Gribam ātru efektu, nedomājam par tālejošām sekām 0
Ginekologi, kā visi mediķi, mērķtiecīgi cenšas, lai medicīniskās palīdzības efekts konkrētajam pacientam būtu redzams uzreiz. Centienos saglabāt līdzsvaru starp tūlītēju kādas medicīniskās procedūras efektivitāti un zālēm un blakusparādībām, ārsti drīzāk dos priekšroku pirmajam, nekā otram variantam. Piemēram, ASV medicīniskajā publikācijā bija aprakstīts 41 mizoprostala (cytotec) ietekme kontrakciju laikā. Visas pārbaudes pierādīja preparāta efektivitāti, bet nekur netika runāts pilnīgi par tā pielietošanas riskiem. Risku dēļ Kohrana bibliotēka nerekomendē šo preparātu izmantot. Tomēr šis preparāts sniedz iedarbību un ir lēts, tādēļ tiek plaši izmantots ASV, kaut gan to neatbalsta FDA, jo tas nav pilnīgi izpētīts. Tikai šobrīd parādās pētījumi, kas apliecina nopietnus šī preparāta izmantošanas riskus, taču simtiem amerikāņu sieviešu, kuras pēc mizoprostala ievadīšanas piedzīvojušas dzemdes plīsumus un desmitiem sieviešu, kuru jaundzimušie ir nomiruš, šis lēmums nāk par vēlu.
Mizoprostala injekcijas dzemdībās deviņdesmitajos gados papildināja traģisku medicīniskās iejaukšanās piemēru sarakstu: prenatālā pelvinometrija (iegurņa iekšējo izmēru mērīšana – Tulk.) ar rentgenu trīsdesmitgajos gados, dietilstilbesterols (DES) grūtniecēm piecdesmitajos gados un talidomīds septiņdesmitajos gados.
Tā vietā, lai balstītos uz zinātniskiem pētījumiem un izprastu, kā tie var attiekties uz konkrēto pacientu, klīniski strādājošie dzemdību speciālisti vairumā valstu joprojām vairāk paļaujas uz kolēģu pieredzi un vispārpieņemtiem medicīniskās prakses standartiem. Tomēr šāda pieeja – balstīšanās tikai uz kolēģu pieredzi un domām, noved pie aprūpes pazemināšanās..
Vienīgais, ko var saprast mediķi – konkrētu gadījumu aprakstus. Tāda pieeja ved pie scenārija “bet ja nu…” – scenārija, kurā mediķi statistikas rādītājus par kopējiem iedzīvotājiem neizmanto pret konkrēto pacientu. Nekas tik labi neilustrē šo situāciju kā plānotas ārspusstacionāra dzemdības.
Daudzi ārsti un medicīniskās organizācijas turpina ticēt, ka plānotas ārpusstacionāra dzemdības ir ļoti bīstamas, vienalga, vai tās būtu radības dzemdību centrā vai mājās, cītīgi noliedzot daudzskaitlīgos pierādījumus par to, ka ārpusstacionāra dzemdības veselai sievietei ir drošas. Parasti viņi runā par to – bet ja nu kaut kas notiek, sievietei nedzemdējot stacionārā? Tā kā vairums dzemdniecības speciālistu – mediķu nekad nav bijuši nevienās ārpusstacionāra dzemdībās, viņu jautājums “bet ja nu…” satur vairākus nepareizus priekšstatus.
1. Pirmais maldīgais priekšstats par to, ka dzemdībās parasti viss notiek ātri. Patiesībā ar retiem izņēmumiem, kontrakcijas un dzemdības attīstās diezgan lēni. Gadījumi, kad patiešām vajadzīga ekstrēmi ātra palīdzība un svarīga katra sekunde, ir ļoti reti un, kā redzams zemāk, parasti vecmāte dzemdību centrā vai mājās var pilnībā sniegt nepieciešamo palīdzību.
2. Otrs priekšstats par to, ka neparedzētas situācijas (problēmas) gadījumā vecmāte, kas nestrādā stacionārā, neko nevar izdarīt – šāds uzskats var būt saistīts ar to, ka nekad dzīvē nav novērota vecmāte ārpusstacionāra dzemdibās. Patiesībā profesionāla vecmāte spēj izsecināt problēmu un parasti to pamana uzreiz, tā kā visu laiku ir kontaktā ar dzemdētāju. Dzemdību namā vairākas medmāsas un vecmātes seko vairāku dzemdētāju radību gaitai (tādā veidā nav iespējas būt ar vienu dzemdētāju pastāvīgi). Ja attīstās sarežģīta situācija, tad gandrīz vienmēr nestacionāra vecmāte spēj izdarīt visu to, ko darītu stacionārā, ieskaitot apgādi ar skābekli u.tml. Piemēram, ja bērna galva jau ir piedzimusi, bet pleci nekādi nenāk ārā (ir iestrēguši), paņēmienus, kurus lietotu dzemdību namā, ar tādiem pašiem panākumiem var veikt ārpusstacionāra dzemdībās. Viens no veiksmīgākajiem tādiem paņēmieniem (ko izmantot plecu distocijas gadījumā), par kuru pēdējā laikā runāts medicīniskajā literatūrā, ir nosaukts mājdzemdību vecmātes Ainas Mejas Gaskinas vārdā (Ina May Gaskin), kas pirmā šo paņēmienu aprakstījusi.
3. Trešais kļūdainais priekšstats ir par to, ka stacionārā ir iespēja sniegt palīdzību daudz ātrāk. Patiesībā lietas būtība ir tāda, ka vairumā stacionāru ārsti stacionārā dzemdību laikā pat neuzturas, viņus izsauc tikai sarežģījumu gadījumā (Latvijā ir dažāda prakse, pārsvarā ārsts ir pieejams – Tulk.). Tam vajadzīgs tikpat ilgs laiks, cik sievietei, kas dzemdētu radību centrā vai mājās, līdz viņa nonāktu līdz stacionāram neparedzētā situācijā. Pat plānojot ķeizargrieziena operāciju, stacionārā parasti paiet aptuveni 20 minūtes, kamēr visu sagatavo, izsauc anesteziologu u.tml. Ar šīm 20 minūtēm pietiek sievietei, lai atbrauktu uz stacionāru no dzemdību centra vai mājām. Tāpēc tik ļoti svarīga laba sadarbība starp neatkarīgām vecmātēm un stacionāriem, lai situācijās, kad nepieciešama ātra transportēšana uz stacionāru (par ko vecmāte paziņo pa telefonu), ārsti, netērējot laiku, gatavotos uzņemt dzemdētāju..
