Monika Zīle: skandāls Daugavpilī ar Vienības nama apgānīšanu 0
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Nabadzība un izglītības trūkums piedzemdē savu īpašo patiesību, kurai nav cilvēcības vaibstu.” Čārlzs Bukovskis, amerikāņu literāts
Daugavpilī kārtējais skandāls – no partijas “Saskaņa” listes uz pilsētas domi kandidējušais un neievēlētais Konstantīns Astašonoks un “Jaunās Saskaņas” biedrs Oļegs Burinskis, izmantojot ierakstus un fotogrāfiju sociālajos tīklos, viens otru apvaino par… mazās dabiskās vajadzības nokārtošanu uz “Vienības” nama durvīm.
Patiesības jeb čurātāja noskaidrošanā iesaistījusies policija un daļēji pilsētas mērs. Lai gan izklausās pēc sadomāta notikuma, kura detaļas mudina saviebties, tā diemžēl ir balta patiesība.
Cilvēki, kas ar mums notiek?! Šis jautājums tagad ļoti bieži lasāms sociālajos tīklos, komentējot vēl nesen neiedomājamas izdarības. Piemēram, pēdējā laikā vislielāko publicitāti ieguvušo pusaudža piekaušanu gaišā dienas laikā Rīgā.
Iemesls jau daudzkārt nosaukts: pieauguša vīrieša (pēc daļējas informācijas spriežot – no biznesa aprindām) niknumu izraisīja Ukrainas karogs ap zēna pleciem. Ļoti zīmīgi, ka sitēju neatturēja liecinieku klātbūtne. Tiesa, gluži sveikā agresors tomēr neizspruks, pateicoties notikušā skaļajai publiskajai atbalsij. Taču gandrīz ik dienas jāsecina, ka nesodāmības apziņa šobrīd atgādina no saites pasprukušu lopu, kurš bez apvalda ālējas un dragā visu, kas neizskatās vai nenotiek pēc viņa prāta.
Ar psiholoģiju saistītie apgalvo: tās ir kara sekas. Lai gan asinsizliešana nenotiek mūsu pagalmā, atskaņas vienalga spēcīgas un cilvēkiem pamodina tumšās dziņas. Lielākā vai mazākā mērā tādas ir katram, tomēr izglītība, audzināšana un civilizācijas noteikumi tām neļauj izpausties bez iedrošinājuma. Turklāt pastāv kauna jēdziens un ar to saistītie morāles principi.
Bez tiem veidojas sabiedrība, kuras mandātu Ukrainā tagad izmanto krievu armija izvarojot, laupot un slepkavojot. Mērķtiecīgi darbinātais Krievijas propagandas rupors savas valsts ļaudīm iestāstījis, ka cilvēka rīcībā nekas nav jāiegrožo un ne par ko nav jākaunas. Liekas neticami, bet Pievolgas slimnīcas medmāsa, ar Ukrainas pilsētu Buču izdedzinājušo vīru pa telefonu runādama, stāsta, ka par visu vairāk gribētu spīdzināt ukraiņu bērnus, pa vienam pirkstam nogriežot.
Bet kāpēc lai viņa šīs necilvēciskās alkas slēptu, ja Krievijas politiķi tālrādes ekrānā apgalvo, ka ukraiņi ir iznīcināma tauta?
Austrumu kaimiņvalsts domes deputāts Jevgeņijs Fjodorovs, kurš pārstāv turienes valdošo “Vienoto Krieviju”, pirms dažām dienām iesniedza likumprojektu, kas paredz atsaukt Lietuvas valstiskās neatkarības atzīšanu. Tāds pats viņa pieteikums 2015. gadā palika bez atbalsta.
Bet šobrīd, sabiedrības plaši atbalstītā bruņotā iebrukuma kumeļam pa Ukrainu plosoties, visas izredzes savākt domubiedrus, un jau dzirdami mājieni par Polijas un Baltijas valstu neatkarības svītrošanu.
Secinājums, ka Krievijas propagandas atskaņas iedrošina vietējos “mazos agresorus” palaist muti un rokas, ir nepatīkams. Pat biedējošs. Īpaši tāpēc, ka, izmeklējot nepārprotamos naida izvirdumus, policija lielākoties kļūst pusakla un labākajā gadījumā ierauga tikai sadzīvisku huligānismu.
