Netraucē ne bargs sals, ne sniegs: pandēmijas laikā bērni ārā trenējas jebkuros laikapstākļos 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jo tālāk no komforta zonas, jo tas mūs labāk trenē – “Latvijas Avīzes” aptaujātie treneri nesūkstās par to, ka kopš oktobra vidus bērnu grupu treniņi iekštelpās ir aizliegti.
Sportot gribētāju pulks gandrīz nav samazinājies, audzēkņi labprāt izmanto vismaz šo iespēju, lai komunicētu un klātienē tiktos ar draugiem.
Novērst mīnusus
Nu jau ceturto mēnesi amatieru un bērnu treniņos ārtelpās drīkst piedalīties līdz desmit audzēkņiem. Tādējādi sportiskas aprises ieguvušas daudzas Rīgas apkaimes. Pārdaugavā treneri labprāt izvēlas Uzvaras parku.
“Laikapstākļi bijuši pateicīgi, tādēļ izkritis maz treniņu – silts, garš rudens, lietus maz.
Bija gan puikas, kas saslima, un radās bažas, ka vecāki satrauksies – mājās sēž un vēl slimo, tomēr veiksmīgi tikām galā.
Paldies vecākiem, ka ir saprotoši un laiž uz treniņiem,” teic basketbola skolas “Rīga” treneris Mārtiņš Dombrovskis.
Kad aizliedza grupu treniņus iekštelpās, viņš bijis vīlies, jo šķita, ka nupat izdevies atgūt zaudēto pēc pavasara aizliegumiem: “Nācās pārorientēties un turpināt strādāt. Līdz pat decembra vidum zālē bija atļauti individuālie treniņi, sakārtojām grafiku un ilgas stundas pavadīju ar audzēkņiem, lai katrs tiek vismaz divreiz nedēļā. Lai nav tā, ka labākie var, bet pārējie stāv pie ratiem, jo tā ir komanda un, ja paliks tikai pieci spēlētāji, nekas vairs nesanāks.”
Sporta speciālisti bieži uzsver, ka bērniem fiziskā sagatavotība krietni atpaliek no 20. gadsimta standartiem.
Mārtiņš atzīst, ka šī ziema devusi iespēju situāciju uzlabot: “Varam pievērsties fiziskajiem treniņiem, sagatavot ķermeņus, lai nav tikai basketbola spēlēšana. Tehnika paliks novārtā, bet zaudēto būs iespējams atgūt.”
Šobrīd iekniebis sals. Līdz mīnus pieciem grādiem ārā varot trenēties, vēsākā laikā labāk novadīt attālinātu treniņu, uzskata Dombrovskis. Strādājot mājās, jāpilda uzdevumi dziļajiem muskuļiem – būtisks darbs, kam ierastā ikdienas treniņu un spēļu ritmā neatliek laika. Basketbolā šis aspekts īpaši uzsvērts, ņemot vērā biežās ceļgala krustenisko saišu traumas.
Mārtiņa Dombrovska trenētajā grupā ir 11–13 gadus veci puiši. Par treniņiem ārā plaukstas nesit, taču arī negaužas. “Viņi trenējas basketbolā, jo patīk spēlēt bumbu un pats labākais, proti, spēles, šobrīd ir liegts.
Taču tā, ka čīkstētu vai ar varu spiestu – tā noteikti nav.
Ir mazliet sliktāks apmeklējums. Tagad parādās, kuru tiešām interesē un kurš gatavs arī aukstākā laikā ņemties, te arī veidojas komandas kodols, tie ir mikroklimatu uzlabojoši apstākļi. Šobrīd tas nedod dividendes, bet nākamajā sezonā gan. Trenerim jāsaprot – ikdienā vari mazliet stingrāk paņemt, viņiem vairāk tevī jāklausās, jo notiek gatavošanās spēlēm. Tagad vairāk ar pozitīvo pieeju, runāšanu, motivēšanu, lai nezaudētu interesi,” tā basketbola treneris.
Lielāka enerģija
Gabaliņu nostāk Uzvaras parkā ar saviem audzēkņiem strādā Rīgas Riteņbraukšanas skolas trenere Svetlana Butušana. “Kopā man ir trīs grupas no septiņu līdz 16 gadu vecumam.
Treneriem šoziem jābūt radošiem, jāpārskata viss treniņu process, jo bija pierasts, ka ziemā ir sporta zāle. Nācās domāt, kādus vingrinājumus tagad varam pildīt, kādus nevaram.
Vairāk jāstrādā ar savu svaru, bet vecākiem audzēkņiem vedu arī pildbumbas, hanteles, lecamauklas, jo piešķīra diezgan labu finansējumu inventāram,” viņa saka.
Arī riteņbraucējiem jāstrādā pie vispārējās fiziskās sagatavotības, tajā pašā laikā velosipēdi nav ieziemoti, izbrauc gan uz Jūrmalas, Jaunmārupes pusi, gan min pedāļus Uzvaras parkā, lieti noder Arkādijas parka kalniņi. Uzsniegot sniegam, Butušana liek savējos uz slēpēm, lielākā aukstumā – attālināti treniņi “Zoom” platformā.
Audzēkņu skaits esot nedaudz sarucis, jo ir vecāki, kas pandēmijas dēļ nelaiž atvases uz treniņiem, taču par apmeklējumu nevarot sūdzēties. Viņa ievērojusi pozitīvas tendences – mācoties mājās, treniņā bērni gatavi izlikt visu enerģiju, īpaši gados vecākie.
Blakus esošajā Arkādijas stadionā ieslēgts apgaismojums un pa skrejceļu virpuļo dažāda vecuma vieglatlēti. Sporta karalienes pārstāvji galvaspilsētā jau gadiem atstāti pabērna lomā, bet Rīgas Nacionālajā sporta manēžā vismaz bija jumts virs galvas, varēja trenēties arī skolu sporta zālēs.
Treneris Alberts Blajs atzīst, ka rudenī rēķinājies ar iespējamiem stingrākiem ierobežojumiem, taču domājis, ka tie nebūs tik ilgi: “Viss ievilcies, bet ar treniņiem lielas problēmas nav bijušas. Galvenais, lai bērni maksimāli nāk, un viņi jānotur kustībā, lai ir darbība. Trenēties tīri vieglatlētikai daudz labāk būtu iekštelpās, jo ārā samazinās kvalitāte tehniskajos izpildījumos. Man ir mazās grupas, kam tā nav tik liela nepieciešamība, jo bērniem vairāk ir darbs vispārējai fiziskajai sagatavotībai. Problēma ir tā, ka nav sacensību.”
Viņa vadītā treniņa beigās audzēkņi ir ļoti labā noskaņojumā, runājas, joko, smejas. “Trenēties ārā ir citādi, mēģinām maksimāli pieiet ar entuziasmu, dažādot treniņu plānus, lai būtu interesanti.
Ar mazajiem parasti ir forši, tagad sniegs sasnidzis un var papikoties. Tas uzreiz pamaina atmosfēru, nav drūmais fons, ka pūš vējš un ir auksti, sniegā ir jautrāk.
Stadionā nestāvam, izpildām to, kas nepieciešams, paspēlējam spēles pa vidu, rotaļas un tad maksimāli ātri cenšamies tikt uz mājām, lai nesaslimst,” saka Alberts. Arī viņš atzīst – līdz mīnus pieciem sešiem grādiem var trenēties. Ja ir aukstāks, treniņi notiek “Zoom”, kas nodrošina vides maiņu, ienes nedaudz citādas noskaņas. Pandēmijas laikā samazinājušās grupas, kurās ir līdz desmit gadus veci bērni, bet vecāko audzēkņu skaits turas stabils.
Pozitīvais šajā ziemā esot apstākļu maiņa, iespēja vairāk trenēt izturību un pamatīpašības, ieviest treniņos rotaļu faktoru un darboties brīvākā formā. “Bērni arī turpmāk būs elastīgāki, vieglāk pielāgosies pārmaiņām,” uzskata Alberts Blajs.
Kopā ar vecākiem
Pie netālu snaudošā Māras dīķa aizrautīgi darbojas Austrumu cīņas mākslu treneris Volfgangs Vinters, bērnu aktivitātēs iesaistot arī vecākus.
“Pirmajā pandēmijas vilnī trenēju “Zoom” platformā, tur īsti nevar sajust cilvēku, palabot kustības. Forši, ka rudenī neaizliedza, uzreiz gājām ārā. Man patīk, arī senajās tradīcijās bija, ka nometnes organizēja karstākajā vasaras un aukstākajā ziemas laikā, izmantoja īpašās grūtības, lai kareivi vēl vairāk norūdītu. Sākumā pats nebiju pieradis vairākus treniņus rīkot ārā, bet esmu laimīgs – kā mežstrādnieks pa sešām stundām dienā norauju, imunitāte uzlabojas,” stāsta Vinters.
Bērnu entuziasma līmenis turoties tikpat augsts kā trenerim. “Viņi nezina, ka entuziasmam vajadzētu samazināties. Bērnus iedvesmo citas lietas, nevis gaisa temperatūra – viņiem, par laimi, imunitāte pret pelēcību ārā ir lielāka nekā pieaugušajiem. No līdzsvara izsit citas lietas. Ja nodarbības ir interesantas un ir lietas, ko citur nekad nesaņems, – nāk un ir priecīgi.”
Pieaugušo grupai drēgnums un slapjdraņķis nav šķērslis. “Šķiet, Klāvs Elsbergs teicis, ka nakts ir skarbo puišu diena. Man iedegas acis, zinu, ka agresors, huligāni arī ir tādi paši. Treniņos gāzām viens otru dubļos, visi uzreiz netīri. Eleganti.
Sniegā brīnišķīgi strādā vingrinājums – cilvēks zemē un bars neļauj piecelties. Jāstrādā ar fantāziju un jāizmanto esošie apstākļi.
Galvenā lieta, ko ārā varam izdarīt, – trenēt izturību, skriet. Cīņu zāles parasti ir nelielas, un tas ierobežo. Man pašam vasarā bija doma, ka septembrī, oktobrī jātrenējas ārā.”
Atšķirībā no iepriekš minētajiem kolēģiem Vinters nav treneris kādā no Rīgas pašvaldības sporta skolām, tādējādi alga kontā neieripo automātiski, bet atkarīga no audzēkņu skaita. Tā esot nedaudz samazinājusies un ienākumi kritušies, bet vienlaikus atkrīt zāles īrēšana.
Valsts piedāvātos atbalsta mehānismus nav pētījis. “Neatkarība ir mans zelts,” nosaka par Volfu sauktais vīrs.
“Ir audzēkņi, kas saprot kareivja ceļa īpatnību, ka treniņš notiks jebkuros laika apstākļos, un redz to kā vērtību. Mēs ejam uz treniņu vērtību dēļ – drosmes, vīrišķības, godīguma, labsirdības, patstāvības un pastāvības. Bet ir arī mazāki bērniņi, kuriem tā nav motivācija, tādēļ aicinu vecākus pievienoties.
Viņi bieži saka muļķības – tev jāiet trenēties, lai būtu veselība. Bērnam tā nav motivācija, viņš tāpat ir vesels un laimīgs, vajag kaut ko romantisku. Vislabāk ir, ja redz, ka tētis vai mamma arī piedalās, nebaksta viņu, katrs savā pusē vingro un paskatās, cik otram ir forši. Bērns vēro, mēģina atdarināt visu, un es viņa kustības tik ļoti necenšos padarīt precīzas, viņš spēlējas.”
Norūda raksturu
Otrpus Māras dīķim ar audzēknēm strādā Rīgas Volejbola skolas trenere Jana Lielmane: “Labākais no šīs ziemas ir rakstura norūdīšana – neatkarīgi no laika apstākļiem nāk uz treniņu un dara. Es to izdarīšu, nekas, ka lietus uzlīst vai vējš pūš.” Apmeklējums viņas grupā ir pat labāks nekā agrāk, un trenere to skaidro ar attālinātajām mācībām – meitenes grib tikties, kustēties, jo visa diena pavadīta, mājās sēžot pie datora. Lielākajai daļai audzēkņu ir simtprocentīgs apmeklējums vai ļoti tuvu tam.
“Bonuss šiem apstākļiem ir tas, ka trenējam vispārējo fizisko sagatavotību. Ierasti bez kovida mums būtu normāls sacensību periods, kurā visu laiku ikdienas treniņos strādātu pie tehnikas, taktikas un slīpētu speciālās volejbola lietas, bet vispārējo sagatavotību noliktu malā, lai gan tas ir visa pamats, pie kā strādājam nometnēs,” uzsver trenere. Viņu iepriecina, ka meitenes spēj pielāgoties situācijai. Piemēram, uzsniegot sniegam, uz treniņiem ļoti vēlams ierasties mitrumizturīgā apģērbā, bet veikali šobrīd slēgti. Viena audzēkne no krustmātes aizņēmusies jaku, cita par labām atzinusi mammas bikses.
Trenere atzīst, ka treniņu process ir krietni labāks, nekā varēja domāt pirms trim mēnešiem: “Oktobrī man šķita, ka meitenes nenāks, ka vecāki būs sašutuši, ka pati nebūšu priecīga.
Domāju, ka būs pilnīgi garām, ka treniņš pazaudēs savu vērtību – kāpēc iet ārā salt, mirkt un piedzīvot visas neērtības. Kā bērni tiks uz treniņu?
Lielākā daļa vecāku strādā, viņi nevar būt taksisti savām atvasēm. Likās, ka būs šausmīgi. Man pašai būs grūtāk, visu laiku domāju, ko vecāki teiks un vai varēs pielāgoties. Tagad skatoties – ir gājis daudz labāk un gludāk.”
Tiesa, tieši volejbola prasmju apgūšanas ziņā netrenēšanās zālē ir milzīgs zaudējums: “Manām meitenēm, 2006. un 2007. gadā dzimušajām, šajā posmā vajadzēja apgūt laukuma pamatlietas – spēlēt 6 pret 6, pirmā nopietnā sezona. Tehniku un taktiku pazaudējam. Kad varēs, sāksim atkal urbt, cerams, ka atļaus vasaras nometnes.”
Vai izturēsiet ziemu?
* Mārtiņš Dombrovskis: “Izturēsim. Visvieglākais ir padoties un pacelt ķepas augšā. Jāiet un jādara. Paliks stiprākie un tie, kurus basketbols interesē, nevis tie, kam mamma grib vai draugs nāk.”
* Jana Lielmane: “Meitenēm dzirkstele acīs noteikti ir, man prieks par to, ka viņas nāk un dara, parāda raksturu. Tas man ļoti patīk.”
* Svetlana Butušana: “Bērniem, kuri mācās attālināti, acis treniņos deg, tie, kuri apmeklē skolu, – kā parasti, mazliet noguruši. Lielie audzēkņi ir aktīvāki, jo nav kur likt enerģiju. Treneriem dzirkstele nepazudīs, darbs patīk, vienmēr var ko interesantu izdomāt.”
* Alberts Blajs: “Centīsimies izturēt ziemu. Tagad “Zoom” treniņos pamainīsies vide. Kad laiks ļaus – iesim ārā. Galvenais, lai nav tādu ierobežojumu, ka nevaram tikties.”
* Volfgangs Vinters: “Man patīk, domāju arī pēc šī visa ar vismaz vienu grupu jebkuros laika apstākļos iet ārā, jo cīņas mākslas ir tieši par to – jo tālāk no komforta, jo tas mūs labāk trenē.”
Pēc labākās sirdsapziņas
Līga Putniece, 14 gadus vecā meita Paula trenējas basketbolā: “Rudenī treniņi notika gan iekšā, gan ārā, vēlāk atļāva tikai ārā, bet Paula par to nekad nav sūdzējusies un labprāt iet uz nodarbībām. Viņa ir ļoti patstāvīga kopš mazotnes, braukājusi uz treniņiem un spēlēm, Rīgu zina ļoti labi.
Šobrīd mums pluss ir tas, ka “Rīdzenes” zāle atrodas trīs minūšu gājienā no mājas, līdz ar to atkrīt braukāšana. Slimojusi nav. Pēc Ziemassvētkiem notiek individuāls darbs – treneris atsūtījis uzdevumus, un daudz kas atkarīgs no pašām meitenēm – vai ir motivācija trenēties. Paula visu darīja pēc labākās sirdsapziņas, viņa ir sava vecuma Latvijas izlases kandidāte un arī ārpus treniņiem cītīgi strādā pie fiziskās sagatavotības. Tagad aukstajā laikā, lai nav jāskrien ārā, trenējas uz slēpošanas trenažiera.”
