Blaumaņa ielas dzīvoklī bija radio uztvērējs, un mans tēvs, piespiedis ausi pie radioaparāta, mēģināja uztvert “Amerikas balsi.” Vārdu “Amerika” viņš izrunāja ar garo “ā”. Visi klusēja, jo Pēteris klausījās “Āmerikas balsi”. Mums bija paziņa Vesera kungs (aktrises Regīnas Razumas tēvs). Viņš strādāja darbavietā, kas radioviļņiem laida virsū “zāģi”, lai padomju cilvēki nevarētu dzirdēt ārzemju raidstacijas. Tomēr vienmēr kādu frekvenci atstāja, lai paši varētu noklausīties. Tas bija svarīgi, jo mani vecāki un viņu draugu loks gaidīja, ka atnāks āmerikāņi un mūs atbrīvos. Žēl, ka tēvs ar māti nesagaidīja brīdi, kad 1994. gadā Latvijā ielidoja ASV prezidents Bils Klintons, pie Brīvības pieminekļa teica runu un koris dziedāja “Pūt, vējiņi!”. 0
Tumši zaļā samta kleita, kas izšķīra likteni
Dzīvē milzīga nozīme ir veiksmei. Tu vari būt nez cik talantīgs un gudrs, bet ja nepaveicas… Kā tajā banālajā piemērā ar “Titāniku” – uz klāja bija tik daudz veselu un bagātu cilvēku, taču viņiem nepaveicās. Savām veiksmēm pievienoju arī pērnajā sezonā Nacionālajā teātrī veidotos kostīmus izrādei “… bagātā kundze…”. Teātra direktora palīdze Ieva Struka bija iecerējusi, lai izrādes programmiņā katrs radošās komandas pastāsta savu spilgtāko gadījumu, kas dzīvi pagrieza citā virzienā. Es, kā apzinīga darbiniece, sāku enerģiski domāt. Izskaitļoju, ka man šāds gadījums bija – tumši zaļā samta kleita. Stāsts ir tāds. Tāpat kā ticu veiksmei, es ticu arī draudzības nozīmei. Varbūt jaunībā to tā nenovērtē, bet ļoti svarīgs ir draugu loks, atbalsta grupa. Mana bērnības sirdsdraudzene bija Ilze Blaua, tulkotāja Kārļa Blaua meita. Mākslas akadēmiju beidzot, gleznoju viņas portretu. Man nesen bija piedzimusi meita, tāpēc diplomdarbu pabeigt palīdzēja kursa biedri, visvairāk Andrejs Ģērmanis. Tā es veiksmīgi absolvēju Mākslas akadēmiju. Nākamais stāsts ir par Ilzes māsu Ievu. Es viņai dizainēju un uzšuvu tumši zaļu samta kleitu. Kleita ļoti patika viņas vīram arhitektam Ivaram Strautmanim. Ivara draugs bija Rīgas kinostudijas mākslinieks Uldis Pauzers. Kad tuvojās filmas “Noktirne” sagatavošana, arhitekts Strautmanis, kuram patika sievas tumši zaļā kleita, ko es biju darinājusi, piezvana savam draugam Pauzeram – vai nav vajadzīga jauna, talantīga, daudzsološa kostīmu māksliniece. Satikāmies, un sākās mans kostīmu mākslinieces ceļš. Tātad tumši zaļā samta kleita ir mans liktenis, spilgtais gadījums, kas pagrieza manu dzīvi citā virzienā.
