Mīti un patiesība par to, kā palīdz modernā medicīna dzemdībās 0
Zivis nevar redzēt ūdeni, kurā tās dzīvo: Nepieciešamība humanizēt dzemdībpalīdzību
2014. gadā mūžībā aizgāja ievērojamais profesors Marsdens Vāgners (Marsden Wagner) no ASV, Kalifornijas, kurš ilgus gadus bijis Pasaules veselības organizācijas konsultants mātes un bērna jautājumos. Profesors Marsdens Vāgners ir pieņēmis simtiem dzemdību un arī izpētījis faktus par to norisi mājās un slimnīcā, vairāku grāmatu autors.
Viņa pētījumi, atziņas un iedziļināšanās dažādos ar mātes aprūpi saistītos jautājumos nav zaudējuši savu aktualitāti. Tāpēc publicējam fragmentus no viņa 2000. gada ziņojuma Pasaules Veselības organizācijā par dzemdībpalīdzību.
Kad medicīna pārāk aktīvi iejaucas dzemdību norisē, tas ir, kad dzemdētājai atņem iespēju izvēlēties ierasto gaisotni un apkārt ir sveši ļaudis, kas izmanto nepazīstamas ierīces, lai ar viņu darītu nesaprotamas lietas, lai centos “palīdzēt”, tas tik ļoti maina ķermeņa un psihes stāvokli, ka ietekmē ne tikai sievietes uzvedību šīs intīmās norises laikā, bet arī bērna stāvokli. Tādēļ nav iespējas uzzināt, kā dzemdības noritētu, ja nebūtu medicīnisko manipulāciju. Mediķiem lielākoties nav priekšstata par to, kādas ir dzemdības bez medicīniskas iejaukšanās. Visa mūsdienu ginekoloģija un neonatālā literatūra principā balstās uz medikalizētu dzemdību novērojumiem.
Zivis neredz ūdeni, kurā viņas peld. Visi dzemdībās esošie, vienalga, vai tie būtu ārsti, vecmātes vai medmāsas, kas redzējuši tikai stacionārās dzemdības ar medicīnisku līdzekļu izmantošanu, vienkārši nevar ieraudzīt to milzu ietekmi, ko šīs iejaukšanās izdara radībās.
Tā saucamajās “medicīniskajās” dzemdībās visu nosaka ārsts – tas ir cilvēks, kurš kontrolē visu, savukārt “humānās” dzemdībās (orientētās uz cilvēku) kontrole pār situāciju pieder pašai dzemdētājai. Neviena paciente stacionārā nevar pilnībā uzņemties atbildību, ja viņa nepiekrīt stacionāra politikai un visi mēģinājumi apspriest ārstēšanu vai viņas aprūpi ir nesekmīgi. Nesaskaņu gadījumā viņai atliek tikai viens – neizmantot stacionāra pakalpojumus.
Kontrakcijas un dzemdības – tā ir autonomās nervu sistēmas funkcija, kuru tādēļ nevar kontrolēt ar apziņu. Tādēļ ir divas dzemdībpalīdzības pieejas:
1. Strādāt ar sievieti, palīdzot viņai veidot dabiskas reakcijas – tās ir uz cilvēku orientētas – “humānas” dzemdības
2. Neņemt vērā cilvēka bioloģiju un uzspiest ārēju kontroli, izmantojot medicīniskus preparātus vai ķirurģiskas procedūras – “medikalizētas” dzemdības.
Praksē šīs divas pieejas var arī tikt daļēji apvienotas, tomēr ārpusstacionāra dzemdībās dominē centieni strādāt ar fizioloģiskām sievietes organisma reakcijām, kamēr slimnīcās biežāk tiek izmantota mediciniskā kontrole un iejaukšanās. Bet tas, vai medicīniskas palīdzība tiešām ir humāna, atkarīgs no tā, vai dzemdētāja var pilnībā pārvaldīt situāciju un pieņemt lēmumus.
