Ar Sarkano ķirzaku uz Seldžas aizu 2
Atstājot Gafsu, palika iespaids, ka esam pabijuši nelielā oāzē ar greznu viesnīcu, palmām, baseinu un kalniem pie horizonta. Izrādījās, ka tā ir Tunisijas dienvidrietumu daļas galvaspilsēta, vēsturiska oāze un tur atrodas pasaulē lielākās fosfātu atradnes. Tas viss paliek nākamai reizei, jo šīsdienas mērķis ir braukt ar ekskursantu vilcienu cauri Seldžas aizai, apskatīt mazās oāzes Tamerzu un Čebiku un vakarā paspēt uz elektroniskās un tehno mūzikas festivālu Les Dunes Electroniques (Elektroniskās kāpas). Tas notiek katru gadu tuksnesī aiz Neftas oāzes vietiņā ar nosaukumu Onk Jemel (lasi: Onk Džemel, burtiski: Kamieļa kakls), Alžīrijas robežas tiešā tuvumā. Tāpēc atkal sēžamies džipos. Un atkal pamatīgi līst, pretēji skolā gūtām zināšanām par tuksneša klimatu.
Braucam uz Metlavī (Metlaoui, Al Mitlawi) pilsētiņu, kur no dzelzceļa stacijas atiet ekskursantu vilciens Lézard Rouge (Sarkanā ķirzaka no fr.v. ). Tas brauc pa tuksnesi no Metlavī līdz Redejefas (Redeyef) pilsētai cauri gleznainai Seldžas aizai, kuras apkārtnē tikuši filmēti Zvaigžņu kari. Dzelzceļš uzbūvēts 19. gadsimtā un savieno fosfātu raktuves ar Vidusjūras krastu. Sarkanā ķirzaka ir Tunisijas beja vilciens, kurā viņš ar ģimeni un radiniekiem mēdza braukt no savas rezidences līdz galvaspilsētai. Vilciens saglabāts sākotnējā izskatā, ieskaitot beja privātās telpas, kas apdarinātas ar sarkanu samtu un ādu. Pēc vagonu iekārtojuma var minēt, kam tie domāti: beja ģimenes un galminieku vagoni atgādina salonus, kamēr vagons ar sarindotiem cietiem koka soliem (gluži kā mūsu elektrovilcienos) domāts kalpiem. Maršrutu Metlavī–Redejefa–Metlavī vilciens veic pusotras stundas laikā ar divām pieturām pa vidu turpceļā, lai ekskursanti varētu sevi iemūžināt sirreālajā ainavā. Tuksnesis nepārtraukti mainās. Sākumā tas ir oranži dzeltenā krāsā, klāts ar oļiem, rotāts ar tajā izkliedētiem tuksneša augu zaļajiem pušķīšiem, bet tuvāk Seldžas aizai paceļas rudi dzeltenas klintis, caur kurām izcirsti vairāki dzelzceļa tuneļi, pa kuriem ved mūsu ceļš. Galā pārsēžamies džipos un dodamies uz oāzēm Tamerzu un Čebiku, bet vilciens brauc atpakaļ uz Metlavī. Atkal līst lietus. Vietējie brīnās, jo parasti ziema tuksnesī ir saulaina, gaisa temperatūra turas 17–20 Celsija grādu robežās.
Kalnu oāzes Tamerza un Čebika, oāzes Nefta un Tozēra.
Tamerza ir sena pilsēta, ko iznīcināja kalnu ūdens straumes, bet cilvēki tepat netālu uzcēla jaunu, jo tuksnesī oāžu ar dzeramo ūdeni nav daudz.
Kur ir avota ūdens, tur aug dateļpalmas. Kur ir dzeramais ūdens un dateles, tur ir dzīvība. Čebika ir kalnu oāze pie Alžīrijas robežas, tajā atrodams neliels ūdenskritums, ezeriņš un dateļpalmas. Klintīs iespiesti cits citam blakus ir redzami gliemežvāki, kas liecina, ka kādreiz te šalkusi jūra.
Lietus līst aumaļām, liekot brīnīties, kāpēc apkārt oāzei ir neauglīgs tuksnesis. Tuksnešiem esot 41 000 gadu periods, pēc 15 000 gadu Sahāra varētu būt zaļa. Zem lietus strūklām tā vien likās, ka šis laiks varētu pienākt krietni ātrāk.
Dodamies uz Tozēru (Tozeur), kur mūs gaida viesnīca un elektroniskās mūzikas festivāla atklāšana. Pārdoti tikai 6000 biļešu, kaut organizētāji gaidījuši 15 000 apmeklētāju. Reģionā tas ir svarīgs notikums, varēja manīt, ka cilvēki gatavojas, apģērbā izmantojot Zvaigžņu karu filmu atribūtiku. Lai piedalītos festivālā, ieradušies arī ārzemēs dzīvojošie tunisieši no Francijas un Kanādas. Bet… līst lietus, festivāla atklāšanu pārceļ uz nākamo dienu. Viesnīcās, kurās apmetušies dalībnieki, notiek diskotēkas.
Braucam uz Neftas oāzi, kas izvietojusies netālu no Tozēras. Tur ir sava medīna (vecpilsēta) un sava palmu birzs ar nosaukumu Le Corbelle (franču valodā – grozs). Kafejnīcā sastopami tikai vietējie vīrieši. Viņiem tas ir kā klubs, viņi dzer tēju, kafiju, svaigi spiestas apelsīnu vai citronu sulas, spēlē kārtis, domino, sarunājas un smēķē. Kafejnīcās smēķē pilnīgi visur, tādēļ durvis un logi, neskatoties uz aukstumu, vienmēr ir vaļā. Sievietes var apmeklēt konditorejas tipa kafejnīcas, kuras pa franču modei dēvē par salon du thé (tējas saloniem), tādas pārsvarā atrodamas galvaspilsētā un kūrorta pilsētās, bet tuksneša skarbajos apstākļos vietējie vīrieši tūristes piecieš – viņi saprot, ka izvēles īsti nav un kaut kur ir arī jāēd un jādzer.
