Tumsas skaņu burve Anna Ķirse 0
No 12. augusta līdz 14. augustam Aknīstes novadā, nu jau vairs neeksistējošā Susējas ciema teritorijā, notiks trešais alternatīvais kamermūzikas festivāls “Sansusī”. Tajā pirmatskaņojumu piedzīvos arī jaunās komponistes Annas Ķirses jaundarbs – performance “Koku opera” sitaminstrumentiem un cilvēku balsīm kokos. Jaunā komponiste šobrīd tiek minēta kā viena no spilgtākajām jaunās paaudzes skaņradēm – viņas darbi plaukst ārpus konvencionālām koncertzālēm, un tajos kā burvju mikstūrā saplūst dabas skaņas, akadēmiskā izglītība un Latvijas pagrīdes mūzikas nepieradinātās ietekmes.
Pirms četriem gadiem Anna, tolaik jauna, diplomēta juriste, negaidīti iesniedza atlūgumu stabilā darbavietā, bet saviem pamatīgi pārsteigtajiem vecākiem paziņoja – būšu komponiste! Tam sekoja nepilns gads ārkārtīgi intensīvu mūzikas mācību – četru klašu bērnu mūzikas skolas klavierspēles izglītība bija jāuzspodrina līdz Mūzikas akadēmijas kompozīcijas klases iestājeksāmenu līmenim. Atpakaļceļa nebija – Anna bija nolēmusi pierādīt sev un vecākiem, ka tieši mūzika, nevis kāds jurista birojs, ir viņas izvēlētais ceļš. Docenta, komponista Rolanda Kronlaka iedrošināta, Anna mēģināja, un viņai izdevās – šajā rudenī jaunā kompozīcijas klases studente sāks jau ceturto, kompozīcijas studijas pēdējo gadu Latvijas Mūzikas akadēmijā pie komponista Jāņa Petraškēviča. “Galvenais šajā ceļā ir nenodarīt pāri tam, ko vēlos izpaust,” saka Anna, un viņas pārliecība ir suģestējoša.
Šobrīd arvien biežāk Annas Ķirses vārdu min starp Latvijas jaunās komponistu audzes spilgtāko pārstāvju vārdiem. Maijā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” izstādes “Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā III” ietvaros skanēja Annas radītās mūzikas koncerts “Neurostenia” – skaņdarbi vokālam un dažādiem instrumentālajiem sastāviem. Koncerta tituldarbs Pētera Vaska fonda organizētajā jaundarbu konkursā ieguva otro vietu.
Būs melots, ja teiktu, ka Annai mūzika nokritusi kā sniegs uz galvas gluži tukšā vietā. Tieši pretēji – Anna jau labu laiku aktīvi darbojusies dažādos projektos scēnā, kas vispārīgi dēvējama par Latvijas alternatīvo mūziku, precīzāk – elektroniskās mūzikas laukā. Interesenti viņas ierunātās dzejas deklamācijas un taustiņinstrumentu spēli var paklausīties, piemēram, pašmāju elektroniskās mūzikas korifeja Andra Indāna jeb grupas “Gas of Latvia” jaunākajā albumā “Swan Lake” (“Gulbju ezers”). “Mani fascinē Andžoņa (Andra Indāna) daiļrade – tas, ko viņš dara, ir fenomenāli, radot mūziku bez klasiskās muzikālās izglītības, atrodot savu īpašu skaņu izjūtu un izveidojot tai savdabīgu pierakstu,” stāsta Anna.
Viena no Annas aktivitātēm ir arī laikmetīgo operu izrādīšanas cikls “Lulu”. Tas sācies kā 20. un 21. gadsimta operu izrādīšana pieaugušajiem, piedāvājot arī sabiedrībā zināmu mūzikas jomas pārstāvju lekcijas par laikmetīgās mūzikas tēmu. “Šķita neticami, ka pēc pirmās sezonas no nelielajām telpām Kaņepes kultūras centrā bijām spiesti pārcelties uz plašākām telpām kino “Splendid Palace” – jau pirmajā seansā cilvēki sēdēja uz zemes. Biju pārsteigta, ka viņus tiešām interesē laikmetīgā opera!” Šovasar cikls pāraudzis programmā bērniem; Anna priecājas, mazie apmeklētāji izrādot neviltotu interesi. “Kad izrādījām Morisa Ravēla operu “Bērns un burvības”, pieprasījums bija milzīgs, un bērni pat raudāja, jo vēlējās, lai izrāde turpinās,” atceras Anna.
Annas muzikālās intereses ilgu laiku nav bijušas saistītas ar komponēšanu, bet gan – vokālu. Par muzikalitāti lielāko paldies Anna saka savai vecmāmiņai, kādreizējai Mūzikas akadēmijas vokālās klases studentei, vēlāk – vokāla un klavieru pedagoģei Lidijai Meijai. “Vecmāmiņu pašā karjeras sākumā, 23 gadu vecumā, izsūtīja, un diemžēl viņa turpināja dziedāt tikai Sibīrijas mežos – karjera vairs nebija iespējama. Es šo viņas likteni izjūtu ļoti emocionāli – tieši mirklī, kad cilvēks ir atradis savu lietu, šādu briesmīgu, traģisku apstākļu dēļ viss pārtrūkst.” Bērnībā Anna mēdza paviesoties vecmāmiņas vadītajā bērnu ansamblī “Siguldēni”, un stāsta, ka jau toreiz tur tikuši veikti dažādi skaņas eksperimenti – “Savācām veļas dēļus un katlus un likām to visu lietā. To varētu uzskatīt par maniem pirmajiem soļiem eksperimentālajā mūzikā.”
No bērnu mūzikas skolas klavierspēles stundām gan Anna pēc īsas, bet intensīvas dažu gadu mācīšanās kategoriski atteikusies. “Klavieres bija visur – skolā, mājās un tad vēl pie vecmāmiņas. Tas nu manai toreizējai bērna apziņai bija par daudz! Izstājos no mūzikas skolas un pavēstīju, ka vispār neko negribu dzirdēt par mūziku. Toreiz mūzikas skolas direktorei pateicu, ka nekad mūžā nesaistīšu savu dzīvi ar mūziku.”
Paldies par vokālās mākslas zinībām Anna teic arī 3. mūzikas skolas direktoram Kārlim Beinertam, pie kura mācījusies dziedāt ilgus gadus. Pēcāk Anna izmēģinājusi arī džeza dziedāšanu, tomēr atzīst – te pietrūcis brīvības. “Īsti nebija pie sirds žanra noteikumi – nepatika sajūta, ka esi ieslodzīta džeza “kvadrātā”.”
Jau krietni vēlāk māsīcas meita, horeogrāfe palūgusi uzrakstīt muzikālo materiālu viņas dejas darbam. Anna, saprotot, ka pietrūkst tehnisku elementu, lai dažādotu izteiksmes iespējas, secinājusi – ir jāmācās! “Ļoti nobijusies aizgāju Mūzikas akadēmijā uz konsultāciju pie komponista Rolanda Kronlaka un trīcošām rokām rādīju savus darbus. Milzīgs paldies Rolandam, ka viņš mani iedrošināja mēģināt – varēja gadīties arī pavisam citādi,” smaida Anna.
Ceļš no “pagrīdes” (“underground”) uz akadēmisko mūziku jaunās komponistes daiļradē nav palicis bez sekām – Anna viņas mūzikas radīšanā ietekmējusies visnegaidītākajās sfērās, nemanot stiepjoties ārpus konvencionālām koncertzālēm. Dabas skaņas un buramvārdi, sēņu ķīmiskās formulas, kas pārvērstas nošu zīmēs, klasiskie instrumenti un elektronika, koris un cilvēka balsis. Jauno skaņradi iedvesmo daba, senās kultūras mantojums un bezgalīgi iespējami izteiksmes līdzekļi, bet mūzikas priekšplānā nonāk nevis žanrs, bet tēma.
Daba, iespējams, ir spēcīgākais jaunās komponistes iedvesmas avots. Anna smaidot prāto, ka pēc gadiem pieciem varot iedomāties sevi mitināmies kaut kur laukos kādā savrupā vietā. “Varētu dzīvot un strādāt viensētā un laiku pa laikam izbraukt uz koncertiem. Dabas tuvums man ir milzīgs, neaprakstāms spēks, pastāvīgs inspirācijas avots.” Pilsētas troksnis tikai traucējot, tāpēc labākais laiks, kad radīt mūziku, ir tad, kad satumst un pilsētā ienāk klusums. “Man ļoti patīk strādāt tumsā. Tā ir tāda ļoti savdabīga noskaņa – neviena nav, ir klusums un daudz vieglāk “saslēgties” pašai ar sevi. Radīšanas process man vienmēr bijis diezgan smags, pretēji tam, kā to biju iztēlojusies agrāk. Turklāt ar katru jaunu darbu pieaug arī bailes par to, vai izdosies tas, ko vēlos. Pārsvarā raizējos par to, lai iznākums nav noziegums pret mani. Protams, tas nozīmē milzu slodzi, maz stundu miegam, bet, ja tas patīk, šīs lietas kļūst mazsvarīgas.”
Daba Annas darbos kļūst arī par skaņu avotu un vidi – tā viņas darbos ienāk ar modernu ieraksta un skaņas apstrādes tehnoloģiju starpniecību. Ar tām Anna manipulē gluži kā senlaikos vieda zāļu sieva vai burve ar savāktajiem augiem – no ievāktā dabas materiāla derīgo un skaisto viņa ekstrahē stiprā muzikālā esencē. Piemēram, Annas pirmais studiju laika skaņdarbs korim (“Melni kraukļi gaisā skraida”) tapis, vienā elektroniskas partitūras uzlējumā izvelkot etnisko instrumentu radītās skaņas, tiem šūpojoties vienā no lielākajiem Latvijas dižozoliem. Tam piejauktas mītiskā Burtnieku ezera zemūdens dzīļu hidroskaņas un piemaisīta šķipsniņa Zilā kalna dūmakas. Visam pāri – kora balsī čukstētie senie latviešu buramvārdi. “Ir jūtams, kā šie elementi spēcīgā spēkā savienojas, ja esi bijis reālās vietās, vidē,” secina komponiste un smejot brīdina – ar buramvārdiem gan prātīgi! “Zinātņu akadēmijā, pētot buramvārdus, atklāju arī tādus, no kuriem skudriņas skrien – tie nebija labu vēloši. Tos, protams, neizmantoju, mani saistīja citi, piemēram, tie, kuros noņem lāstus un aizdzen nedienas.”
Arī Annas Ķirses jaunākais darbs – “Koku opera” iecerēts ciešā sasaistē ar dabu – kā skanisks vēstījums par mīlestību starp kokiem! Libreta pamatā tā autors un uzveduma režisors Andris Kalnozols izvēlējies slavenā zviedru botāniķa Karla Linneja pētījumu par… koku seksualitāti! “Citstarp, šādi mēģinu aktualizēt tēmu par skuju koku mežu dabisko atjaunošanos. To, cik tiem, piemēram, ir svarīgi arī nodegt – dabas pētnieki uzsver, ka cilvēks ir pārāk iejaucies dabā, nodzēšot mežu ugunsgrēkus priežu mežos un līdz ar to neļaujot tiem dabiski atjaunoties vienīgajā veidā, kā skuju koku meži to spēj. Mūsu stāsta centrā ir attiecības starp bērzu, egli un priedi,” stāsta operas autore.
Kad ar operdziedoni Armandu Siliņu vienojušies par iespējamu jaundarbu viņa rīkotajā Sansusī festivāla trešajā gadskārtā, Anna smaida – piekritusi bez pārdomām, jo festivāla alternatīvās kamermūzikas formāts viņai esot ļoti tuvs. “Ņemot vērā notikuma vietu, mežus, kokus, dabas ainavu, skaņdarba kopējā aina bija skaidra vēl pirms mūzikas – tiem bija jābūt dziedātājiem, kuri arī paši dzied no kokiem,” stāsta autore. “Pēcāk kopā ar Andri Kalnozolu aizbraucām uz laukiem, uz Susēju, un izstaigājām visas malu maliņas, un jau tovakar pie manis atnāca doma, ka šim darbam noteikti jābūt rakstītam perkusijām un dziedātāju balsīm – bez citu instrumentu iesaistes,” atceras Anna. Galu galā “Koku opera” izvērtusies par skaņdarbu trim perkusionistiem (Juris Āzers, Alekss Jalaņeckis un Elvijs Endelis) un trim balsīm kokos (Laima Lediņa, Dināra Rudāne un Zigmārs Grasis), kas, kā teic autore, radīšot vēlamo “stereo” skanējuma efektu, kuru papildinās Katrīnas Neiburgas gaismojums Andra Eglīša scenogrāfijā. “Man patīk doma, ka cilvēki klausītāji ir it kā iekļauti bungu skaņās, viņi ir skaņas un reizē – arī dabas iekšpusē, nevis klasiski sēž un vēro skatuvi it kā no malas,” skaidro Anna.
Lai aiztaupītu pārsteigumu, jāatklāj, ka “Koku opera” ir visai neparasts operas uzvedums, un autore to dēvē arī par performanci, jo kopumā darba metrāža ir vien stundas ceturksni, un, salīdzinot ar vairākas stundas ilgstošajām klasiskajām operām, šī dēvējama par vairāk nekā lakonisku. Anna uzsver – mūsdienās operas žanrs esot transformējies; piemēram, režisorei Margo Zālītei reiz pat bijusi doma par viena kvadrātmetra apjoma operu. “Šajā gadījumā nebaidos lietot vārdu “opera”, jo šis tomēr ir muzikāls darbs, kura pamatā ir librets – manā gadījumā Andra Kalnozola veidots stāsts, kuru, jāatzīst, esmu dekonstruējusi līdz dažiem teikumiem, ar minimālu cilvēka balss iesaisti.”
Starp citu, šis nebūs vienīgais veikums, ko operas žanrā drīzumā sagaidīsim no Annas Ķirses. Komponiste atklāj, ka jau nākamruden pirmuzvedumu piedzīvos viņas radītais studiju noslēguma darbs – kameropera režisora Viestura Meikšāna iestudējumā. Savukārt jauna oriģinālkompozīcija korim taps janvārī gaidāmajai Ata Jākobsona izstādei Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”.
Jautāta, kādā virzienā Anna redz savu muzikālo un radošo ceļu, komponiste samulst. “Es noteikti vēlētos saglabāt elektroniskās, laikmetīgās mūzikas elementu savā mūzikā. Ir grūti teikt, kādā virzienā vēlos doties nākotnē, jo tas tik ļoti ir atkarīgs no tā, kas attiecīgajā mirklī veido mani kā personību. Gribu palikt es pati. Iespējams, es vēlētos kaut kad dziedāt operu – vecmāmiņas gēns manī laikam ir dzīvs – klausoties to pašu “Habaneras” āriju no “Karmenas”, vienmēr skrien skudriņas! Šobrīd mācos klasisko vokālu pie pasniedzējas Airas Rūrānes, bet pagaidām uzdrošinos dziedāt tikai vēlos vakaros vienatnē. Un noteikti gribētu komponēt operas – šis žanrs man ir ļoti tuvs!”
