiskas.
Tagad pats nosmej, ka grozs bijis smags, ka ne pacelt, pilns ar visādiem dzelžiem: svečturiem, puķupodu turētājiem un kamīna piederumiem.
Kad deviņdesmito gadu sākumā strādājis kopā ar sievastēvu viņa darbnīcā, Latvijā nākušas modē pirts lietas, tāpēc bijis liels pieprasījums pēc metāla krēsliem, galdiem, soliem, kamīnlietām un pirtskrāšņu piederumiem. Tāpat tolaik cilvēki atguva īpašumus, kurus vajadzēja atjaunot, tāpēc meklēja rokā kalēju, kas pagatavotu durvju eņģes, vēja rādītājus, lukturus, pamatīgus vārtus un citas nepieciešamas lietas.
– Viens no pirmajiem pasūtījumiem, pie kura ķēros kopā ar sievastēvu, bija sēta un vārti tagadējā Valsts prezidenta (tad – Unibankas prezidenta) Andra Bērziņa mājai Cēsīs.
Turaidas kalējs uzsver, ka šodien jebkuram amatniekam ir iespējams globālajā tīmeklī atrast informāciju par viņu interesējošu jautājumu un pat, ieejot interneta vietnē YouTube, vērot, kā, piemēram, amata brālis kaļ, kādas ir viņa darba metodes.
– Pirms divdesmit gadiem, kad pievērsos kalēja darbam, šādu iespēju nebija. Vienīgais, ko varēju izdarīt, bija ieiet kādā mākslas salonā un paskatīties, kā izskatās aroda brāļa kalts svečturis, ar redzes atmiņu piefiksēt redzēto, gūt kādu ierosmi savam darbam. Katram kalējam jau ir savs rokraksts, kas izpaužas tajā, kā noplacina dzelzi, kā to izloka vai dara ko citu. Mēs, kas šajā profesijā esam jau ilgāku laiku, pazīstam otra kalumus.
Andris uzsver – lai pamatīgi apgūtu kalēja arodu un tiešām valdītu pār metālu, sūrā darbā jāaizvada vismaz 50 gadu. Lai apliecinātu savu varējumu un kļūtu par Latvijas amatniecības kameras Kalēju brālības biedru, viņš vispirms ieguvis Zeļļa diplomu, bet tagad ir ceļā uz kalēja amata meistara titulu.
– Pāris gadu biju zellis Brīvdabas muzeja kalējam Vilnim Vincēvičam. Viņš gan smējās – ko tev varu iemācīt, ja spēj uzlekt tikpat augstu kā es? Biju jau vairākus gadus patstāvīgi nostrādājis. Tāpēc, kad satikāmies, apmainījāmies pieredzēm, pārrunājām dažādas nianses.
Andra zeļļa laika diplomdarbs ir smagnējs sienas svečturis, ko vajadzējis atrādīt Kalēju brālības vadītājam (tolaik tas bija Edmunds Peslaks). Viņa darbs ticis augstu novērtēts. Tagad svečturis ir paša mājās pie sienas, no tā noteikti nešķiršoties.
Neatkarīgs putns
Kaut arī strādāt kopā ar sievastēvu nav bijis ne vainas, jutis, ka gribas kļūt patstāvīgam, lai varētu realizēt savas ieceres. Kalēju brālības vadītājs Edmunds Peslaks iedrošinājis pieteikties Turaidas muzejrezervātā, kur meklējuši kalēju, kas būtu gatavs īrēt tur esošo smēdi, uzsākt uzņēmējdarbību, plus vēl muzeja apmeklētājiem demonstrēt kalšanas procesu.
– Uz šo vietu bija pieteikušies vairāki, taču bija domājuši, ka muzejs kalējam maksās algu. Bet noteikumi bija citi – kalējam pašam jānodrošina sev iztika un vēl kāds bišķis jāmaksā par smēdes īri. Vairums baidījās uzņemties šādu atbildību, jo vēl 1998. gadā tā bija jauna saimniekošanas pieredze.
Muzeja vadība smēdes atslēgas nodevusi enerģiskajam un strādāt gribošajam jauneklim. Iespējams, ka sava veida akceptu no mākoņa maliņas devis arī Turaidas muižas kalējs Andrejs Šenbergs, kas ap 1894. gadu šajā smēdē rosījies pirmais. Kā nekā – gan seno dienu Turaidas kalējam, gan tagadējam smēdes saimniekam ir vienādi inciāļi – A. Š. Andris nosmej, ka dažkārt, strādājot vēlu vakarā, esot sajutis, ka smēdē ir vēl kāds. Laikam jau vecais kalējs mani pieskata, viņš nosaka.
Turaidas muzejrezervātā smēdes durvis apmeklētājiem ir atvērtas visas nedēļas dienas, izņemot svētdienu, lai, kā Andris saka, varētu pabūt kopā ar ģimeni, kurā aug bērni, aiziet uz baznīcu grēkus izsūdzēt, atvilkt elpu.
Tā kā nedēļas nogalē Turaidā apmeklētāju esot tik daudz kā zivis murdā, viņš darbus cītīgi plānojot. Ja, izpildot kādu pasūtījumu, nepieciešams arī slīpēt, urbt vai metināt, smēdē ierodoties agri no rīta vai vēlu vakarā, kad muzejrezervāts apmeklētājiem ir slēgts.
– Tūristi jau grib redzēt sarkano, ugunī nokaitēto dzelzi – kā to kaļ, vij un loka, – stāsta kalējs un atklāj, ka ikdienā sanāk orientēties tieši uz muzejrezervāta apmeklētājiem. Lai viņi mājup dotos ar Andra darinājumiem, smēdē bagātīgā klāstā ir no dzelzs izkaltas latvju zīmes, laimes pakavi, monētas, dekoratīvas nagliņas, karoga turētāji, svečturi un vēl daudz citu lietu. Meistars izstāsta, ka daudziem jaunajiem pāriem kāzu dienā esot kļuvis par tradīciju pēc Turaidas Rozes kapa apmeklējuma iegriezties viņa smēdē un kopīgi izkalt laimes pakavu, tajā iegravējot savus iniciāļus. Treknajos gados nedēļas nogalē smēdē iegriezušies pat 14 pāru…
6000 naglu pils grīdai
Andris daudz kaļ ar rokām, kā tas darīts senatnē – pirms 100 un 200 gadiem muižas smēdē. Viņš neizmanto ievestas rūpnieciskas sagataves un pneimatiskos āmurus. Ēzi, kur karsē dzelzi, kurina ar oglēm, ar paštaisītu smagu āmuru sit pa dzelzs gabalu, kas nolikts uz laktas. Viņa darinātie metālkalumi apvieno praktisku pielietojumu ar estētisku baudījumu, tiem ir mūžīga vērtība, jo kalpos vairākām paaudzēm.
Turaidas kalējs saka – maizes cepējam katru dienu jātaisa vienādi maizes kukulīši, turpretim viņa arodā ir jāsastopas ar daudziem izaicinājumiem, katru dienu nav jākaļ tas pats. Kā vienu no saviem meistarstiķiem Andris piemin kāpņu margas Rīgā, Audēju ielā, kuras vajadzējis restaurēt atbilstoši vēsturiskajam paraugam.
– Četrstāvu mājas saimnieks zināja teikt, ka margas ir Latvijas laika kalējmeistara diplomdarbs. Gadu gaitā divi lenterīši bija pagalam, tos vajadzēja kalt no jauna. Sākumā šķita, ka pasūtījums tāds ierindas darbs vien ir, bet, kad veco kāpņu posmu atvedu uz smēdi un kārtīgi novērtēju, cik precīzi viss paveikts, cik krāšņas puķes ar rokām izkaltas, dūša mazliet sašļuka. Taču tikai uz īsu brīdi, jo nodomāju – ja reiz to ir spējis izdarīt darba cilvēks, kāpēc lai cits darba cilvēks, tas ir, es, to nespētu atkārtot, vajag tikai labi gribēt.
Starp Andra liela apjoma veikumiem ir kalumi Turaidas muižas saimnieciskā centra ēkām, arī Turaidas pils ēkai, kur rietumu korpusa grīdās iestrādātas 6000 viņa naglas. Tāpat esot apkalis vai visus apkārtnes restorānus un viesu namus, piemēram, daudziem labi zināmo “Raganas ķēķi”. Daudz pasūtījumu izdarot turīgie ļaudis, kas ceļ privātmājas. Visbiežāk viņiem kārojoties skaisti izkaltus vārtus, restes pirmā stāva logiem, lukturus, arī restaurēt vecus kalumus un pūralādes.
– Realitāte ir tāda, ka 90 % pasūtījumu nāk no turīgajiem. Viņi ir galvenie kalēju darba patērētāji.
Bet gandarījums par paveikto Andrim esot arī tad, ja ar izkaltu rozi, laimes pakavu vai latvju zīmi izdevies iepriecināt kādu, kam maciņš nav tik biezs.
– Ja cilvēks, vai viņš būtu pasūtījis krāsns kruķi, durvju eņģes vai svečturi, ieraugot izkalto, klusē, zinu, ka kaut kas nav kārtībā. Bet, ja dzirdu skaļu sajūsmas saucienu – vau! –, mani pārņem gandarījums. Tāpēc man primārais ir dzirdēt šo – vau! –, samaksa par darbu ir sekundārs faktors. Turklāt nevainojami padarīts darbs ir mana labākā reklāma.
Turaidas muzejrezervāta smēdē kalēja darbarīku ir bezgala daudz. Ir vairāku izmēru laktas, stangas un knaibles, āmuru virtenes. Andris neslēpj, ka viņam esot iemīta taciņa uz krāmu tirgu “Latgalīte”, jo tur iespējams atrast īstas pērles, piemēram, kārtīgu kalēja āmuru. Ja pirktu Ķīnas ražojumus, kalējs bez acīm varētu palikt, jo vieglie āmurīši iet pa gaisu.
Metāla stieņus Andris pērk firmās “Isoterm” un “Severstaļlat”, iegriežoties arī metāllūžņu plačos, ja antīka priekšmeta restaurēšanai nepieciešama dzelzs ar vēsturi.
– Es domāju, ka pieprasījums pēc kalēju darinājumiem nemazināsies. Kaut arī tagad Latvijā ienāk daudzi rūpnieciski darinājumi no Ķīnas, Indonēzijas, Polijas un citām valstim, tomēr tos nevar salīdzināt ar mūsu kaltajām lietām, jo tajos nav dvēseles, – uzsver jauneklīgais meistars. – Jā, kalēja darbs ir fiziski smags, visu dienu lielā karstumā, cilājot smagu āmuru, tomēr gandarījums par paša radītajām lietām ir liels. No ekstrasensiem un dziedniekiem esmu dzirdējis, ka, izlaižot dzelzi caur uguni, tā tiek šķīstīta. Tāpēc man šķiet, ka esmu tāds kā šķīstītājs – cilvēks, kas daudzām lietām dod jaunu dzīvi.
{gallery id=”1971″}
