Kā dzīvo džerbieši 2
Turpat līdzās ir brīvdabas muzejs ar īstu Džerbas māju un saimniecību, kurā var apskatīt, kā dzīvo īsteni džerbieši. Saimniecība var pastāvēt patstāvīgi. Apkārt mājai aug palmas, olīvkoki, vīģes, granātkoki, ir arī garšvielu dārzs, aka. Saimniecībā ir noorganizēta sava irigācijas sistēma: akai ir mazs iežogojums, kurā kamielis var noiet kādus 6–7 m, velkot ūdens spaini no akas; vēl viens solis uz priekšu, un spainis apgāžas un ūdens aiztek uz dārzu pa maziem zemē ieraktiem grāvīšiem.
Mājai logi ir tikai otrajā stāvā, pirmajā to nav. Uz jumta – kupols. Tam ir funkcionāla nozīme: jumts nekad nav tiešu saules staru apspīdēts pilnībā, kāda jumta daļa vienmēr ir kupola ēnā. Griesti ir izolēti ar palmu šķiedrām gan no karstuma, gan no aukstuma.
Ieeja mājā ir 90 grādu leņķī, lai nevarētu nejauši ieskatīties mājinieku dzīvē. Apmēram pusotru metru garš gaitenis no ārpuses atduras pret sienu un tam perpendikulārs otrs gaitenis ved uz kvadrātveida iekšējo pagalmu, no kura ir ieejas guļamistabās. Tajās parasti tikai guļ. Dzīve norit pagalmā, kas ir pasargāts no vējiem un kur kāds no stūriem vienmēr būs ēnā, kas ir no svara vasarā, savukārt ziemā ģimene var sapulcēties saules apspīdētajā daļā. Vienā mājā dzīvo vairākas paaudzes.
Saimniecībā mums parāda, kā kādreiz spiesta olīveļļa. Saspaidītu olīvu masu salika no palmu lapām sapītos sietos, tad sietus novietoja vienu virs otra un lēni spieda ar presi. Ātrs process var izraisīt sakaršanu, ko nedrīkst pieļaut, jo tas ietekmē eļļas kvalitāti. Eļļa pa grīdu ieplūda caurumā un pagrabstāvā tika savākta tvertnēs. Tagad tā ir vēsture – eļļu spiež ar mūsdienīgām iekārtām. Senāk eļļu glabāja zemē ieraktās lielās aizvākotās keramiskās vāzēs. Tas nodrošināja nepieciešamos glabāšanas apstākļus: nemainīgu temperatūru 5 °C un aizsardzību no dienas gaismas postošās iedarbības. Tā eļļu varēja glabāt līdz pat četriem gadiem.
