1. Žēlabas – galvenā nots nelaimīguma smakā 0
No cilvēkiem, kas inficējušies ar nelaimīgumu, visu laiku ārā laužas žēlabas. Par pasauli, par sevi, par realitātes netaisnīgumu. Viņiem līdz pat sāpēm sirdī žēl sava likteņa, kaut viņi cītīgi cenšas neatzīties tajā pat sev. Viņus neapmierina ekoloģija, transporta sistēma, prezidents, kārtējais drauga ieraksts feisbukā. Tie, kas sarežģītāk veidoti, atrod vēl “brīnumainākus” žēlabošanās veidus, samezglojot savus argumentus spēcīgā loģikas korsetē. Tūlīt es jums pierādīšu, cik pasaule ir netaisna pret mani!
Viņiem bieži vien “nav labi” dažādu iemeslu dēļ. Raksturīga iezīme, ka viņi noteikti jums liek par to zināt. Taču bieži vien viņi paši savu žēlošanos nepamana.
Tavā pasaulē ir tikai tas, kur ir virzīta tava uzmanība. Viņu uzmanība ir tajā, lai pierādītu savu iekšējo sāpi. Viņi regulāri to arī atrod!
Ko darīt, ja daudz žēlojos?
“Griezt vēderu pušu” – pārstāt žēloties un izteikt neapmierinātību. Vispār. Pilnībā. Pat, kad tas liekas taisnīgi. Pat, ja “vajag”. Psihe pirmajā laikā pretosies, jo jūs centīsieties to izgrūst no ierastās vides.
Pirmās divas nedēļas var likties, ka ir vēl vairāk “patiesu iemeslu” žēlabām. Tā veidota realitāte, kad vēlies apzināti veikt pārmaiņas – tā pārkārtojas, taču, ja turpināsiet iegrožot savu žēlošanos, vētra pieklusīs – pēc mēneša notiks lūzums. Ideālā variantā – pēc 21 dienas.
Tas ir līdzīgi kā ejot uz sporta zāli – jūsu muskuļi sāp, pēc tam pierod. Ķermenis transformējas caur sāpēm un tās ir labs rādītājs – tātad viss strādā!
Darbs ar žēlabām ir līdzīgs kā ar muskuļiem – ar tiem jāstrādā nevis mēnesi, bet visu dzīvi. Tas ir nebeidzams pārmaiņu ceļš, taču jau pēc pusgada jūs būsiet cits cilvēks.
