Tumšspalvainie rukši Latvijā 4
Latvijā sāk audzēt Vjetnamas cūciņas, kas esot maza auguma. Lūdzu, uzrakstiet sīkāk par šo dzīvnieku audzēšanu – ēdināšanu, kopšanu, vairošanos! Vēlams arī ievietot fotogrāfiju, lai var redzēt, kādas tās izskatās. Man, pensionārei, nav datora un interneta pieslēguma, kur varētu atrast vajadzīgo informāciju… SKAIDRĪTE KOLA ALŪKSNĒ
Riski pastāv
Četrpadsmit gadu pieredze Vjetnamas melno cūku audzēšanā ir Iecavas novada minizoodārza ”Dobuļi” īpašniekam Varim Ķelpem. – Tas ir mīts, ka Vjetnamas melnās pundurcūkas ir neliela auguma. Jā, tās ir mazākas par vietējo šķirni Latvijas baltā, bet ne miniatūras, turklāt svara ziņā daudz neatpaliek no vietējām mājas cūkām. Piemēram, ”Dobuļos” mūsu pirmā sivēnmāte, kas nodzīvoja 13 gadu, bija 60 kilogramus smaga, savukārt cūku tēva svars sasniedza pat 80 kilogramu, – stāsta Varis Ķelpe.
Pirmo Vjetnamas sivēnu pāri Varis iegādājies Čehijā, nākamā pāra rukšu tēvu dažus gadus vēlāk atvedis no Čehijas, bet mammu – no Kauņas zoodārza.
V. Ķelpe stāsta, ka šīs šķirnes cūkas nedrīkst pārbarot, jo tām piemīt tendence ātri aptaukoties. Svaram kļūstot pārāk lielam, rukši vairs nespēj noturēt augumu, jo kājas ir īsas un trauslas. Pārbarotā dzīvnieka vēders velkas gandrīz pa zemi, dzīvnieks nespēj nedz piecelties kājās, nedz pieliekties līdz ūdens traukam, lai padzertos. Lai beigtos mocības, cūka jālikvidē.
Minizoodārza īpašnieks uzsver, kas vēl jāņem vērā tiem, kuri vēlas audzēt Vjetnamas cūkas. – Latvijā šo dzīvnieku nav daudz. Tā kā trūkst svaigu asiņu, pārojas tuvas radniecības pārstāvji un pēcnācējiem zūd šķirnei raksturīgās īpašības – sivēni dzimst arvien vārgāki, daļa ātri nobeidzas, bet dzīvi palikušie slimo, tiem raksturīgas dažādas patoloģijas, piemēram, attīstās rahīts, mazinās spēja vairoties, tātad turpināt dzimtu. – V. Ķelpe, iegādājoties pirmo sivēnu pāri, raudzījies, lai tie būtu no dažādām ģimenēm, nevis brālis un māsa vai brālēns un māsīca. – Kad Vjetnamas melno cūku pārim piedzima sivēni, mēs negaidījām, kamēr ruksēni izaugs, atdevām privātajiem zoodārziem vai privātām kolekcijām.
Regulējuši arī sivēnu dzimstību. Vjetnamas melnajām cūkām pēcnācēji dzimuši vienreiz gadā pa trim līdz deviņiem sivēniem metienā.
Barība un mītne
Eksotisko dzīvnieku minizoodārza ”Dobuļi” saimnieks skaidro, ka ar tumšu spalvu noaugušie rukši ir zālēdāji. Zāle un saknītes ir Vjetnamas melno cūku barības bāze, dzīvojot savvaļā šajā Āzijas valstī.
– Vasarā pļāvām un devām zāli (rukšiem īpaši garšo gārsa un pienenes!), sakņaugus (galda un lopbarības bietes, burkānus) un dārzeņus (gurķus, tomātus, kabačus, ķirbjus u.c.). Ar kartupeļiem gan nebarojām, jo šī cūku šķirne ļoti ātri aptaukojas un tad vairs nespēj nostāvēt uz kājām. Tāpēc silē jāliek zaļbarība.
Sakņaugus un dārzeņus devuši divreiz dienā, sapļauto zāli – vienreiz. Barības deva bijusi tik liela, lai dzīvnieks būtu paēdis un sile tukša. – Ja pārspīlē ar barības daudzumu, dzīvnieks sāk ar to cūkoties, – novērojis V. Ķelpe.
Pieredze Vjetnamas melno cūku audzēšanā uzkrājusies arī Rīgas Zooloģiskā dārza filiāles ”Cīruļi” pārvaldniekam Arnim Bergmanim.
– Šis dzīvnieks nav tik rets, lai zoodārzs to iekļautu savā kolekcijā! Pie mums nonāk cūkas, ko kāds, sekojot modes kliedzienam, paņēmis, lai mājās būtu eksotisks mīļdzīvnieks, bet, kad sivēns izaug un pieņemas svarā, turēt to mājoklī vairs negribas. Pieaugot dzīvniekam, pieaug arī klapatas un atbildība, – uzsver speciālists un piebilst: – Ja nu kādam ir nepārvarama tieksme pēc cūkas mājās, viņš taču var paņemt jūrascūciņu!
”Cīruļos” rukšus vasarā baro ar zāli (pārsvarā ar āboliņu vai zirņauzām), sakņaugiem (lopbarības bietēm un to lapām, burkāniem un kartupeļiem), dod arī maizi un rūgušpienu. Rudenī cūkas tiek pie āboliem (tos silē liek kapātus), bet ziemā barības bāzi veido placināti graudi ar maltām lopbarības bietēm un maltiem kartupeļiem. Lai kādu barību cūkas ēstu, silītēs vienmēr jābūt tīram ūdenim, ko padzerties. Aukstajā gadalaikā dod siltu ūdeni.
V. Ķelpe zina teikt, ka Vjetnamas melnās cūkas ļoti labi pacieš aukstumu un tām nevajag siltu kūti. Arī ziemā var turēt aplokā, vien jāierīko naktsmītne. Tīrīgs dzīvnieks – dabiskās vajadzības kūtī nokārto vienā vietā. Ja grib, lai dzīvnieku no-vietne būtu tīra un kārtīga, tā vismaz reizi nedēļā jāiztīra.
Tumšspalvainie rukši necieš caurvēju un mitrumu. Savārgušos ”Dobuļos” dakterējuši ar homeopātiskajām zālēm, iztikuši bez ķīmiski ražotiem medikamentiem.
Abi vīri neslēpj, ka zina no Āzijas ieceļojušās cūkas gaļas garšu. – Tīrs speķis! Liesuma maz, jo rukšiem zem ādas ir vismaz desmit centimetru bieza tauku kārta, – viņi apgalvo. – Vjetnamas melnās cūkas aug ļoti lēni, bet patērē daudz barības, tāpēc turēt nobarošanai un gaļas tirgošanai ir nerentabli. Ja grib tikt pie gaļas, jāņem 2–3 nedēļas veci Latvijas baltās šķirnes sivēni, jānotur līdz rudenim, un aplokā jau būs prāvi vepri.
V. Ķelpe atceras diezgan neparastu situāciju, kad viņš vienu no Vjetnamas melnajām cūkām dresējis, lai tā varētu filmēties kādā zviedru filmā. Gudrais dzīvnieks visas komandas ātri apguvis, pieradis arī pie braukšanas automašīnā, pie pilsētas trokšņiem un drūzmas. Filmas uzņemšanas komanda bijusi ļoti apmierināta ar rukša paveikto, toties filmzvaigzne bijusi ļoti neapmierināta, kad kinodebijai pienācis gals. V. Ķelpe smej – cūka nav zinājusi, aiz gara laika ko iesākt, rakusi, grauzusi un vēl visādas palaidnības sastrādājusi.
Lai cik gudra un tīrīga būtu Vjetnamas cūciņa, tā tomēr nav mājdzīvnieks. – Ja grib to turēt, cūkai vieta ir aplokā, nevis mājā vai dzīvoklī, – savu pārliecību pauž V. Ķelpe. – Šaubos, vai saimnieks ruksi spēs visu dienu pieskatīt un izklaidēt. Kad rukšķētājai kļūs garlaicīgi, tā gan tapetes noplēsīs, gan ar šņukuru grīdas segumu uzirdinās un centīsies izlauzties no mājām. Cūka ir spēcīga, tā daudz ko var pastrādāt! Turklāt tā, kā jebkurš dzīvnieks, arī kakā, un mēslu smaka ir neciešama!
