“Tulkotāji arī raud!” Atklāta saruna ar tulkotāju Māru Poļakovu 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šīs grāmatas autore ir pieredzējusi Krievijas karu Donbasā kā brīvprātīgā armijas palīdze, vedot uz frontes līniju Ukrainas karavīriem visnepieciešamāko. Kabatā viņai bija rokasgranāta – gadījumam, ja apturēs ienaidnieks. Tamāras Horihas Zerņas romāns “Meitiņa” nupat saņēma Tarasa Ševčenko Ukrainas Nacionālo prēmiju – valsts augstāko apbalvojumu kultūrā. Latviski grāmatu iztulkojusi Māra Poļakova, tā pati tulkotāja, kas kara piektajā dienā uzrakstīja Valsts valodas centram aicinājumu latviskot Ukrainas pilsētu nosaukumus.
Māru piemeklējis kovids, tāpēc sarunas laikā esam katra pie sava datora ekrāna. “Tā ir arī mana ikdiena – sēžu savā krēslā un tulkoju, daudz nekur neeju,” viņa nosaka. Iedvesma uzrakstīt vēstuli Valsts valodas centram radusies pēkšņi – tā vienkārši izlauzusies, pat nepadomājot, ko tālāk ar to darīs.
Aicinājumu pārskatīt pilsētu nosaukumu latviskojumus, lai Kijevu turpmāk latviešu valodā sauktu par Kijivu un citas pilsētas par Harkivu, Ļvivu, Mikolajivu, Čerņihivu utt., parakstīja vairāk nekā 100 tulkotāju, rakstnieku, valodnieku un pētnieku. Valsts valodas centra ekspertu komisija 9. martā ar balsu vairākumu nolēma: “Tātad turpmāk visos tekstos un dokumentos latviešu valodā lietojamas ukraiņu valodas oriģinālformai vairāk atbilstošās nosaukumu formas Kijiva, Harkiva un Ļviva, saglabājot iespēju lietot tradicionālās formas Kijeva, Harkova un Ļvova tur, kur tas nepieciešams vēsturiskā konteksta dēļ.”
Garš un bagāts ir Māras Poļakovas tulkoto darbu saraksts no angļu, vācu, ivrita jeb mūsdienu ebreju, krievu un kopš 2015. gada – arī ukraiņu valodas, kas atnākusi reizē ar Maidana notikumiem. Par Tamāras Horihas Zerņas, īstajā vārdā Tamāras Dudas, izcilo romānu ar nosaukumu ukrainiski “Docja” viņa jau bija dzirdējusi. Kā nekā tas tika dēvēts par labāko grāmatu, kurā atainots Krievijas karš Donbasā, un jau apbalvots ar nozīmīgu literāro balvu – BBC Ukrainas redakcijas prēmiju “Gada grāmata”. Kad vajadzējis iesniegt pieteikumu Ukrainas Grāmatu institūta rīkotajam grantu konkursam citu valstu izdevējiem, šaubu nebija, kurš darbs jāpiesaka tulkojumam.
Kad aicināju uz sarunu, teicāt – vai, tulkojot šo grāmatu, varēju iedomāties, ka sāksies tāds karš! Kurš normāls cilvēks tad to varēja iedomāties?
Vispirms es izstāstīšu stāstiņu, kas būs arī kā atbilde uz jautājumu. Kad tulkojot kaut ko nesaprotu, cenšos noskaidrot pati vai pajautāt zinātājam. Šajā grāmatā bija pāris vietas, kurām skaidrojumu neatradu ne internetā, ne no cilvēkiem, kas varēja to zināt, tāpēc biju spiesta rakstīt autorei. Man nepatīk to darīt, jo liekas, ka rakstnieks var padomāt, ka tulkotājs ir tāds drusku muļķītis. Gribas, lai autoram ir sajūta, ka teksts nonācis drošās rokās. Viens no neskaidrajiem vārdiem bija “beka”. Kad Tamāra atrakstīja, ko tas nozīmē, nodomāju, kāda laime ir dzīvot dzīvi, to nezinot. Beka ir saīsinājums no bojekompļekt (kaujas komplekts. – I. P.). Toreiz tas bija kā transcendences brīdis, kad sapratu, kāds bezdibenis nodala grāmatas autores pieredzi no manas līdz šim drošās un pasargātās eksistences.
Kā pievērsāties ukraiņu valodai?
Kā visi normāli cilvēki Maidana laiku pavadīju, neatraujoties no interneta. Ko mēģina panākt krievu propaganda? Sajaukt galvu. Lai justos droša savā zināšanā par to, kas notiek Ukrainā, nekas cits neatlika kā sākt lasīt ukrainiski tviteri, “Ukrainska Pravda” un visu citu, kas rakstīja ukraiņu valodā. Arī tagad lasu tviterī to pašu cilvēku komentārus, ko pazīstu kopš 2014. gada. Zinu, ka viņi nemelo.
Runāt gan ukrainiski joprojām neuzdrošinos, sarunās ar ukraiņu rakstniekiem agrāk pārgāju uz krievu valodu, tagad – uz angļu. Es vairs nespēju viņiem rakstīt krieviski.
Vai tagad jūs viņiem jautājat, kā palīdzēt?
Šo jautājumu uzdevu kara pirmajā nedēļā. Viņi teica – runājiet ar visiem saviem Krievijas draugiem un paziņām. Es to mēģināju – bezjēdzīgi iztērēts laiks un enerģija. Ideja par labajiem krieviem, kuriem tikai vajag pateikt, kas Ukrainā notiek patiesībā, ir kaķim zem astes! Tur ir daudz sliktāk, nekā mēs ceram. Mani satriec mātes, kas metas virsū saviem dēliem, kad viņiem gūstā ļauj piezvanīt saviem vecākiem uz Krieviju vai sarunas tiek pārķertas. Nevienā sarunā nedzirdēju, ka mātes teiktu – puika, met nost ieroci un lasies prom.
Nav cerību, ka mātes palīdzētu Krievijai mosties.
Ne tuvākajā laikā.
Ko šajā laikā dara grāmatas autore?
Aizrakstīju Tamārai, ka turam īkšķi par viņiem, viņa atbildēja – un tas bija kara pirmajā nedēļā –, ka bērnus un vecākus aizsūtījusi drošākā vietā uz valsts rietumiem, vīrieši aizgājuši karot un pati tulko moderno ieroču instrukcijas armijai, jo ir angļu valodas speciāliste.
Ievadā viņa pateicas izdevniecības “Bilka” direktorei par apņēmību izdot romānu, lai gan uz galda bijis tikai aprakstītu lapu žūksnis, ko iesniegusi anonīma autore.
Tamāra nav rakstniece, viņa ir tulkotāja, un tā bija iekšējā dziņa izstāstīt stāstu. Punktumā (domāts literatūras un filozofijas žurnāls “Punctum”, lasāms arī tīmeklī. – I. P.) publicēta viņas eseja, kā šie stāsti laužas ārā, ka tos nedrīkst paturēt sevī, jo tie ir stiprāki par viņas gribēšanu vai negribēšanu rakstīt.
Māra, kā jūs to varējāt iztulkot?
Pinkšķot. Tulkotāji arī raud. Rociņas trīc, asaras līst, tā tas notiek. Un tad tu piecelies un aizej nomazgāt traukus vai padari ko citu ar apziņu, ka šim gabalam būs jāiziet cauri un labāk to izdarīt tagad nekā atlikt.
Kā jūs teiktu – kāpēc šī grāmata mums būtu jāizlasa?
Tāpēc, ka tas ir īsts, patiess un godīgi izstāstīts stāsts par to, kas notika pirmajā karā, un tagad jāsaka – arī par to, kas notiek tagad.
Un tiešām pārņem sajūta, ka tajā ir epizodes, kuras it kā nupat esmu redzējusi televīzijā vai par tām lasījusi tīmeklī – vīri lūdz piedošanu sievām un bērniem, ka nav varējuši pasargāt no Putina armijas slepkavām.
Man nav televizora, bet programmā “Ukraina 24” noskatījos lielisko sarunu ar ukraiņu dziedātāju Svetlanu Lobodu, kura, ārzemēs būdama, raud, cik šausmīgs ir karš un ko tad “mēs, mazi cilvēki, varam iesākt”, bet raidījuma vadītāja viņai ar tādu krampi atbild: “Ce ti maleņki ļudi, ce ti maleņka…ļuda! Ale mi tut vsi velikij narod velikoj krajini!” Latviski tas skan tā: “Tu esi tā, kas ir “mazi cilvēki”, tu esi tā, kas ir maza…ļuda! Bet mēs visi šeit esam diža tauta dižā zemē!”
Grāmatnīcās latviski tulkotus ukraiņu darbus daudz neatrast, un šī grāmata nebija arī visvairāk pirkto augšgalā. Vai Ukrainu nebijām piemirsuši?
Bijām piemirsuši. Grāmatām ukraiņu valodā grūti atrast izdevēju, tāpēc ka neviens negrib riskēt, jo daudz vieglāk un drošāk ir izdot amerikāņu darbus. Pirms vēl bija sācies karš, sāku sarunas par ukraiņu sieviešu romāna tulkojumu, jo gribējās noņemt stigmu – ja reiz ukraiņu rakstnieks, tad par karu, kaut ko skarbu. Ceru, ka pavasarī varēšu sākt tulkot, tikai izdevumam vēl jāatrod naudiņa.
Normālu cilvēku dabiskā reakcija ir karu aizmirst. 2014. gadu negribējām atcerēties, jo arī mums tas rada apdraudējuma sajūtu un gribējās dzīvot, it kā nekas tāds nebūtu noticis.
Bija jāsākas karam, lai Latvijā beidzot latviskotu visu Ukrainas pilsētu nosaukumus. Kāpēc ātrāk netapa šāda vēstule?
Sākot no 2016. gada, visās manās tulkotajās grāmatās ir Kijiva un Harkiva, taču neizgāju uz kara takas. Kur vien bija iespēja, tiekoties ar profesionāļiem, es par to runāju. Ja godīgi, pusstundu, pirms sēdos rakstīt vēstuli, vēl nezināju, ko ar to darīšu un vai tā būs publiska. Vienkārši tā izlauzās.
Valsts valodas centrs bija postulējis, ka Ukrainas pilsētu nosaukumi jāatveido pēc ukraiņu valodas izrunas, kas mums ir skaidrs jau 30 gadus, tikai viņi bija atstājuši dažus izņēmumus, ko tagad noņēma.
Jūsu tulkotajā grāmatā Doņecka ir Donecka, Dņepro – Dņipra.
Par Dņipru mums ar Valsts valodas centru atšķiras viedokļi. Līdz šim viņi apgalvoja, ka jābūt Dņipro, es domāju, ka – Dņipra, jo upe ir Dņipra, kāpēc lai pilsēta tāda nebūtu. Man nešķiet, ka šajā gadījumā galotne ir svēti sargājama. Latviskošanā izmanto vairākus principus, viens no tiem ir iekļaušana latviešu valodas sistēmā.
Ar Donecku sanāca anekdotisks gadījums – nododu “Meitiņas” tulkojumu, kas pilns ar Donecku, grāmatu nodrukā, ved uz veikaliem, un brīdī, kad jāraksta preses relīze, pārbijušies man zvana – Māra, vai nav kļūda? Doņeckai taču jābūt! Valsts valodas centrs Donecku bija atļāvis jau 2017. gadā, un neviens to nebija pamanījis, jo kurš gan lasa viņu lēmumus?
Krievi vīzdegunīgi saka, ka ukraiņu valoda jau nav īsta valoda, bet tāds atvasinājums.
Krievi taču neatzina arī Ukrainas tiesības būt neatkarīgai – bija Lielkrievija un Mazkrievija un lielkrievi mazkrieviem nepiešķīra savu indentitāti. Nostāja bija tāda, ka mazkrievu valoda ir krievu valodas dialekts, zemnieciskāka forma izsmalcinātajai krievu valodai. Ukraiņu valoda neapšaubāmi ir cita valoda jau kopš 14. gadsimta*. Jāatceras, ka ukraiņu nācijas iznīdēšana visu laiku ir bijis lielkrievu projekts.
Jāatzīst, ka arī pašiem ar savu latviešu valodu neveicas gludi.
Mani ļoti interesē, kas notiek latviešu valodā, kā tā attīstās un kāpēc jaunatne lieto tik daudz angļu valodu? Jāatzīst, ka tas ir akmens arī manā un mūsu visu valodnieku dārziņā, jo lielākoties tas, kas jauniešiem ir svarīgs, atrodams angliski, nevis latviski. Grāmatu lasīšana ir pēdējais, ko viņi dara, tagad skatās filmiņas, un tām jābūt pietiekami interesantām, lai gribētos tās skatīties latviski, taču mēs nespējam radīt pietiekami interesantas vizuālas lietas. Kamēr tā nebūs, ne ar kādiem noteikumiem, saukļiem un programmām nespēsim to mainīt. Mani neuztrauc vārdiņi, tos var samācīties jebkurā brīdī. Uztrauc konstrukcijas, morfoloģija – ģenitīvs un vokatīvs izzūd, trešā deklinācija knapi ķepurojas, un tas posta valodas pamatus.
Kas skolotājiem traucē latviešu valodu un literatūru mācīt tā, lai tās būtu aizraujošas stundas?
Valodu iegūst lasot, tāpēc bērniem un jauniešiem jādod lasīt teksti, kuri viņiem ir interesanti. Atceros, ka mans vecākais dēls vidusskolas programmā lasīja tikai sieviešu rakstnieču darbus. Nu pamēģini identificēties, ja esi čalis.
Valodas problēmas ir ne tikai jaunajā paaudzē.
Runātāji un rakstītāji latviešu valodā ir iebaidīti ar – kļūda, kļūda! Esam iebaidīti ar to, ka oficiālās lietišķās valodas norma tiek attiecināta arī uz citām valodas normām. Nav tā, ka atļauts tikai viens vārds, kas apzīmē vienu lietu, to var nosaukt trīsdesmit citos vārdos, un, ja kādam no tiem vārdnīcā pierakstīts klāt “apvidvārds”, tas nenozīmē, ka to nedrīkst lietot. Mana profesija liek stīvēties par to, ka drīkst lietot arī jocīgākus vārdus.
Cilvēkam ir tiesības runāt un rakstīt, kā viņš grib un jūt, ja tiek ievēroti valodas pamatlikumi – morfoloģija, sintakse – un vārdi izsaka precīzi to, ko viņš vēlējies izteikt. Ja ir apmēram uz to pusi, tad esmu dusmīga, jo vārdiņam ir jābūt precīzam. Un to es gaidu no katra runātāja.
Kad, piemēram, dzirdu reklamējam sabiedriskās televīzijas raidījumu “Bardaks bēniņos”, man jādomā, vai “bardaks” ir atbilstošākais vārds nosaukumam latviešu valodā?
Neesmu šo raidījumu redzējusi, bet ja šis nosaukums precīzi apraksta raidījuma būtību… Galu galā tas ir turku vārds, krievu valoda ar tādiem ir pilna! Brodska esejā par Stambulu “bir bardak čai” nozīmē vienu glāzi tējas.
Vai jums patlaban top kāds jauns tulkojums?
Kopš sākās karš, ir diezgan grūti darīt to, kas jādara. Tikko “Punctum” publicēti divi mani teksti – vienu pati uzrakstīju, otrs ir izcilā dzejnieka Maika Johansena, kurš ir no Rīgas, darba tulkojums, un abi saistīti ar Harkivu. Skatoties uz to, kas tur notiek, man vajadzēja uzrakstīt par to Harkivu, kuru nav iespējams iznīcināt, bombardējot un apšaudot ar raķetēm. Es arī ļoti ceru, ka Latvijā tagad būs vairāk ukraiņu literatūras tulkojumu.
*Ukraiņu valoda, tāpat kā visas austrumslāvu valodas, veidojusies uz senkrievu valodas dialektu pamata. Literārās valodas vēsturē nodala divus pamatperiodus: vecukraiņu valoda (14.–18. gs. vidus) un mūsdienu ukraiņu valoda (kopš 18. gs.).
Avots: Nacionālā enciklopēdija
