Ne tikai karā vai vardarbībā pārdzīvotais, arī ekstrēmi laikapstākļi var būt posttraumatiskā stresa cēlonis 14
Ikvienam, kurš ir piedzīvojis karu, plūdus, zemestrīci vai ugunsgrēkus, ir augsts garīgo slimību un posttraumatiskā stresa (PTSS) risks. Jo vairāk situāciju cilvēkiem liek justies bezpalīdzīgiem, jo sliktāk tas ir viņu garīgajai veselībai.
Nav nekas neparasts, ka karavīri, kuri ir cīnījušies karā, pēc misijām cieš no posttraumatiskā stresa. Cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši vardarbību, kuri ir padzīti no savām mājām vai kuri bijuši spiesti bēgt, var attīstīties arī PTSS, tāpat arī avārijas dienestu darbiniekiem, kas nosūtīti uz katastrofas zonām, lai glābtu ievainotos un atgūtu bojāgājušos.
Šādas katastrofas var izraisīt ārkārtēji laikapstākļi. Cilvēkiem var nākties cīnīties par izdzīvošanu, izbēgt no plūdiem vai ugunsgrēkiem un pat redzēt, kā citi mirst.
Ja cilvēku ir akūti un tieši apdraudējuši ekstremāli laikapstākļi un viņš ir juties bezpalīdzīgs katastrofas priekšā, arī viņam ir paaugstināts PTSS attīstības risks.
“Būtībā ne katrai personai, kas ir pakļauta ekstremāliem laikapstākļiem, ir garīgās veselības problēmas,” saka psihiatrs Andreass Meiers-Lindenbergs. “Taču pēc ārkārtējiem laikapstākļiem ir ievērojams garīgās veselības problēmu un slimību pieaugums.”
Viņš skaidro, ka gandrīz pusei no savulaik ASV plosījušās viesuļvētras Katrīnas skartajiem attīstījās PTSS. Lai gan cilvēki var ciest arī no depresijas, trauksmes un pat atkarības pēc ārkārtēja notikuma, PTSS ir tiešs, cēlonis tam, ko viņi ir piedzīvojuši.
Tipisks simptoms ir tas, ka katastrofa atkal un atkal tiek pārdzīvota atmiņu, sapņu un atmiņu veidā.
Tāpēc cilvēki centīsies izvairīties no visa, kas varētu izraisīt šos uzplaiksnījumus. Plūdu upuriem tas var būt lietus.
Psihiatrs skaidro, ka šī izvairīšanās stratēģija neļauj upuriem tikt galā ar to, ko viņi ir piedzīvojuši, un līdz ar to viņi bieži vien nespēj pārvarēt savu posttraumatisko stresu bez terapijas.
Ir maz datu par ārkārtēju laikapstākļu ietekmi uz upuru garīgo veselību no jaunattīstības valstīm, kuras bieži vien ir vienas no tām, kuras ugunsgrēki un plūdi ir skāruši vissmagāk. “Lielākā daļa pētījumu ir veikti Eiropā, Ziemeļamerikā un Austrālijā,” saka Meiers-Lindenbergs, piebilstot, ka īpaši trūkst datu no Āfrikas.
Piemēram, tagad dienvidu valstis ir saskārušās ar ārkārtējiem laikapstākļiem, ko saasina notiekošās klimata pārmaiņas biežāk un ilgāk nekā planētas ziemeļos.
Ja valstīm ir pieredze ekstremālos laikapstākļos un tās spēj labāk tikt galā ar to sekām, tas, protams, var mīkstināt šādu notikumu ietekmi uz sabiedrību. Tas viss prasa naudu.
Līdzekļi arī nepieciešami, lai sniegtu psiholoģisko pirmo palīdzību pēc katastrofām. Kas ir galvenie punkti, kas ir vitāli svarīgi izdzīvojušo psiholoģiskajai stabilitātei?
Pirmkārt, viņiem ir vajadzīga vieta, kur gulēt, ēst un tīrs dzeramais ūdens. Nav jādomā neparko citu, kamēr tas nav nodrošināts.
Otrais punkts – svarīgi nomierināt upurus, uzklausot viņus, ja viņi vēlas runāt. Tomēr nekādā gadījumā nevajadzētu viņus piespiest runāt par piedzīvoto.
Treškārt, cilvēkiem ir jābūt iespējai pēc iespējas ātrāk sazināties ar radiniekiem. Īpaši bērniem ir ļoti svarīgi, lai viņi pēc iespējas ātrāk varētu būt kopā ar kādu pazīstamu cilvēku.
Ceturtais – cilvēki spēj labāk tikt galā ar katastrofu, ja viņi piedzīvo pašefektivitāti. Tā ir aktīva līdzdalība, nevis vienkārši sajūta, ka esi tās žēlastībā. Palīdzība citiem ir viens no veidiem, kā to panākt. Visbeidzot, ir
svarīgi saglabāt cilvēku cerību: “Ne ar banalitātēm, bet ar darbībām, kas skartajiem rada sajūtu, ka viņi var kopā pārvarēt šo grūto periodu,” raksta speciālists.
Ja cilvēkam rodas PTSS simptomi, viņam var palīdzēt ar ārstēšanu, ko sauc par ekspozīcijas terapiju. Tas viņiem ļauj atkal saskarties ar traumu drošā, terapeitiskā telpā un, to darot, to pārvarēt.
Tomēr cilvēki ar esošu PTSS var tikt retraumatizēti, ja viņi atkārtoti tiek pakļauti ekstremāliem laikapstākļiem.
Postraumatiskā stresa sindroma simptomi nemazinās, ja cilvēks atkal piedzīvo ekstremālas situācijas. Gluži pretēji:
“Jo biežāk šāds cilvēks piedzīvo bezpalīdzību, jo sliktāka būs viņa reakcija uz to.”
