Ziņa no augšas 4
Cilvēka dzīvi var mainīt pat viens vienīgs raksts avīzē. Ar Ēriku tā notika. Viņa skolas gadi pagāja padomju okupācijas laikā, bet diplomu par vidējo izglītību saņēmis jau atmodas noskaņās. Reizē ar brīvības vējiem izplēnēja plāns par pilota studijām Krievijā, kas tāpat kā dienests PSRS armijā nebūtu prātīga izvēle.
Ko lai iesāk – augstākā izglītība vajadzīga, puisis sāka studēt informācijas tehnoloģijas Rīgas Tehniskajā universitātē, taču pirms tam gadu pamācījās 3. arodvidusskolā par kinomehāniķi un rādīja filmas kinoteātrī “Rīga”. Studijas augstskolā, lai arī tik perspektīvā nozarē, neko daudz pie sirds negāja. Kā glābiņš nāca mammas tālruņa zvans, lai izlasot avīzē rakstu – neatkarīgajā Latvijā uz aviācijas institūta bāzes pirmo reizi organizē lidotāju grupu, kas kļūtu par neatkarīgās Latvijas pirmās aviokompānijas “Latavio” pilotiem.
– Laikam to ziņu laikrakstā kāds no augšas atsūtīja, – pasmaida kapteinis.
Konkurss bijis milzīgs, no 800 pretendentiem pusi atsijāja veselības dēļ, no tiem pārrunās atbira vēl puse un beigās palika 28 jaunieši.
Ēriks uzsāka studijas ar lielu apņēmību un visos priekšmetos sapelnīja piecniekus. Pēc pirmā mācību gada sajūsma un entuziasms noplaka – vasarā bija ieplānotas lidošanas mācības, taču studenti dabūja zināt, ka vairs nebūs vajadzīgi – “Latavio” bija izputējusi.
– Varbūt mēs jums piezvanīsim, – viņiem pateica uz atvadām. Šķita, ka plāni sabrūk, tomēr aktīvākie puiši atrada iespēju mācīties lidot Spilves lidostā ar treniņlidmašīnu JAK 18T, spicākiem meistariem tā padevās arī akrobātiskiem trikiem.
Traģēdija ar instruktoru
Kad līdz pirmajam patstāvīgajam startam Ērikam atlika viens treniņš, notika nelaime – aviokatastrofā gāja bojā viņa instruktors Mašenkins. Lidmašīna nogāzās Cēsu apvidū – reizē ar pieredzējušo lidotāju tajā atradās vēl trīs cilvēki, starp viņiem kāds zviedru pāris, kas gribēja lidaparātu nopirkt.
Arī turpmāk gājis kā pa viļņiem – topošie piloti studijas tomēr turpināja, bet jau kā Latvijas Universitātes un Nacionālo bruņoto spēku akadēmijas studenti, lai iegūtu virsnieka pakāpi. Kursā bija atlikuši tikai astoņi studenti. Lidošanas prakse notika Lielvārdes lidlaukā, kur četri puiši trenējās ar divpadsmitvietīgo L 410, četri – ar helikopteru. Un atkal – kā pienāca Ērika kārta, lidaparāts sāka raustīties – kaut kas bija noticis ar degvielas padevi. Instruktors nekavējoties pārņēma vadību un piezemējās. Vēlāk noskaidrojās, ka motoram bija defektīvs viens vārsts.
Atbraucis mājās, stāstījis vecākiem par notikušo un pie sevis prātojis – varbūt tas ir signāls, kas liek padomāt, vai tiešām to vēlos? Šodien varot teikt – saņēmis gan brīdinājuma zīmes, gan arī sajūtu, ka viņu kāds vada, tas palīdzējis īstajā brīdī pieņemt pareizos lēmumus, kas virzījuši uz šo darbu.
– Jūtos pateicīgs, tāpēc vakarā pasaku paldies Dievam par katru nodzīvoto dienu. Citu rituālu man nav, – atzīst pilots.
