“Viņi visi ir apbedīti kā tukumnieki.” Jauni atklājumi arheoloģiskajos izrakumos Tukumā 3
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šovasar veiktās Tukuma Sv. Trīsvienības luterāņu baznīcas viduslaiku kapsētas arheoloģiskās izpētes rezultāti apstiprina pieņēmumu, ka viduslaikos Latvijas pilsētās nozīmīgu iedzīvotāju daļu veidojuši vietējie nevācu ļaudis.
Turklāt vismaz Tukuma gadījumā pilsētas vācu administrācija un baznīcas vadība bijusi ļoti akceptējoša un pat kristīgajos apbedīšanas rituālos pieļāvusi pēc būtības pagāniski krāšņus apbedījumus, kur vietējie apbedīti ar sev raksturīgām rotām – putniņveida piekariņiem, lāča zobu amuletiem, zvārgulīšiem un tā tālāk.
“Viņi visi ir apbedīti kā tukumnieki pēc kristīgā rituāla, nešķirojot vāciešus no vietējiem. Un tas ir kas patiešām interesants, lielākas publikācijas vērts,” teic izrakumu vadītājs LU Latvijas Vēstures institūta arheologs Rūdolfs Brūzis.
Etniski raibais Tukums
Jau pagājušajā gadā aizsākta Tukuma Sv. Trīsvienības baznīcas kapsētas izpēte, ko šogad no 15. jūnija līdz 24. septembrim turpināja LU Vēstures un filozofijas fakultātes studenti arheologa Rūdolfa Brūža vadībā. Šogad izpētīts 21 neskarts apbedījums.
Konstatēts arī viena dzīvnieka – kaķa – apbedījums, ko arheologs datē aptuveni ar 19. gadsimta beigām vai 20. gadsimta sākumu. Uzieti četri tā saucamie kaulu kambari – vietas, kur laika gaitā pārapbedīja no pārpildītajām baznīcas zemgrīdas kapenēm jeb kriptām izceltos skeletu kaulus.
Daudzi apbedījumi kapsētā postīti, uzrokot virsū jaunākus un izceltos kaulus aprokot līdzās tā saucamajās kaulu ligzdās. Līdz ar to izveidojies apmēram viena metra slānis pārjauktu apbedījumu, kurā atrodamie priekšmeti pārstāv laika posmu no 14. gadsimta sākuma līdz 18. gadsimta otrajai pusei.
Brūzis norāda, ka izrakumos iegūtā informācija papildina priekšstatus par Livonijas iedzīvotājiem 14.–16. gadsimtā. Par mirušo etniskumu viduslaiku kapsētās liecina kapu piedevas. Pilsētniekiem tās gan bieži vien jau vienādojušās, kļuvušas universālas.
Taču pārjauktajā agrāko apbedījumu slānī atrasti priekšmeti, kas vēsta par dažādu tautību cilvēku klātbūtni Tukumā. Tur ir Baltijas somugriem raksturīgie putniņveida piekariņi, lāča naga piekariņi, kādus nēsāja arī kurši, zemgaļu rotadatas fragments.
Vēsturnieka ieskatā, Tukuma aina atspoguļo iekšējo migrāciju, kas viduslaikos norisinājās Kurzemē. 14. gadsimtā kurši turpināja ieņemt agrāk neapdzīvotas vai Baltijas somugru apdzīvotas teritorijas.
Migrāciju veicināja arī Livonijas laicīgā un garīgā vara, kurai tā bija izdevīga vai nu saimniecisku apsvērumu dēļ, vai, iespējams, arī tāpēc, lai apzināti sajauktu tautas.
“Protams, šie cilvēki nāca ar savu etniskumu. Tas notika arī Tukumā,” tā arheologs.
Arī agrākajos gados veiktie izrakumi Tukuma (Vilkājas) pilskalna apmetnē liecina, ka jau 12.–13. gadsimtā tur dzīvojuši ļaudis gan ar vendisku, gan zemgalisku, gan kursisku izcelsmi.
Tukums vienmēr bijusi robežzona starp Kurzemi un Zemgali. Kā miests tas sāka attīstīties 14. gadsimtā, kad pie Sv. Markusa kapelas, kura atradās tagadējās baznīcas vietā, izveidota kapsēta. Tajā glabāti ne tikai pilsētnieki, bet arī Tukuma draudzei piederīgie lauku iedzīvotāji.
Nevāci vācu pilīs
Atklājumi Tukumā sakrīt ar Brūža šogad Valmieras pilsdrupās atrasto seno latgaļu rotu – vairogaproces, vainaga piekariņu, zvārgulīšu, kā arī keramikas lausku – kontekstu.
14. gadsimtā Valmieras pili vācu meistaru uzraudzībā cēla pilsētas apkaimē dzīvojošie Vidzemes latgaļi, kas pēc tam vairākās šīs pils celtnēs arī dzīvojuši. Tas pats sakāms par arheologa Andra Tomašūna šogad Dobeles pilsdrupās uzieto 13./14. gadsimta zemgaļu kultūrslāni, kas satur zemgaļiem raksturīgās rotas, ieročus, darbarīkus un to fragmentus.
Zemgaļu senlietas zemē nokļuvušas jau tad, kad pastāvēja Vācu ordeņa Livonijas atzara mūra pils, kuru cēla pēc 1335. gada. Jādomā, vienlaikus ar mūra pili pastāvējis arī koka ēku komplekss, kurā mitinājušies zemgaļi, kas varēja būt gan mūra pils cēlāji, gan apkalpojošais personāls.
Brūzis uzsver, ka vismaz 14. gadsimtā vietējie nevācu iedzīvotāji noteikti dzīvojuši vairākumā vācu mūra pilīs un to apliecinošie atradumi nav nekas unikāls.
“Tāpēc, kad atveru arī pavisam nesen iznākušos izdevumus par Livonijas vēsturi, kur ir tikai vēsture, bet nav arheoloģijas, tad būtībā tā ir grāmata bez satura. Livonijas vēsture bez vietējo iedzīvotāju izpētes vispār nav iespējama. Taču par vietējiem iedzīvotājiem tajā laikā var pastāstīt tikai arheoloģija, jo Livonijas vācu vara sekoja seno romiešu principam: “Ja par tevi neraksta, tevis nav.”
Tieši tāpēc par vietējiem viņi nerakstīja, lai viņu nebūtu. Livonijas saturs, konfederācijas zemju mugurkauls bija vietējie iedzīvotāji. Ko varēja izdarīt 150 bruņinieku, ja viņu rīcībā nebūtu no vietējiem iedzīvotājiem rekrutēts karaspēks?
Ja viņu laukus neapstrādātu vietējie iedzīvotāji? Neko! Livonijas flote 14. gadsimtā bija Baltijas jūrā spēcīgākā. Ja tajā nedienētu jūras tauta kurši, kam pagātnē uzkrāta bagātīgā 11.–12. gadsimta vikingu kauju pieredze, tā nebūtu Baltijā spēcīgākā,” spriež arheologs.
Nezināmais grēcinieks
Tukuma viduslaiku kapsētas atradumu šajā sezonā ir ap 1000 vienību – rotaslietas un galvasrotas, monētas, sadzīvē lietojami priekšmeti, darbarīki, nažu asmeņi, keramika un būvkalumi.
Monētu ir daudz – pārsvarā 17. gadsimta zviedru laiku sīknauda, ir arī Skotijā kalta un 14. gadsimta Nirnbergas šiliņš piekariņa veidā. Monētas tradicionāli mirušajiem dotas līdzi maciņos vai pa vienai ieliktas mūža mājā.
Lielais kniepadatu skaits vēsta, ka mirušie ne vienmēr apglabāti zārkos, bet bieži vien ietīti adatām saspraustos līķautos. Vienā no kapiem mirušais guldīts uz labajiem sāniem tā saucamajā dziļās grēku nožēlas pozā.
Brūzis skaidro, ka tā mirušo lika, ja tas nomiris, nepaspējot izsūdzēt grēkus, vai arī palicēji uzskatījuši, ka aizgājējs ļoti grēkojis.
Starp dažādām saktām interesanta ir riņķasakta ar septiņu sauļu motīvu. Rota ir vāciska un attiecas uz 17. gadsimta pēdējo trešdaļu. Pastāv teorija, ka tā atspoguļo 1661. gada 20. februāra Dancigā (Gdaņskā) novēroto saules halo fenomenu, kad kopā ar īsto vienlaikus pie debesīm bija vērojamas vēl sešas “saules”, tas ir, tās atspīdumi atmosfērā esošajos ledus kristāliņos.
Parādību tolaik novēroja daudzi, un valodas par to izplatījās strauji. Lai tās laikus ievadītu vajadzīgajā gultnē, baznīca gādāja, lai mācītāji sprediķos no kanceles to pasludinātu par Dieva brīnumu.
“Kā Dieva brīnumu to uzreiz reproducēja dažādos laicīgos suvenīros. Un kādā mirklī, starp citu, diezgan ātri, vismaz viens tāds nonācis līdz Tukumam,” saka arheologs.
Kā pārsteidzošu Brūzis min divu brokāta vainagu atradumu. Jau pagājušajā izrakumu sezonā Tukuma kapos atrasts kāds 17. gadsimtā miris kungs, kas guldīts zārkā, tērpts ar sudraba brokāta apšuvēm rotātā vestē vai svārkos, brokātu apvilktām koka pogām.
Brokāts Livonijā bija pazīstams kopš 14. gadsimta, taču tā atradumi ir reti. Šoreiz tas atrasts, atsedzot divu ap 20–25 gadus vecu sieviešu apbedījumus kapsētas “vācu galā” netālu no iepriekšminētā kunga, tuvu baznīcas sienai.
“Mēs nevaram pateikt, kas bija šīs sievietes, taču brokāts piederējās vāciskajai sabiedrības daļai, turklāt tas nebija vācu amatnieku vai tirgotāju apģērba elements. Jādomā, brokāta vainagu varēja nēsāt pilsētas administrācijai pietuvinātas, ļoti turīgas dāmas,” bilst vēsturnieks.
Ievadītas sarunas ar tekstila restauratoriem par iespējām atjaunot krāšņās rotas pēc iespējas tuvāk tam, kādas tās varēja izskatīties.
