Pārliecība par pastāvīgu dzīvi nepilnus piecus hektārus lielajā saimniecībā nākusi pamazām. Nu viņi ir pārliecināti, ka laukos var dzīvot viegli, un žēlošanās, kas nereti raksturīga arī lauciniekiem, sak, esmu te piedzimis, tāpēc visiem pret mani ir pienākumi, valdība – stulba, neviens neko nedod, jau šķiet kaitinoša. 10
Šodien Mežnieki sevi nodrošina ar pārtiku 30 līdz 50% apjomā. Piena produkti nāk no pašu govs, vistas gādā par olām, gaļa – no aitiņām, kas palaikam tiek pārdotas vai pret kaut ko iemainītas, daļu dārzeņu izaudzējam dārzā – uzskaita Ilze. Bijušajā linu mārkā pēc padziļināšanas ielaiduši zivis – ja kaut kas noies greizi ar aitām, nemetīs “pedāļus pret sauli”, bet būs ko celt galdā gaļas vietā. Pārtikas sagādei noderēšot arī Oskara tikko iegūtā mednieka apliecība. “Pērkam maizi, elektrību, mobilos sakarus, internetu,” piebilst ģimenes tēvs un pajoko – kad neesot maizes, sieva cepot pīrāgus. Par labāko palīgu darbā viņš sauc zirgu Anci, kam speciāli uzkonstruējis ratus – par “lobiem” tos atzinis arī lietpratējs zirglietās – kaimiņu Jānis. Vieglais automobilis stāv sētmalē kā dekorācija, uz veikalu varot aizšaut ar autobusu vai mopēdu.
Nupat Oskars sācis vēl vienu ilglaicīgas saimniekošanas pasākumu – būvē nojumi lubu ēvelei, ar ko taisīs jumta materiālu pašu ēkām un pārdošanai. Līdz rudenim mašīna jāatpērk, bet viņš par jaunā biznesa iespējām izsakās cerīgi: “Pieprasījums šādai produkcijai būs gan šeit, gan ārzemēs – Skandināvija ir kā sista uz ekojumtiem.” Ja labi veiksies, pēc gadiem pieciem uzbūvēs savai ģimenei jaunu māju.
