Tulkotāja Zane Balode: «Grūtības mani vienmēr vilinājušas» 0
Saruna ar tulkotāju Zani Balodi, kura par Andrusa Kivirehka romāna latviskošanu izvirzīta Literatūras gada balvai Jau parīt, 26. aprīlī, “Rīgas Mākslas telpā” norisināsies gada lielākais notikums literatūrā – tiks pasniegta Latvijas Literatūras gada balva.
Nominācijā “Labākais tulkojums latviešu valodā” nominēta arī tulkotāja Zane Balode par izdevniecībā “Lauku Avīze” pērn klajā nākušā igauņu kulta rakstnieka Andrusa Kivirehka romāna “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” meistarīgo latviskošanu.
– Vai nominācija Latvijas Literatūras gada balvai jums nāca kā pārsteigums?
Z. Balode: – Jūtos ļoti iepriecināta, samulsusi un arī pārsteigta, ka tik svarīga nominācija nākusi tik drīz – jau ar otro grāmatu. “Čūskuvārdi” bija pieteikti arī latviešu un igauņu literatūras tulkotāju balvai, bet to nesaņēmu, tāpēc jo lielāks pārsteigums par nomināciju Literatūras gada balvai. Vislielāko paldies gan gribu pateikt Andrusam Kivirehkam, jo tā ir viņa valoda, kurā rakstīju. Pie visa “vainīgs” viņš!
– Vai igauņu mūsdienu literatūra pie mums ir pietiekami labi pazīstama?
– Tāpēc jāslavē Maimas Grīnbergas ieguldījums. Viņa ir ķērusies klāt somu un igauņu literatūras galvenajiem stūrakmeņiem un joprojām turpina darbu šajā lauciņā. Latviešu lasītājiem ir daudz lielākas iespējas iepazīties ar igauņu un somu literatūru nekā somiem un igauņiem – ar latviešu. No ziemeļu “nāburgiem” mūs, protams, attālina valodu barjera. Taču – jo vairāk uzzināsim par saviem ziemeļu kaimiņiem, jo vairāk uzzināsim arī paši par sevi.
– Esat teikusi, ka, iepazīstot Kivirehka romānus, uzreiz nodomājāt: tie noteikti jāizlasa arī citiem latviešiem. Kurš mūsdienu latviešu literātu veikums, jūsuprāt, būtu jāizlasa katram igaunim vai somam?
– Nevaru iedomāties Kivirehkam līdzīgu kulta prozaiķi latviešu jaunākajā literatūrā. Varbūt esam kļuvuši par mazo formu un kluso intonāciju meistariem? Varbūt jātulko Imants Ziedonis, galu galā – Kārlis Vērdiņš!
Kad lasām tulkotu literatūru, vienmēr uzzinām ko jaunu un pārsteidzošu par tuvu vai tālu kaimiņu, jo tulkotas literatūras lasīšana vienmēr ir ceļošana. Ceļojumā dodoties, līdzi ņemam savu bagāžu. Bez tās mēs justos pazuduši.
Ar šo gribu sacīt, ka tulkojamais darbs lasītājam nedrīkst būt kas pilnīgi nesaprotams un svešs. Tāpēc domāju, ka mūsu kaimiņus varētu interesēt arī jaunā latviešu trimdas literatūra, kurā latvisko dzīvesziņu appūtušas pasaules vēsmas, kas pazīstamas arī lietuviešiem, igauņiem un citiem.
Šādi Eiropas vēju aprauti darbi ir, piemēram, Laimas Muktupāvelas “Šampinjonu derība” un Viļa Lācīša “Stroika ar skatu uz Londonu”.
Pastāv teorija, ka nacionālā mērogā radošie posmi iekrīt trauksmainos griežu laikos, bet treknajos gados iestājas literārās stagnācijas periods. Tāpat kā klišeja par rakstnieku, kam spalva kust visraitāk, ja samilzuši visādi kreņķi, bet, ja nemoka ne sirds, ne aknas, tad – nekā. Ja mums trūktu nebūšanu reālajā laikā, tad tās nāktos smelties vēsturē, kā to dara daudzi somu autori. Vai arī nāktos mesties uz “krimiķu” sērijveida ražošanu, kā to dara zviedri. Pēc šīs teorijas, latviešu literatūrai vajadzētu plaukt un zelt nemitīgi. Šobrīd būtu jāsāk ievākt smago dižķibeles gadu ražu.
– Iespējams, Latvijas kivirehku trūkums saistās ar nepietiekamo valsts atbalstu literatūrai. Rakstnieki joprojām cīnās par atbalsta palielināšanu nozarei. Kāda situācija ir Igaunijā un Somijā?
– Atbildot vados tikai pēc savas, tulkotājas, pieredzes. Esmu latviskojusi trīs grāmatas, par darbu saņemot tulkotāja stipendiju no Igaunijas Kultūrkapitāla fonds un FILI – tādas pašas organizācijas Somijā. Tas nozīmē, ka es kā tulkotāja esmu svarīga tieši Igaunijai un Somijai, jo ar manu palīdzību viņu literatūra tiek iepazīta Latvijā. Savukārt Latvijai būtu jālutina tulkotāji, kas pārceļ latviešu literatūru svešvalodās. Kā Latvija tiek ar šo uzdevumu galā, varam spriest pēc tā, cik daudz latviešu literatūras svešvalodās iztulkots. Somijā par latviešu literatūru zināms gaužām maz. No jaunākās literatūras klāsta prātā nāk vienīgi Paula Bankovska “Čeka, bumba & rokenrols”.
Starp citu, Somijas puse saviem tulkotājiem maksā skopākas stipendijas nekā Igaunijas Kultūrkapitāla fonds, turklāt – tikai pēc grāmatas izdošanas. Tulkotājs var apzinīgi padarīt darbu, bet, ja projekts izdevniecībā aizķeras, tad paliek gribēdams un cerēdams.
Kādā sarunā ar FILI pārstāvjiem uzzināju, ka tā viņi rīkojas ar nolūku: tulkotāju darbs īstenībā būtu jāapmaksā arī izdevniecībām, un tāpēc viņi neesot dāsni. Izklausās, protams, loģiski, bet vai galu galā nesanāk tā, ka viens cer uz otru, kamēr radošās profesijas pārstāvis strādā par baltu velti, jo ar sirdi un dvēseli vēlas, lai topošā grāmata ieraudzītu gaismu?
– Vai jaunradi kaimiņos stimulē arī citos veidos?
– Igaunijas Literatūras centrs veido lieliskus seminārus, kuros sapulcina savus tulkotājus vienkop no tuviem un tāliem nostūriem. Tulkotāji tiekas ar autoriem, iepazīstas ar jaunāko literatūru, dalās pieredzē un kopā strādā. Somi saviem tulkotājiem izveidojuši sociālo portālu, kurā dažādās valstīs dzīvojošie un strādājošie profesijas pārstāvji var apmainīties domām, ja, piemēram, ķērušies klāt vienam un tam pašam darbam. Dzirdēts arī par radošiem namiem.
– Bažas par nacionālās literatūras turpmāko likteni Latvijā raisa arī kritiski zemais grāmatu iepirkums bibliotēkām, kas lasītājiem patiesībā neļauj piekļūt jaunākajiem darbiem.
– Somijā ir tā, ka ļoti, ļoti daudzi iedzīvotāji ir bibliotēku karšu īpašnieki. Jaunākie grāmatmīļi, kuri vēl nemaz neprot lasīt, uz bibliotēkām nāk mammām un tētiem pie rokas un mājās nes bilžu grāmatas. Bērnudārza grupiņas kolektīvi un regulāri apmeklē bibliotēkas. Savukārt vasarās pa lauku pagastiem traucas bibliotēkas uz riteņiem, medīdamas vasarniekus, kuri, iespējams, dos priekšroku komiksiem vai lubenēm. Bet ne jau tas ir galvenais! Somiem jau kopš bērna kājas tiek iedzīts galvā, ka bez bibliotēkām nu nekādi nevar! Tāpēc viņi izaug par lasītājiem. Ja Latvijā atbalsts bibliotēkām rūk, mēs zaudējam lasītājus. Ja nebūs lasītāju, nebūs arī grāmatu pircēju un nevienam vairs nekārosies strādāt par izdevēju.
Protams, rakstnieki arī turpmāk rakstīs un tulkotāji tulkos, jo viņi, kā jau visiem zināms, spītē tirgus likumiem. Bet varbūt ar literatūru notiks tas pats, kas šobrīd ar mūziku? Klausītāji arvien biežāk to meklē un atrod internetā. Lasīsim grāmatas tīmeklī un tiksimies dzejas “slemos”!
– Vai tuvākajā laikā varam gaidīt vēl kāda igauņu autora darba tulkojumu?
– Šobrīd nopietni apsveru, vai pietiks spēka ķerties pie Lennarta Meri vēsturiskajām apcerēm. Darbs solās būt sarežģīts un ļoti atbildīgs. Nāktos meklēt vecu grāmatu oriģināltulkojumus un arī atdzejot, bet grūtības mani vienmēr ir vilinājušas.
Līdztekus vajadzētu tulkot ko vienkāršāku – līdzsvaram. Nesen pabeigts somu rakstnieces Anjas Snellmanes darbs “Balkonu dievi”. Izvēlējos to tulkot, jo pēc “Čūskuvārdiem” vēlējos izmēģināt kaut ko pavisam citādu. “Balkona dievos” nav nekā no Kivirehka: cita autore, cita valoda, cits laiks. “Balkonu dievus” esmu iesaukusi par “Maiju un Paiju Helsinkos”. Tas ir ļoti skumjš un laikmetīgs stāsts par kultūru “avārijām”, kas šobrīd aktuālas ne tikai Somijā, bet arī visā Eiropā. Un tāpēc, manuprāt, latviešiem šī grāmata jāizlasa!
RADOŠĀ VIZĪTKARTE ZANE BALODE Dzimusi Rīgā 1976. gadā, šobrīd dzīvo Somijā, kur vada latviešu–somu ģimeņu biedrību “Laivas” un strādā par Baltijas ekonomisko norišu analītiķi. Pabeigusi Tartu universitāti – somugru filoloģijas programmu, šobrīd studē doktorantūrā Helsinku universitātē Humanitāro zinātņu fakultātes somugristikas nodaļā. Iztulkojusi Andrusa Kivirehka romānus “Rijkuris jeb Novembris” (2009, izdevniecība “Lauku Avīze”), “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” (2011, izdevniecība “Lauku Avīze”), no somu valodas – Anjas Snellmanes darbu “Balkonu dievi”. “Mansards” |
