Publicēts 100 bagātāko valstu TOPS. Kura šogad ir pasaulē bagātākā valsts, bet kuru vietu ieņem Latvija? 80
Ko īsti nozīmē būt bagātai vai trūcīgai valstīj, kad pasaulē ir globāla pandēmija, augsta inflācija un ģeopolitiskas saspīlējums? Šādu jautājumu uzdod “Global Finace”.
Viens no instrumentiem, kā to noteikt, ir IKP uz vienu iedzīvotāju, kas pielāgots relatīvajai pirktspējai, tas rada zināmu priekšstatu, tomēr, jāatzīst, nepilnīgu.
Īrija ir šogad pasaulē bagātākā valsts. Tā ir viena no lielākajiem nodokļu patvērumiem uzņēmumiem no visas pasaules. Tomēr cik bagāts jūtas vidējais Īrijas iedzīvotājs? Vai jūs labāk gribētu būt bagāts nabadzīgā valstī vai nabadzīgs bagātā valstī?
Tas pēc kā nosaka vai valsts ir bagāta vai nabadzīga, ir atkarīgs no kā tiek definētas bagātas valstis un ne tik bagātas.
Ja bagātība tiek vērtēta pēc valsts IKP – visas preces un pakalpojumi, ko valsts ražo vienā gadā – tad būtu jāsecina, ka bagātākās valstis ir tās, kurām ir lielākais IKP: ASV, Ķīna, Japāna, Vācija.
Tomēr, pēc šāda principa vērtējot, jāsaka, ka IKP neliecina par ienākumu nevienlīdzību – kā valsts bagātība tiek sadalīta starp iedzīvotājiem. Tāpēc precīzāks cilvēku dzīves apstākļu attēlojums redzams, sadalot valsts IKP ar tur dzīvojošo cilvēku skaitu. IKP uz vienu iedzīvotāju un tā pieauguma likme mums stāsta daudz vairāk par sociālo bagātību, kas potenciāli ir pieejama katram cilvēkam, un vai šī bagātība laika gaitā palielinās vai samazinās.
Tomēr, izmantojot IKP uz vienu iedzīvotāju, joprojām pastāv problēma: par vienu un to pašu summu dāžādās valstīs var atļauties iegādāties atšķirīgu klāstu ar precēm un pakalpojumiem. Pārtika, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, vienā valstī maksā vairāk citā mazāk. Lai novērtētu, cik bagāti ir valsts iedzīvotāji, ir jāsaprot, cik daudz viņi var nopirkt.
Apsverot, vai ir labāk būt bagātam nabadzīgā valstī vai nabadzīgam bagātā valstī, labākās iespējas izbaudīt augstāku dzīves līmeni ir dzīvot bagātākā valstī neatkarīgi no tā, kurā vietā persona atrodas ienākumu sadalījuma skalā.
Covid-19 pandēmija lieliski parādīja labklājības iespējamos trūkumus. Zemu ienākumu strādājošie, bieži migranti, dzīvojot dažās ļoti bagātās valstīs, pēkšņi attapās bez darba un ienākumiem, ietaupījumiem un sociālajām garantijām.
Tikmēr daudzas mazāk bagātas valstis darīja visu iespējamo, lai parūpētos par visiem tiem, kuriem bija nepieciešama palīdzība krīzes laikā.
Tā kā enerģija un pārtika ir nozīmīgas preces ar mazām alternatīvām, to augstākas cenas īpaši sāp zemu ienākumu mājsaimniecībām.
Ģimenēm ir vieglāk samazināt izdevumus apģērbam vai izklaidei. Tomēr, kad runa ir par pārtiku, apkuri vai transportu, kas ir izteikti svarīgi izdzīvošanai, tas kļūst daudz grūtāk. Tā rezultātā inflācijas scenārijs bieži var apdraudēt ekonomisko un sociālo stabilitāti.
Tāpēc ilgtermiņā ir labāk ne tikai būt bagātam, bet arī būt egalitāram, tas ir visiem cilvēkiem būtu jābūt vienlīdzīgām iespējām un tiesībām celt savu labklājību. Pārāk liela ekonomiskā nevienlīdzība kavē izaugsmi valstī: var rasties politiskā nestabilitāte, lielas veselības aprūpes izmaksas, kas palielina mirstības procentu, kā arī ir augstākas noziedzības un korupcijas likmes.
“International Monetary Fund” publicētajā bagātāko valstu sarakstā 1. vietu ieņem Īrija, 2.Luksemburga, 3. Singapūra. Latvija šajā sarakstā ieņem 54.vietu no 100 valstīm.
