Tumsā zem betona bluķiem. Zolitūdes traģēdijā cietušās Tatjanas Ostapenko liktenis 0
Par Zolitūdes traģēdiju atceramies, kad izskan kārtējais sižets par tiesas sēdi vai braucot garām šai vietai. Tatjanai Ostapenko par notikušo ik dienas atgādina sāpes viņas ķermenī. “Esmu spiesta to atcerēties, tas visu laiku ir ar mani.”
Tajā liktenīgajā ceturtdienā, 21. novembrī, pirms pieciem gadiem, Tatjana pēc darba iegāja vietējā lielveikalā “Maxima”. Taņa pavisam nesen bija sākusi dzīvot Zolitūdē, pārcēlās pie sava mīļotā drauga Artura. Viņa devās uz veikalu nopirkt kaut ko abu kopīgajām vakariņām. Un palika guļot zem gruvešiem. Taņas kājas bija iespiestas zem milzīgiem betona bluķiem. Visapkārt bija tumsa, skanēja cilvēku kliedzieni, nāsīs sitās mitras zemes un betona putekļu smaka. Šausmas, sāpes un bailes. Un spītīga cerība, ka tomēr izdosies izglābties.
“Sākumā ticēju, ka pēc notikušā manā dzīvē viss būs kā iepriekš. Aizvēršu šo melno lappusi un aizmirsīšu baiso notikumu. Un mans ķermenis būs tāds kā senāk, viss sadzīs, es atjaunošos… Tā sevi mānīju pāris gadu. Bet nekas vairs nav tā, kā bija! Neviens no mums vairs nekad nebūs tāds kā iepriekš!” Tā saka Tatjana, kura piedzīvojusi Zolitūdes traģēdiju.
Viņai netīk izrunāt vārdu “traģēdija”, jo, to pasakot, pārņem nepatīkama sajūta – “it kā es sevi atkal programmētu uz skumjām un bēdām”. Tomēr tā ir traģēdija. Dzīvību zaudē 54 cilvēki. Cieš ļoti daudzi tuvinieki. Ievaino vairākus desmitus cilvēku, daudziem joprojām nākas sadzīvot ar smagām veselības problēmām.
Tā ir rēta Latvijas sejā. Sadzijusi, bet joprojām sāpīga un neglīta. Arī tādēļ, ka vēl nav izspriesta taisna tiesa, nav sodīti vainīgie.
Fiksēts, ka nogruvums Zolitūdes lielveikalā “Maxima” notika vakarā – 17.41. Ko atceraties no šā vakara?
Pēc darba piezvanīju Arturam un sacīju, ka braucu uz Zoļiku. Teicu, ka ieskriešu veikalā un ātri būšu mājās.
Viss tiešām notika ātri. Iegāju “Maximā”, izņēmu bankomātā naudu un pagriezos pēc iepirkumu ratiņiem. Tad uzreiz izdzirdu brīkšķus, tādus kā šāvienus, ļoti skaļu troksni. Pagriezu galvu un ieraudzīju, kā iebrūk jumts. Tobrīd es vispār nesapratu, kas tur krīt, gāžas, pamanīju kaut kādus dzelzs gabalus. Es biju filmās redzējusi, kā sagāžas māja, te bija līdzīgi, tikai viss notika daudz, daudz agrāk.
Instinktīvi skrēju uz izeju, bet paspēju paspert vien dažus soļus. Viss krītošais kā milzu vilnis vēlās uz manu pusi. Es atrados starp kasēm un mazajiem veikaliņiem. Neatceros, kā, bet mani iemeta vienā no šiem veikaliem, šķiet, tur tirgoja grāmatas. Es biju nospiesta guļus veikala telpā, bet kājas palika ejā, pa kuru skrēju. Manām kājām uzkrita betona plāksne, tāda milzu atlūza, bluķis. Esmu dzirdējusi, ka šādā brīdī acu priekšā parādās visa dzīve. Man nekā tāda nebija.
Uzreiz pēc nogruvuma kļuva tumšs. Bija pilnīga tumsa. Veikaliņā atradās cilvēki, es dzirdēju viņus runājam, sakliedzamies. Es saucu palīgā, bet neviens nenāca. Tad izdzirdu: “Meitenes, ejam ārā!” – un cilvēki devās laukā no veikala. Centos viņus ķert aiz kājām, saucu palīgā, bet neviens neapstājās. Viņi gāja pāri betoniem, kas spiedās uz manām kājām. Negribu viņus nosodīt, nezinu, kā es rīkotos viņu vietā.
Tajā brīdī man kļuva ļoti bail. Vai kāds mani atradīs? Ir tumšs, turklāt man virsū ir betona atlūza, šis milzu kalns, aiz tā mani pavisam nevar redzēt. Virs gaiteņa vairs nebija griestu, viss bija nogruvis. Veikaliņā griesti vēl bija. Ja tie kristu, manis vairs nebūtu starp dzīvajiem. Man palaimējās, ka tie nenobruka. Virs manis gan bija milzu betona plāksne, kas turējās uz armatūras atliekām, tā varēja nokrist jebkurā brīdī.
Apkārt bija drupas, lampu atliekas, atlūzas, gruveši. Nāsīs sitās šausmīga smaka, oda pēc mitras zemes un betona putekļiem. Šo smaku joprojām neesmu aizmirsusi.
Traģiska notikuma laikā vienus sastindzina šoks, citi rīkojas. Kā bija ar jums?
Man ieslēdzās racionālais, vēsais prāts. Man gan vienmēr šķita, ka esmu īsta bailule, bet laikam stresa brīdī nostrādā citi mehānismi. Centos neļauties emocijām. Sapratu, ka esmu bezspēcīga, taču panika man nemaz nav vajadzīga. Ja man sāksies histērija, neviens tāpat to nedzirdēs, nepalīdzēs.
Pamazām sāku rīkoties tik, cik bija iespējams. Izmēģināju, vai varu izvilkt kājas, kas bija piespiestas ar smago betonu. Centos tās izstīvēt no zābakiem, kam bija visai plati stulmi bez rāvējslēdzēja. Neizdevās. Domāju, kā būs, kas notiks, kad mani sāks vilkt laukā, kustinās to milzu betonu, kas atrodas uz mana ķermeņa… Kājas visu laiku ļoti sāpēja. Sākumā bija tirpoņa, bet drīz vien tās vispār nejutu, palika tikai sāpes.
Es dzirdēju cilvēku balsis, kas sauca palīgā. Tas bija kaut kur netālu. Es arī pūlējos saukt. Neviens nenāca, pat netuvojās. Kāds skrēja, bet neapstājās pie manis.
Viss šķita tāds nereāls un baiss. Es dzirdēju, kā citi sauc palīgā, kā cieš un mirst cilvēki, bet neko nevarēju darīt. Attālāk dzirdēju saucienu, lai nes ugunsdzēšamo aparātu. Izbijos vēl vairāk. Ja sāksies ugunsgrēks, es taču sadegšu dzīva!
Man izdevās tikt klāt telefonam, izvilkt to no somas, kas arī bija pie kājām, piespiesta ar nokritušo betonu. Uzreiz zvanīju Arturam. Es saucu telefonā: “Esmu “Maximā”, jumts sabruka, man ir piespiestas kājas, nevaru tikt laukā, lūdzu palīdzi, man ļoti sāp.”
Viņš atbildēja īsi: “Tūlīt braucu.”
Tas bija kā cerību stars?
Kļuva labāk, izdzirdot Artura balsi vien. Pēc tam Arturs stāstīja, ka viņu jau visu dienu vajāja dīvaina sajūta, bija kādas nepatīkamas nojausmas zemapziņas dzīlēs.
Es zināju, ka viņš izdarīs visu, lai mani atrastu un izglābtu! Biju par to pārliecināta. Mēs ik pa laikam sazvanījāmies. Arturs centās mani uzmundrināt. Prasīja, kur atrodos. Centos izstāstīt.
Pēc tam tik Arturs atklāja, cik grūti bija mani atrast. Mēs abi šajā veikalā bijām iepirkušies neskaitāmas reizes, lieliski pārzinājām, kur kas atrodas. Taču tagad bija tumšs, visapkārt gruvešu un atlūzu kalni, vispār nebija iespējams orientēties. Nevarēja saprast, kur atradās bankomāti. Es gulēju šīs vietas tuvumā.
Ar Arturu kopā nāca mūsu ģimenes draugs Igors. Viņi ielīda caur rampu no Priedaines ielas puses, jo visur citur bija nogruvis. Viņi ieraudzīja, ka glābēji, policisti un kādi citi cilvēki sviež prom atkritumus un zemes, lai izglābtu cietušos, kuri ir zem tā visa apakšā. Arī viņi ar Igoru sāka palīdzēt. Viņiem izdevās no-stumt milzīgu betona gabalu, atrakt, atbrīvot kādu cilvēku. Pēc tam tik saprata, ka rakuši virs bijušā veikala “Drogas”. Ejot tālāk, viņi ieraudzīja zemes blietēšanas agregātu, no kura strūklā tecēja benzīns, zem tā gulēja cilvēks. Arī viņu izglāba. Arturs stāstīja, cik šausmīgi bijis apzināties, ka visapkārt ir cilvēki, kuri aprakti dzīvi. Nāves tuvums bija it visur gaisā…
Vēlāk notika otrais nogruvums. Izrādās, ka jumta konstrukcijas iebruka tieši virs vietas, kur viņi abi pirms tam atradās.
Laiks vilkās. Es nezināju, vai sagaidīšu Arturu. Uztraucos, kas notiks, ja es atslēgšos, zaudēšu samaņu. Kā viņš mani atradīs?!
Bija ļoti bail. Es visu laiku cietu mežonīgas sāpes. Dzirdēju, ka tuvumā ir cilvēki. Redzēt neko nevarēju, jo skatienam priekšā bija tas milzīgais betons, kas spieda manas kājas. Saucu, bet neviens nereaģēja, visur bija troksnis. Dzirdēju, ka tiek darbinātas hidrauliskās šķēres, kaut ko zāģē… Ārā skanēja sirēnas, droši vien sabrauca glābēju mašīnas. Es ieslēdzu telefona lukturīti un sāku spīdināt griestos.
Parādījās viens glābējs. Pasauca citus. Es teicu, lai viņi nestaigā pa betoniem, es to jūtu, jo man tur apakšā ir kājas, ļoti sāp. Kājas spieda arī metāla stienis, tāds parasti ir pie veikala vitrīnas, lai iepirkumu ratiņi neizsistu stiklu. Lūdzu, lai to stieni pārgriež, pārzāģē. Kļuva nedaudz vieglāk. Atnāca feldšeris un pielika mani pie sistēmas. Glābēji sāka uzmanīgi atrakt mani.
Tad es ieraudzīju Arturu ar Igoru. Arturs apsēdās man blakus. Es jutos daudz mierīgāk.
Tika atnests hidrauliskais spilvens, lai paceltu betona plāksni, kas bija man pāri. Mani izvilka aiz pleciem un iecēla nestuvēs. Tika nofiksēts kakls, jo neviens nezināja, cik nopietni ir mani ievainojumi.
Cik nopietni tie bija?
Gaiļezerā man pārgrieza visu apģērbu un zābakus, izmeklēja. Man bija ļoti traumētas kājas, īpaši ceļi. Bija stipri sasitumi plecos un citur. Un – lauzts mugurkauls, divi skriemeļi. Es sāku raudāt. Racionālais prāts beidzot atkāpās, emocijas uzbangoja. Mana mamma ir mediķe, es zinu, ko var nozīmēt šāda diagnoze. Vai es kādreiz spēšu piecelties kājās, vai varēšu staigāt?… Līdz tam es biju pilnīgi vesela, pat slimnīcā nekad nebiju gulējusi. Kāpēc tā?
Ārsti teica, ka šobrīd mans stāvoklis ir stabils, operācija notiks rīt no rīta. Jo no traģēdijas vietas varot atgādāt vēl citus cilvēkus, kuri cietuši daudz smagāk.
Kad mani ieveda palātā, visi jau gulēja. Es sapratu, ka nekas vairs nebūs kā agrāk.
Vai ārstēšanās bija smaga?
Man operēja muguru, mugurkaula jostas daļā ievietoja īpašu metāla konstrukciju ar astoņām skrūvēm. Pēc tam piecas dienas atrados reanimācijā. Man vairākas reizes pārlēja asinis, ārstiem bija aizdomas par iekšēju asiņošanu.
No slimnīcas laika daudz ko neatceros, laikam zāļu dēļ. Dakteri ilgi domāja, vai operēt ceļus, kas bija ļoti cietuši. Izlēma to nedarīt. Divus mēnešus nācās nēsāt speciālas ortozes.
Pie manis viesojās daudzi – radi, draugi, paziņas. Daži mani mierināja, citus nācās mierināt man. Kad visi aizgāja, arī es varēju atļauties paraudāt.
Ārsti lika staigāt, bet es nevarēju, cietu mežonīgas sāpes. Nevarēju pat kājas nolaist lejup gar gultu. Bija sajūta, ka visas asinis satek pēdās un kājas tūlīt uzsprāgs.
Mēģināju pārvietoties ar kruķiem, bet bija vēl ļaunāk, jo tad šķita, ka visu mūžu būšu ar kruķiem, nekad vairs nestaigāšu normāli.
Paldies ārstiem, ka atļāva maniem tuvajiem sēdēt pie manis. Mamma un tētis varēja pabūt līdz vēlam vakaram, arī Arturs visu laiku bija ar mani. Reiz, kad visi aizgāja, pamanīju, ka viņš sāk tā kā nervozēt. Tad Arturs nostājās uz ceļgala un lūdza manu roku, bildināja. Tas bija milzu pārsteigums, skāra līdz sirds dziļumiem. Es zināju, ka mīlu šo cilvēku, gribu būt ar viņu kopā. Teicu viņam jāvārdu.
Lasīju piemiņas grāmatu “Atceries Zolitūdi”, kas iznāca divus gadus pēc traģēdijas. Arturs raksta, ka lepojas ar jums, raksturo kā ļoti drosmīgu cilvēku. Citēju: “Izgāja burtiski cauri ellei, bet palika kā gaismas stars.” Jau traģēdijas laikā viņš sapratis, ka grib, lai kļūstat viņa sieva.
Kamēr pusotru stundu gulēju tur, zem gruvešiem, mani mocīja viena doma – baidījos, ka nekad vairs neredzēšu Arturu.
Mēs apprecējāmies nākamā gada vasarā, 11. jūlijā. Tā bija saviļņojoša diena. Pati labākā! Man ir vīrs, es viņu mīlu! Arturs ir mans varonis! Es vienmēr viņam to saku. Labie vārdi ir jāsaka.
Nereti dzirdēts, ka nedrīkst otram bieži teikt, ka viņu mīli. Jo tad pieradīšot, teiktais kļūšot nevērtīgs. Pilnīgas muļķības! Kā gan vārdi “Es tevi mīlu!” var kļūt nevērtīgi?! Ik reizi, kad tos izrunā, tie kļūst tikai stiprāki, spēcīgāki. Jāsaka ir katru dienu. Vairākas reizes dienā.
Labo vispār vajag pateikt uzreiz. Ja rodas doma, pasaki. Arī darīt labu vajag uzreiz, nesvārstīties – vajag vai ne, tagad vai citreiz.
Arturs man bieži saka: esmu ar tevi, nebaidies, mums viss izdosies. Tas dod spēku.
Vai nebija nekādu psiholoģisku seku? Vai jums kāds palīdzēja?
Slimnīcā nāca psiholoģe. Vēlāk, kad mani pārveda uz Vaivaru Rehabilitācijas centru, arī notika vairākas konsultācijas. Pēc tam gan vairs ne, un es arī nemeklēju palīdzību. Īsti neredzēju jēgu. Pati tiku galā.
Viena psiholoģe sāka raudāt, kad es viņai stāstīju, kā viss notika. Man nācās viņu mierināt. Viņa bija ļoti jauna, studēja pēdējā kursā, tāds emocionāls cilvēks.
Man ilgi bija bail. Ja jau veikalā, kas ir droša vieta, varēja nokrist griesti, tad tas var notikt jebkur. Ļoti ilgi nevarēju ieiet nevienā veikalā. Pat slimnīcas palātā baidījos. Arī tur taču ir griesti, kas var sabrukt! Jebkas bīstams var notikt ikvienā brīdī! Un vienā mirklī dzīve var beigties.
Kādu laiku šīs domas mani vajāja. Ar laiku iemācījos ar to sadzīvot. Runājoties ar sevi, pārliecinot sevi, tiku tam pāri. Jā, tā notika, bet, ja no visa baidīšos, nebūs iespējams dzīvot. Bēgt no dzīves nav pareizi.
Turklāt, ja gremdējies izmisumā, cieš tuvie cilvēki. Viņiem sāp vēl vairāk nekā tev, jo ir šausmīgi redzēt, kā mīļš cilvēks grimst dvēseles sāpēs, bet nespēt viņam palīdzēt.
Ilgu laiku es sevi mānīju ar tādu kā rožainu cerību. Paies pāris mēnešu, un viss būs kā senāk. Viss sadzīs, es atjaunošos. Vēl kāds mēnesis, un tad gan… Tā turpinājās pāris gadu.
Pēc tam sev pasacīju: nekad vairs nebūs tā kā agrāk! Es nevaru padarīt veselu savu mugurkaulu, tas bija salauzts, to satur kopā skrūves. Man ir traumas un ievainojumi, un tā visa dēļ man var būt veselības problēmas. Turklāt ar gadiem to var kļūt tikai vairāk.
Protams, ir brīži, kad nolaižas rokas – viss, vairs nevaru! Es esmu invalīde, man katru dienu sāp mugura, ceļi, potītes. Mostos un eju gulēt ar sāpēm. Mani spēki ir izsmelti! Bet tad es saņemos. Jo man blakus ir Arturs, mani vecāki, visi mani atbalsta. Un kādas gan man ir tiesības žēloties, ja citi cilvēki ir piekalti gultai vai ratiņkrēslam, smagi slimo?!
Sākumā jau galvā griezās smagā doma: ja es nebūtu iegājusi tajā veikalā… ja nebūtu šīs šausmīgās dienas… Bet tā bija, es to piedzīvoju. Un dzīve kļuva citāda.
Kas mainījās?
Pēc “Maximas” es visu pārvērtēju. Es sapratu ļoti skaidri, cik acumirklīgi iespējams zaudēt. Viss var beigties vienā mirklī!
Baisi notikumi maina uzskatus un vērtības. Tagad es novērtēju ikvienu dzīves sīkumu. Turklāt sīkumu nemaz nav, visam ir vērtība. Varu staigāt laukā, just sauli, lietu, vēju, skatīties rudens lapās, redzēt cilvēkus. Varu satikt savus tuvos un mīļos, būt kopā, apskaut viņus, sarunāties. Es varu palīdzēt kādam. Un kāds palīdz man. Es dzīvoju! Dzīve arī ir mūsu īstais brīnums, un to vajag just, baudīt pilnībā.
Man ir cits darbs. Pirms tam strādāju privātā arhīvā. Sapratu, ka vairs nevarēšu nostāvēt vai nosēdēt tik garas stundas, cilāt smagas mapes. Draudzene piedāvāja pusslodzes darbu birojā. Es strādāju ar dokumentiem, klientu datu bāzēm. Man patīk kolektīvs. Jūtos labi.
Pirms tam man nepatika nodarboties ar sportu. Tagad esmu spiesta ik dienu veikt fiziskus vingrinājumus, regulāri apmeklēt sporta zāli. Ķermenis jāuztur tonusā. Man ir jostas daļas mugurkaula lūzums, slodze jāuzņemas pārējai mugurai, tādēļ to vajag stiprināt. Esmu izzinājusi, kā varu palīdzēt savam ķermenim. Man palīdzēja fizioterapeiti, osteopāti, treneri. Atradu ļoti labu fizioterapeiti, kura neuztver mani kā invalīdi.
Vai esat saņēmusi valsts atbalstu?
Valsts apmaksāja slimnīcas izdevumus, operāciju, rehabilitāciju Vaivaros. Pirmajā gadā arī ārstniecisko fizkultūru. Saņēmu nelielu pabalstu. Šī nauda ļoti noderēja, jo sākumā bija pamatīgi tēriņi atveseļošanās procesam. Palīdzēja arī sociālā darbiniece – kā orientēties dokumentu jautājumos, savākt nepieciešamās izziņas.
Mamma dod padomus, jo viņa strādā medicīnas jomā. Man paveicās, ka darba vieta piešķīra labu apdrošināšanas polisi. Ir jau iespējams vākt visas kvītis, un tad saņemt atpakaļ iztērēto. Tomēr tad ik reizi jāpierāda, ka veselības vaina saistīta ar traģēdiju, radusies tieši tādēļ, ka uzkrita šis nolādētais jumts.
Ja kāds speciālists vaicā, kā ieguvu savas traumas, vienmēr saku kodolīgi: “Jumts nokrita. “Maxima”.” Un visi uzreiz saprot. Sāk izturēties ar īpašu uzmanību. Esmu par to pateicīga. Latvijas cilvēki notikušo nav aizmirsuši.
Kādas ir jūsu pārdomas, ja gadās iet garām notikuma vietai?
Mēs jau turpat netālu Zolitūdē dzīvojam, garām jāstaigā katru dienu. Man ir tik ļoti žēl visu cilvēku, kuri gāja bojā. Sirds sažņaudzas, domājot par viņu tuviniekiem.
Es pret šo vietu izturos kā pret robežu, kur mana dzīve sadalījās divās daļās. Sākumā bija ļoti grūti, tagad nedaudz vieglāk. Pie visa pierod.
Pāris reižu gadījās ieiet arī kādā “Maxima” veikalā, tas tiešām bija nepatīkami. Šis vārds man asociējas ar nesodāmību. Es nezinu, kas vainīgs pie nežēlīgās traģēdijas, lai to noskaidro tiesa, bet tādas ir manas sajūtas.
Es ceru uz taisnīgu tiesu. Es ticu, ka nekas nepaliek nesodīts. Diemžēl pagājuši jau pieci gadi, atkal klāt baisais datums, bet vezums nav pakustējies. Nekas nav izspriests, neviens nav sodīts. Man tas ļoti sāp.
Esmu saglabājusi melno ādas rokassomu. Ar to gāju todien uz “Maximu”. Soma bija piespiesta manām kājām, atradās zem nogruvušajiem betoniem. Kad mani aizveda uz slimnīcu, soma tur palika. Vēlāk to atdeva. Bet es šo somu nevaru nēsāt, lai arī tā ir jauna un dārga.
Izliku somu uz balkona – guļ tur, visa putekļaina. Noliku prom no acīm. Tomēr zinu, ka tā tur atrodas. Tas ir līdzīgi kā ar traģēdiju, es varu to likt mierā, pastumt šīs atmiņas malā, tomēr notikušais nekur nepazūd.
Uzziņa
Zolitūdes traģēdijā bojā gāja 54 cilvēki (to skaitā 3 glābēji, vairāki veikala darbinieki un citi), kā arī vairāki desmiti tika ievainoti. Kopējā nogruvuma platība bija apmēram 1500 m2. Bojā gājušo skaita ziņā tas bija lielākais negadījums Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas un viens no lielākajiem negadījumiem celtniecības objektos Eiropā pēdējo gandrīz 20 gadu laikā.
Tiesvedība joprojām turpinās.
