Nepietiekama izpratne par savām vēlmēm/vajadzībām 0
Ja šajā atpazīstiet sevi, jūs piekritīsiet, ka atkarīgam cilvēkam ir grūti saprast, ko viņš īsti grib. Patstāvīga koncentrēšanās uz partneri, “putrošanās” jūtās un secinājumos, nedod iespēju cilvēkam sadzirdēt pašam sevi. Ja tādam cilvēkam pajautāut, ko viņš grib attiecībās ar savu partneri, visticamāk, viņš atbildēs “to, ko viņš (viņa)”.
Vēlēšanās tādā formātā kā “gribu, lai viņš…” nav vēlme, bet fantāzija. Mācīsimies vienu no otra atšķirt. Jebkuras paša vēlēšanās ir nostiprinātas ķermenī. Paši vienkāršākie savu vēlmju piemēri skan šādi: “gribu ēst”, “vēlos gulēt”, “gribu uz tualeti”, “gribu pamīlēties”. Skaidrs, kādas ķermeņa daļas ir atbildīgas par jebkuru no šo vēlmju apmierināšanu. Ar vēlmēm, kas ir augstāka līmeņa, ir nedaudz sarežģītāk. “Gribu uz Londonu”, “vēlos spēlēt peintbolu” vai “gribu sunīti” – tās ir vēlmes, kuras, varētu likties, nevarētu lokalizēties ķermenī. Taču ar analīzes palīdzību arī tās var skaidrāk saprast.
Tā “gribu uz Londonu” var nozīmēt: “gribu uz turieni tāpēc, ka tur ir mani iemīļotie draugi, viņi ir brīnišķīgi, viņi ciena manu humoru”. Ja jūs pareizi “izpakojāt” “Londonu”, jūs sajutīsiet ķermenī siltumu vai saltumu – krūtīs vai vēderā. Šos ķermeniskos simptomus cilvēki nosauc visbiežāk, kad izjūt uztraukumu, runājot par to, kas viņiem ir patiesi svarīgi. Tādā nozīmē Londona ne ar ko neatšķiras no sunīša vai peintbola: katrs ir sarežģīta vēlēšanās, kura, pareizi izprasta, gūst atsauksmi ķermenī.
Tagad piekritīsiet, ka vēlēšanās “gribu, lai man piezvanītu”, patiesībā neeksistē. Tā vietā, visticamāk, ir vēlme būt svarīgai, vajadzīgai, nepazust dzīvē pēc 30 gadiem, kļūt par māti, rast savu mājvietu, kur tevi gaida vai vienkārši – ir vēlme pēc siltuma vai seksa. Aizmirstot par to, jūs piesaistāt savus priekus un vajadzības citam cilvēkam. Nav zināms, cik saudzīgi viņš ar tām apiesies.
