Māra Libeka: Tur, kur reiz jau bijām 19
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kamēr nākamā gada valsts budžeta projekta izstrādātāji jau ir parūpējušies par augstāko valsts amatpersonu, ministru un Saeimas deputātu kosmisko algu lēcienu, tikmēr Latvijas slimnīcu vadītāji, gatavojoties ziemai, risina ļoti eksistenciālus jautājumus – pērk segas un domā, kā samaksāt milzīgos apkures rēķinus. Kovida pandēmijas laikā mediķi tika dēvēti gluži par varoņiem, jo viņi teju līdz pēdējam elpas vilcienam bija apņēmības pilni ārstēt un aprūpēt no vīrusa vissmagāk cietušos.
Taču tagad, kad pandēmija aiz muguras un sākusies apkures sezona, lielākā daļa slimnīcu ir saņēmušas informāciju no Nacionālā veselības dienesta (NVD), ka tām šī gada otrajā pusgadā ir būtiski samazināts finansējums.
Šāds “sods” tiek par to, ka slimnīcām pirmajā pusgadā bija ierobežotas vai aizliegtas iespējas sniegt plānveida ārstēšanu, jo pandēmijas laikā notika pārorientācija uz Covid-19 pacientu ārstēšanu. Plānojot finansējumu otrajam pusgadam, netiek ņemts vērā, ka situācija ir mainījusies.
Tiesa, pēc šī sašutuma NVD nelielu piešprici ir veicis – viena pacienta ārstēšanas izmaksas ir palielinātas par septiņiem procentiem, taču bilance tik un tā ir negatīva, jo energoresursu sadārdzinājums nav kompensēts.
Jāteic, ka slimnīcu vadītāji nav sēdējuši ar klēpī saliktām rokām, cerot tikai un vienīgi uz valsts finansiālu labvēlību energokrīzes apstākļos. Ir darīts savu iespēju robežās, lai samazinātu izdevumus par energoresursiem un ietaupītu.
Piemēram, Jelgavas slimnīca ir atteikusies no gāzes un pieslēgusies pilsētas siltumtīklam, kas nodrošina apkuri ar šķeldu, nosiltinājusi ēkas jumtu un veikusi citus priekšdarbus, lai samazinātu siltuma patēriņu. Ņemot vērā to, ka ziemā var gadīties arī neparedzēti apstākļi, slimnīca iegādājusies papildu siltās segas.
Savukārt Cēsu klīnika nosiltinājusi slimnīcas piecstāvu ēku un par savu naudu uzlikusi saules baterijas, bet pirms vairākiem gadiem ir uzstādījusi saules kolektorus, kas ražo silto ūdeni.
Tagad šī ārstniecības iestāde, ieguldot 74 tūkstošus eiro saules baterijās un līdz ar to savā budžetā paredzot 30% sadārdzinājumu, ceturto daļu elektrības saražo pati.
Taču izrādās, ka šīs ekonomijas dēļ klīnika ir nevis ieguvēja, bet reāli zaudētāja, jo tai nav tiesību pretendēt uz Veselības ministrijas atbalstu. Šajā gadījumā tas neveicina centību domāt un meklēt alternatīvas dārgajiem apkures resursiem.
Pretimnākšanu no valsts puses saņēmušas lielās slimnīcas, taču arī ne pilnībā. Piemēram, lielākajai valsts ārstniecības iestādei Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai (RAKUS) novembra un decembra apkures rēķinu apmaksai no prasītajiem četriem miljoniem ir piešķirti 2,3 miljoni eiro.
Bet kopumā energoresursu dārdzības segšanai visā apkures sezonas laikā RAKUS būs nepieciešami aptuveni 10 miljoni eiro. Kā sacīja slimnīcas valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis, par to, lai šī naudas summa tiktu iekļauta 2023. gada valsts budžeta projektā, būšot jādiskutē ar jauno ministrijas politisko vadību.
Ja atbalstu nesaņemšot, tad, visticamāk, slimnīca gadu beigšot ar lieliem zaudējumiem un nebūs tā, ka pacienti to nejutīs. No pieciem RAKUS stacionāriem vislabākā situācija patlaban ir Biķernieku stacionārā, kur atkarībā no tā, kāda ir kurināmā cena, iespējams pārslēgties vai nu no gāzes uz “Rīgas siltumu”, vai otrādi.
“Līdzīgi vēlamies sakārtot arī “Gaiļezeru”,” sola Paeglītis. Bet, piemēram, Plaušu slimību centrs joprojām tiek apkurināts ar dārgo gāzi.
Visticamāk, daudzas slimnīcas paliks parādā siltumapgādes uzņēmumiem, un līdzīga situācija jau ir piedzīvota 90. gados. Toreiz pie vainas bija kurināmā trūkums un Rīgas slimokases nesamaksātie parādi ārstniecības iestādēm.
Piemēram, 1998. gada 1. augustā parādu dēļ Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca līdz apkures sezonas sākumam bija spiesta atteikties no karstā ūdens. Kā tad atzina slimnīcas toreizējais galvenais ārsts Valdis Zatlers, parādsaistības “Rīgas siltumam” nebija iespējams samaksāt, jo Rīgas slimokase 1997. gadā slimnīcai palikusi parādā 58 000 latu.
Mediķi iztikuši ar elektriskajiem karstā ūdens sildītājiem. Karstā ūdens trūkums bija jāpacieš gan pacientiem, gan arī ārstiem operāciju zālēs. Bet pirms gada slimnīcā apkure bija atslēgta telpās, kur netiek būtiski ietekmēta operāciju gaita un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana.
Vēl bēdīgākā situācijā 1997. gada janvārī bija nokļuvusi toreizējā Rīgas pilsētas klīniskā ātrās medicīniskās palīdzības slimnīca (tagadējā Rīgas 1. slimnīca), kurai parādu dēļ “Rīgas siltums” noslēdza gan karsto ūdeni, gan arī apkuri.
Savukārt 1994. gada marts Rēzeknes pilsētas vēsturē bijis ievērojams ar divu pašvaldības uzņēmumu – Centrālās slimnīcas un “Siltuma” – attiecību noskaidrošanu Saimnieciskajā tiesā.
Negribas atkal atgriezties tur, kur reiz jau esam bijuši. Lai laiks mūs skolo, bet nevis pārmāca; lai vajadzība dara mūs dzīves gudrus, bet nevis lai nospiež, tādu padomu reiz devis rakstnieks un skolotājs Reinis Kaudzīte.
