Mana bērnība bija ārkārtīgi laimīga, jo tēvs un māte dzīvoja ļoti saticīgi. Tēvs Pēteris Kundziņš bija gleznotājs, spilgtā atmiņā, kā viņš sēž mājās pie sava molberta un glezno. Pirms kara dzīvojām Elizabetes ielā 101, pie pašām dzelzceļa sliedēm. Vecāki baidījās, ka kara laikā varētu bombardēt dzelzceļu, tāpēc devās bēgļu gaitās. Kādā lielā sliežu ceļu krustojumā vajadzēja pārvietot mantas no viena vilciena uz otru. Tēvs ar māti nesa iedzīvi, bet mani atstāja pie mantu kaudzes, lai sargāju. Kāda ģimene pārāk tuvu sliedēm bija nolikusi pēli. Brauca vilciens, pēli saplēsa, un dūnas lēnām lidoja pa gaisu lielā mākonī. Es kā mazs bērns pārbijusies sēdēju un to vēroju. Tagad saprotu, ka tas bija īsts kinokadrs.
0
Kad atgriezāmies, Rīgas “atbrīvotāji” mūsu dzīvokli jau bija aizņēmuši. Mūs pie sevis uzņēma vecāku draugi komunālajā dzīvoklī Blaumaņa ielā. Kāpēc nepalikām Vācijā? Jā, to es vecākiem pārmetu visu sociālisma laiku. Mammas brālis Kārlis Lietiņš, Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītājs, ar savu kundzi aktrisi Mildu Zīlavu un manu māsīcu Marutu devās tālāk uz ASV. Mans tēvs bija astoņpadsmit gadus vecāks par mammu, arī veselība viņam nebija pārāk laba un trūka uzņēmības. Es biju maziņa. Mamma saprata, ka svešā zemē viss dzīves smagums būs jāuzņemas vienai un viņa netiks galā. Tāpēc vecāki nolēma atgriezties dzimtenē. Varbūt tā arī bija labāk. Nezinu, vai tur es varētu būt kostīmu māksliniece un strādāt pie 33 filmām un pāri par 100 teātra izrādēm.
Blaumaņa ielas dzīvoklī visi pieaugušie, lai gan bija zaudējuši namīpašumus un stāvokli sabiedrībā, bija ārkārtīgi vitāli un laimīgi, jo palikuši dzīvi, turklāt Rīgā, nevis Sibīrijā. Katrā istabā mita pa ģimenei, un tika pieņemti arī lauku radu bērni, kas bija atbraukuši uz Rīgu studēt. Mamma visam komunālajam dzīvoklim gatavoja ēst, tas viņai ļoti patika un padevās. Atceros, bija dīvains saldais ēdiens, ko pēc tam nekad neesmu ēdusi – uzputenis no rudzu miltiem. Komunālajā dzīvoklī svinējām visas dzimšanas un vārda dienas, rīkojām karnevālus. Pie mums pulcējās interesanti personāži. Arī harismātiskais un izskatīgais tālbraucējs kapteinis Pauls Brašķis ar savu valdzinošo sievu Maldu. Karnevālā maskas bija tradicionālas – spāniete, čigāniete, mana mamma satērpās par ķīniešu pavāru ar pavārnīcu aiz priekšauta, bet kapteinis Brašķis – par ielas meitu. Lai piezvanītu pie durvīm jau karnevāla tērpā, viņš pārģērbās kāpņu telpā. Cilvēki gāja garām un brīnījās, ka kapteinis kopā ar savu eleganto sievu velk kājās zeķes ar gumijām un krāso lūpas. Vēl mūsu dzīvoklī notika kāršu partijas un loto spēlēšana.
Katrs nāca ar savu groziņu, sastūma kopā vairākus galdus, izdalīja loto kartītes un kauliņus. Loto vakari man patika labāk, jo tad es arī varēju piedalīties. Dzēra tēju, stāstīja anekdotes, svētkos dziedāja. Atceros, paklusi dziedājām “Nevis slinkojot un pūstot”. Šodien šķiet savādi, ka pieaugušie tolaik negaudās par dzīvi. Protams, pieminēja vecos laikus, visādus pirmskara labumus, piemēram, banānus, ko es nebiju redzējusi. Kundzes ielas sauca to pirmskara vārdos. Blaumaņa ielas dzīvoklī bija arī iespēja tikt pie tvaika ilgviļņiem. Friziere, interesanta paskata sieviete kokvilnas zeķēm kājās un lakatu 40. gadu stilā ap galvu, atnesa un darbināja tvaika aparātu. Veļas katlā burbuļodams vārījās ūdens, un tvaiks pa caurulēm cirkulēja uz dzelzs matu ruļļiem. Izskatījās gandrīz pēc nāvessoda izpildīšanas aparāta. Sievietes pēc kārtas sēdēja virtuvē, un viņām veidoja ilgviļņus. Vēl mūsu dzīvoklī dancināja šķīvīti, par laimi, mani nesūtīja blakus istabā, un es varēju skatīties, kā tas notiek. Pieaugušie sēdēja ap nelielu melnu galdiņu ar porcelāna šķīvi uz tā un visi bija ārkārtīgi nopietni. Atceros, tika izsaukts gan gaišreģa Finka, gan ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica gars.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
