Dzīvojām namiņos, kur vasarās cilvēki uzturējās, lai dziedinātos ar sēravota ūdeņiem. Par tā iedarbības spēku vēlējāmies pārliecināties arī mēs. Kailas, uzvilkušas tikai kažoku, pa sniegu aizskrējām līdz primitīvai guļbaļķu būdiņai, kas bija uzcelta ap sēravotu. Pārkāpām apledojušo slieksni, uz skuju zara noslaucījām sniegainos alpīnistu zābakus, kažokus uzmetām uz pakaramajiem, apaugušiem lāstekām… Tajos laikos pie mums nevarēja dabūt glītus peldtērpus. Bet poļu aktrisei Polai Raksai bija ļoti skaista peldcepure ar puķēm. Atceros viņas trauslo, daiļo augumu ar ziediem rotāto cepuri galvā, kā viņa teica: o, Santa Maria! – un kāpa pa trepītēm kūpošajā, smirdošajā sēravota baseinā. Kad peldējāmies, mūsu grupas puiši skrēja uz namiņu un gaudoja kā vilki, lai mūs baidītu. Kalnos patiešām mita zvēri. Reiz naktī Pola Raksa pamostas un redz – pie viņas ienācis sermuliņš. Savā namiņā poļu aktrise rakstīja vēstuli slavenajam Austrijas un Šveices aktierim Maksimilianam Šellam. Viņa atklāja – lai gan ir saderināta ar citu puisi, viņas sirds pieder Šellam. Polas Raksas dievīgā peldcepure un viņas vēstule Maksimilianam Šellam – tas tolaik šķita tik nereāli, kā gaiša spraudziņa dzelzs priekškarā. 0
Dzimšanas diena
Varu atzīties – man nepatīk svinēt dzimšanas dienas, un to mani radi un tuvākie draugi respektē. Ja kāds tomēr ir tik nepieklājīgs un mēģina mani apsveikt, atbildu Bernarda Šova vārdiem: “Tikai muļķis var svinēt nāves tuvošanās gadskārtas.” Kad veidoju kostīmus Dailes teātra izrādei “Mīļais melis”, izlasīju grāmatu par Bernardu Šovu. Viņš ir tik interesanta un uz vecuma pusi arī pretrunīga personība.
Dzimšanas dienas jaukas un gaidītas ir tikai bērnībā. Tad no rīta pirmais darbs – atrast dāvanu, ko vecāki ir nopirkuši un kaut kur noslēpuši. Varis Brasla, labi zinot, ka man nepatīk dzimšanas dienas, šogad atsūtīja rindas no Vahtanga Kikabidzes dziesmas “Moi goda, mojo bogatstvo” (mani gadi – mana bagātība – no krievu val.), un sāku domāt, kas tad ir mana bagātība. Viena no manām fundamentālajām bagātībām ir četras valsts iekārtas, ko esmu piedzīvojusi. No ulmaņlaikiem atceros maz, atmiņā palicis vienīgi, kā izskatījās mūsu dzīvoklī, vēl daži momenti. Tad nāca Otrais pasaules karš, kad mana ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Atgriežoties – pēckara laiki un sociālisms. Un tagad – Latvijas Republika, kas sākās ar mežonīgo kapitālismu un pārgāja pašreizējā demokrātijā. Ir vērts pakavēties atmiņās.
