2. “Tu man esi parādā” – nez no kurienes izdomāja nelaimīgais, ieraudzījis jūs pirmo reizi 0
Ir cilvēki, ar kuriem kopā esot, jūti, ka tu viņiem esi kaut ko parādā.
Patiesībā viņi tā dara – prasa visiem kaut ko sev dot – ne no ļauna prāta. Vienkārši tā nu ir, ka, viņuprāt, visi viņiem ir parādā… Sākumā vecāki, pēc tam laulātais cilvēks, bērni, vadība, atkal jau prezidents, kā gan bez viņa. Vai tad tas nav dabiski? Vecākiem viņus “Jāmīl” un jāsaprot, tāpat kā dzīvesdraugam, bērniem – jāmīl un jāklausa, vadībai – jāmaksā un jāciena, prezidentam – jānodrošina bagāta un laimīga dzīve. Kas gan var būt vēl “taisnīgāk”?
Tādēļ katram gadījumam jūs arī viņam esat kaut ko parādā. Un to jūs sajutīsiet jau pirmajās 15 sarunas minūtēs.
Piemēram, neprecējusies meitene iepazīstas ar jaunu partneri un nesaprot, kāpēc kārtējo reizi attiecībās nekas nesanāk. Padevīga, izsalkuša suņa skatiens nav seksuāls…
Problēma ir tajā, ka nelaimīgs cilvēks domā, ka viņš pārstās būt nelaimīgs, kad viņam kaut ko iedos citi cilvēki. Īpaši mīlestību, naudu, attiecības un drošību. Tas viss ir no nespējas pašam darīt sevi laimīgu un dalīties tajā ar apkārtējiem. Tādēļ viņš staigā ar “piekārtu nabassaiti”, visu laiku meklējot, kur to pielīmēt, no kura pabaroties ar laimes sajūtu, tā vietā, lai iepazīties – beidzot taču! – ar sevi.
Neviens neko jums nav parādā. Ne jūs mīlēt, ne jūs cienīt, ne saprast, ne dot jums naudu. Ko jūs varat dot tam cilvēkam, savam tuviniekam, kolēģim, draugam, pat prezidentam, – lai viņi jums atbildētu ar to pašu?
Sakiet, lūdzu, svētais tēvs, vai sekss bez mīlestības ir grēks? Jebkas bez mīlestības ir grēks.
Reiz Himalaju mežu nogāzē atklāja patiesību, kā būvētas visas norises pasaulē. Runa bija par mīlestību starp sievieti un vīrieti, taču šodien es saprotu, ka doma ir daudz plašāka: Love is one way traffic.
Mīlestība – tā ir vienpusēja kustība. Tas ir TIKAI TAS, kas nāk NO TEVIS.
Es atceros, ka toreiz pat strīdējos, kā gan bez savstarpējās mīlestības – tā nav mīlestība, un tālāk… Man tikai atbildēja ar viedu klusēšanu, ar tik tikko manāmu smīniņu, labsirdīgu un vienlaikus viltīgu. Tāda sajūta, ka cilvēks zināja, ka šīs frāzes būtību kaut kad izpratīšu (tam vajadzēja tieši divus gadus). Un tas viņu uzjautrināja.
Jūsu pasaulē ir tikai tas, ko dodat jūs. Ja apkārt jums ir vieni vienīgi iemesli nelaimīgumam – jūs tātad sūtiet pasaulei nelaimīgumu. Vienīgais veids, kā to izlabot, ir – nemeklēt citos, bet izmainīt savu signālu.
Life is also one way traffic…
Visiem laiks uz dušu! Arī profilaktisko. Un nekad vairs neļaujiet sev pielipināties nelaimīgumam!
Pēc Oļesjas Novikovas raksta snob.ru
