Jūtu polaritāte 0
Otrs svarīgākais mehānisms, kas nodrošina atkarību no mīlestības – afektīvā sadalīšanās. Atdalīšana ir veids, kā bērni attiecas pret savām jūtām un pasauli kopumā. Sākotnēji zīdainis (un mazs bērns) nav spējīgs vienlaicīgi dvēselē noturēt visu pieaugušo jūtu spektru. Mazulis raud vai dusmojas ar visu savu būtību (ķermeni), un tas pats notiek priecājoties. Mamma ir ļoti slikta, kad neļauj skraidīt un bļaut, un ir pati labākā, kad skūpsta un smejas. Šāda uztvere ir saistīta ar veselīgu mazuļa psihes sadalījumu. Emocionāli un psiholoģiski nobriestot, bērns iemācās veidot apvienojošākus un reālistiskākus cilvēku tēlus. Tāda apziņa jau spēj savienot mīlestību kopā ar aizvainojumu vienlaikus. Balti melnā pasaule paiet malā.
Citos gadījumos emocionālā sadalīšana kā pamata pasaules uztveres veids novērojams, ja to atbalsta ģimene, un tad situācija ir grūtāka. Vecāki neapzināti māca bērniem sadalīt (apziņu), kad neatļauj dusmoties uz tiem, kurus jāmīl (“nedrīkst apvainoties uz vecmāmiņa, viņa taču tevi mīl!”). Mums māca sadalīt (apziņu), kad neatļauj mīlēt tos, kuri “nav likumīgi” ģimenē (“mēs vairs nedraudzējamies ar onkuli Jāni, un tu viņam arī nezvani!” vai “tētis ir slikts, viņš mūs pameta”, “es tev neļauju draudzēties ar Lienīti, jo viņas mamma vairs nav mana draudzene”).
Atšķirībā no jaundzimušā, pieaugušie (jā, un pieaugušie bērni) nav spējīgi sadalīt savu psihi bez sekām. Pieaugušo cilvēku jūtas ir noteiktākas un rigidākas (mazāk elastīgas). Apspiestās jūtas nepazūd bez pēdām, bet gan it kā “iestiepjas laikā”, tās it kā pārstāj just, taču tas rada tādu kā fona sajūtu jebkuram noskaņojumam, un tāpat – dod ziņu par sevi citos veidos. Tā, piemēram, it kā naidīgs zēns no blakus pagalma aizņem visas meitenes domas, taču ar mīļoto vecmāmiņu, uz kuru nedrīkst dusmoties, pēc negodīga soda vienkārši negribas dalīties ar noslēpumu.
Pārsteidzoši, bet fakts: psiholoģiskās (un mīlestības) atkarības notur dalītas ambivalentas jūtas, pusei no kurām “nav tiesību eksistēt”. Mūsu dārgajiem cilvēkiem pār mums ir milzu vara – jo mazāk reālistisks tēls viņiem ir mūsu apziņā.
Es nezinu nevienu ideāli saprotamu izskaidrojumu šim fenomenam, lai gan zinu simtiem variāciju, kā to zinātniski nosaukt. Viens no tiem ir “identifikācijas projekcija”, kas maz ko izskaidro. Reizēm man liekas, ka slimīga ieciklēšanās uz kādu “galveno” cilvēku skaidrojama ar tracinošu psihes vajadzību atjaunot savu veselumu un cilvēka veseluma tēlu, procesā pieaugot. Nepārtraukti domājot un pārdzīvojot, cilvēks it kā grib iekļūt norises epicentrā, būtībā, lai beidzot no tā atbrīvotos un atrastu emocionāli personīgo neatkarību. Nu vispār – šis ir vēl viens ne pārāk saprotams skaidrojums. Tā vai citādi, bez terapeita to izdarīt nav viegli, tomēr vēlāk mēs to pamēģināsim.
Domāšanas polaritāte
Trešais psihes mehānisms, kas veido atkarīgu uzvedību attiecībās.
“Viņš ir mana pēdējā lielā mīlestība. Es nekad neapprecēšos! Mani nekad neviens nav mīlējis tā, kā viņš! Es nekad nemīlēju nevienu tā, kā viņu. Es vienmēr sapņoju par viņu!”.
Atpazināt sevi? Atcerieties par afektīvo sadalīšanu. Domu polarizācija ir cits tā paša dalīšanas mehānisma izpausmes veids, tikai nevis emocionālajā sfērā, bet domās. Šīs domas sākas ar vārdiem “nekad” un “vienmēr”, un rodas, vienlaikus pieplūstot nolieguma un pozitīvām jūtām. Kamēr emocionālās šūpoles šūpojas ar maksimālu amplitūdu, galvā nāk kategoriskas domas, kurām tic kā patiesībai. Domu polarizācija kopā ar emocionālo reizēm ir spējīga cilvēku galīgi izvest no līdzsvara. Jo – ja visu laiku domāt, ka “nekad vairs es nebūšu laimīga” vai “es viņu vienmēr vienmēr mīlēšu”, tā var sajukt prātā. Ko darīt? Runāsim par to vēlāk.
