“Tukuma nozīme ir izšķiroša”. Tukuma literātu apvienībai – apaļa jubileja 0
1963. gada maijā Tukuma milicijas kriminālizmeklēšanas nodaļas priekšnieks, dzejnieks Pēteris Jurciņš Tukumā nodibināja literātu apvienību. Iespējams, tā ir senākā un dzīvotspējīgākā literātu kopa Latvijā, jo nepārtrauca darboties pat 90. gadu vidū, kad daudzas citas juka un bruka.
27. oktobrī apritēja 10 gadi, kopš organizācijai ir juridisks statuss. Biedrība “Tukuma literātu apvienība” (“TLA”) ir pamanāms spēlētājs nevalstiskā sektora radošajā spārnā.
2011. gadā Tukumā dzima pēc formas un satura jauna Dzejas dienu tradīcija “Sirds uz perona”, tukumnieki iedibinājuši vietējos prozas lasījumus “Prozas fermentācija”, 2016. gadā bija pirmā literātu apvienība Latvijā, kas paši ar savu stendu piedalījās Latvijas Grāmatu izstādē, 2019. gadā izdeva novada literatūras vēstures 400 gadu almanahu “Kungs Tukums”, bet nesen radās ideja par detektīvžanra svētkiem Tukumā.
“TLA” ir pārstāvēta Latvijas Rakstnieku savienības pārstāvju sapulcē un piedalās diskusijās par nozares attīstību un problēmām. Desmit gados realizēts LEADER projekts, septiņas reizes “TLA” projekti atbalstīti VKKF.
Un visbeidzot – starptautiskajā UNESCO Radošo pilsētu tīklā Tukums pretendē uz literatūras pilsētas statusu. Jubilejas reizē tukumniekus izjautā radošie draugi un sadarbības partneri. Bet atbildes tapa, apkopojot Tukuma literātu viedokļus.
Jautā INESE VISMANE, biedrības “Baltā vilka takas” priekšsēdētāja: – Kāds ir apvienības virsuzdevums mazās Latvijas tieši šajā vietā?
G. Roze (apkopojot Tukuma literātu viedokļus): – Virsuzdevums skan lepni, bet neuzskatām, ka radošām apvienībām būtu jānodarbojas ar sociālajām lietām. Virsvērtība ir radošuma vēstīšana, jo bez tā pasaule iebrauktu auzās! Tāpēc reģionālās apvienības ir nepieciešamas un var būt nozīmīgas, svarīgi, kāds kapteinis pie stūres.
Jautā INTA SVAŽA, biedrības “Saldus saulesstīga” valdes priekšsēdētāja: – Kā atnāk jūsu daudzās idejas? Vai ir kādi domāšanas pasākumi, metodes, ko izmantojat?
– Ideju ģenerators un galvenais darītājs mums ir “TLA” vadītāja Guna Roze. Tomēr nekas netiek izlemts vienpersoniski, visi kopā vienojamies pat par vietējās avīzes literārās lapas saturu. Arī uz šiem jautājumiem atbildējām kopā.
Prātvētrojam pirms Dzejas dienām, Pilsētas svētkiem, prozas lasījumiem, bet, kad organizējām Kurzemes Dzejas dienas, iesaistījām visu Kurzemi.
Prozistiem ik pa laikam notiek savas radošās sapulces, šoruden dzima drosmīga ideja kopdarbam. Procesu pierakstām, atveidojam grafiski, tad filtrējam, līdz iespīdas zelta graudi, un tā jau ir metode.
Jautā MAIJA LAUKMANE, dzejniece, Talsu novada literātu apvienības dalībniece: – Kā mainās glezna “Latvijas dzejnieku dzeja”, ja tajā iekombinēti ne tikai profesionālu dzejnieku domu šedevri, bet arī novados rakstošo vārdu klājumi?
– Šis jautājums radīja asu diskusiju mūsu WhatsApp čalotavā. Lūk, sīki fragmenti no tās: “Ja es būtu novadā dzīvojošs dzejisko vārdu klājējs, man šai brīdī bezcerībā nolaistos ausis, jo rodas sajūta, ka profesionāli dzejnieki pretnostatīti novados dzīvojošajiem”; “pieminētais vārdu klājums, ko autori dēvē par dzeju, tiešām nogurdina. Gribas baudīt gleznu kā mākslas darbu, nevis aerosola klekšus uz tās”.
Jautā ANDŽEJS BEĻEVIČS, Talsu novada Literātu apvienības vadītājs: – Kā jūs palīdzat cits citam tiekties augšup, nevis mīņāties ielejā? Kas ir jūsu horizontāle un vertikāle?
– “TLA” mudina mācīties, sadarboties ar redaktoriem un konsultantiem, bet diemžēl nevar iedot to, ko atsakās ņemt pretī. Kādreiz “TLA” stiprā puse bija dzeja, tagad proza. (Gunta Tālera romānu “Garās nakts Mēness” pašlaik publicē “Latvijas Avīze”.)
Visi prozisti beiguši LRS Literāro akadēmiju, dzejnieki – neviens. Prozisti nesaudzīgi kritizē cits cita manuskriptus, dzejnieki – labu vai neko. Tiem, kas pilnveidojas, biedrība rada visas iespējas tikt augšup, sākot ar publicitāti, beidzot ar rekomendāciju vai pat projektu rakstīšanu grāmatu izdošanai.
Vertikāle ir kvalitāte, horizontāle – pašattīstība, trenējot paškritiku, apgūstot teoriju, lasot nozares periodiku un labu literatūru, nevis “vārdu klājumus” soctīklos. Arī lidmašīnai, lai paceltos, vispirms vajadzīgs ieskrējiens pa horizontāli.
Jautā SKAIDRĪTE LOGINA, Ogres literāri radošās apvienības “Sirdsdoma” vadītāja: – Kāda ir Tukuma nozīme jūsu radošajā ceļā?
– Izšķiroša. Jau esam publiski pauduši, ka te ir tāda kā radošā jumta sajūta, gluži vai kosmiskas vibrācijas. Šis jumts palīdz pat tad, kad funkcionāri liek spieķus riteņos.
Jautā LINDA ZULMANE, Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītāja: – Kuras ielas vai vietas Tukumā būtu pelnījušas saukties literātu vārdos un kāpēc?
– Novadā jau ir Imanta Ziedoņa Mālkalns, Raiņa, Ernesta Birznieka-Upīša un Mīlenbaha skolas, top Jāņa Baltvilka “Putnu kalns”. Goda vieta pienāktos arī Krišjānim Baronam, Ansim Lerham-Puškaitim, Harijam Gulbim, Mārai Zālītei.
No mūsu biedrības tādu būtu pelnījuši abi Rumbiņas – Tukuma muzeja ilggadējais darbinieks, Tukuma Goda pilsonis un dzejnieks Elmārs Augusts Rumba un viņa mīļotā sieva Anna. Kad taps promenāde, ko tagad dēvē par Saules dārzu, tai varētu dot vārdu “Saulava” par godu Elmāra Rumbas pēdējam dzejas krājumam.
Tur varētu būt ziedu oāze Anna. Bet skvēram pie vietējās avīzes piestāvētu ilggadējās žurnālistes Marijas Anmanes vārds. Marijas skvērs – skan jauki. Šo trīs personību aiziešana mūžībā pierādīja, ka tomēr ir neaizvietojami cilvēki.
Jautā GUNDA KĀRKLIŅA, Bergenas latviešu grāmatu un filmu kluba vadītāja: – Kā “TLA” ar savu darbu atbalsta homoseksuālu cilvēku iekļaušanu sabiedrībā?
– Neviens no mums nav uzrakstījis neko līdzīgu “Kuprainajam kalnam” un visdrīzāk arī nerakstīs vienkārša iemesla dēļ – šī tēma nevienam nešķiet interesanta.
Taču darbos, kur pastarpināti ieskanējies homoseksuālisms, nav nedz naida runas, nedz lasītāju pārliecināšanas, un tas jau ir pietiekami. Kāpēc viņi īpaši jāiekļauj, ja no sākta gala jau sabiedrībā bijuši?
Jautā LELDE VIKMANE, ELA (Eiropas Latviešu apvienība) kultūras nozares vadītāja: – Jūs, “TLA”, tuvojaties ELA vecumam (nosvinējām savus 70 gadus 31. jūlijā), bet praktiski esat 12 gadus jaunāki. Vai jums ir ideja, kā uzturēt savu spēku, radošumu, pastāvību līdz simtgades jubilejai?
– Ir ne tikai ideja, bet arī vajadzība. Mēs kļūstam vecāki. Gaidām jaunos. Vispār mums te dažreiz iet jautri, jaunajiem varētu patikt. Tukumam jāspēj piedāvāt to pašu, ko lielās pilsētas.
Ja mums būtu dzejas konsultants, pievienotos arī gados jauni interesenti. Pagaidām viņi meklē iespējas Rīgā.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Tukuma literātu apvienības biedru dzejoļus
Gvido Drage
Tatjanai
sačukstas
zelta kļavlapas
katrai savs stāsts
oktobrim ausī
par ne –
piepildāmo vasaru
kur
Tavs lietussargs
ieķēries mākoņa plaisā
bet
sudraba jumtūdens vannā
pareģojumus pārbīda
rudens zirneklis
sapņu tulks
Anna Jurševica
Ziemassvētku naktī
(kad ilgi lija)
Vējš elš un ērģeles spēlē,
Iztek caur pirkstiem mūžs,
Pasaule balta vai melna
Atģērbjas kā uz delnas.
Pirms stinguma mazgājas balta
Tik ilgi, ka paliek salti.
Aivis Briesma
**
Tai stundā sauli paturi, kad nekā nava,
Kad sirmums matos būs un visi striķi trūks,
tā vienīgā būs tava.
Kad pazaudēts būs mīļais lācis Pūks,
kad aukstums paksī iemeties un nopietnība skatos,
tik ļoti gribēsies vēl pastāvēt
kā sniegam nokavētam pašos saules ratos.
Aigars Brics
Baložu deja
Divas tantes pieturā mēļo
Viņa spēlē džezu
Ceturtā stāvā izkārta veļa
Uz balkona margas
Ir dienas vidus
Svelme dur sejā
Kaimiņš ar suni
Runā pa tālruni smejas
Dzeltens taksis
Atved dāmu dzeltenā kleitā
Un man pa prātam
Kā baloži uz asfalta dejo
Un viņa spēlē džezu
Ilga Bindre
**
man tevis pietrūkst
steigā svešā vai ikdienas telpā
trūkst vārdu kas tina un elpas
kas par mums visu
un vairāk vēl zina
Sarma Upesleja
Čaka motīvs
Čak, tā vijole krodziņa krēslā
Tavai dzejai liek līdzi mums
skumt,
Un zem liepām vakarā rēnā
Izskan čuksti un ēnas drīz zūd.
Tur no Brīvības bulvāra puses
Smiekli ielido debesīs.
Bet uz stūra kā allaž, kā toreiz
Ubags naudu lūdz, sameties
greizs.
Laiks tas atkal ir pienācis tuvāk,
Un nekas te nav nepareizs.
Čak, tā vijole, vakars un dzeja –
Esam šeit, kur jau tikāmies reiz…
Elmārs Augusts Rumba
Pilngadība
(no krājuma “Saulava”, 2012)
Plaukšķ pret spēļu bumbām
manas plaukstas – vakardienā.
Mana prieka, mana darba
Šodienai jau palēnīgie zirgi,
Ceru, ka vēl klausīs mani
Rīta gaismas rasā vēsā,
Nosvīdušas dienas vidū,
Gurdenīgā vakarkrēslā.
Mūža barjerskrējiens
ātrumu sāk uzņemt lielu –
jau pavisam īsu
redzu savu ielu!
2011. gada 2. marts
(autora 81. dzimšanas dienā)
Baiba Talce
**
Kurmis savu zemi atrod tumsā.
Tikko dzimušam, akla kurmja
māte to iemāca. Īpaši labi –
gaismu dzirdēt. Ar dzirdēšanu
sākas kurmja redzēšana
zemzemē. Tur viss sākas un
atpakaļ atnāk. Kurmis jūt, kā
puķu dvēseles piedzimst un
izaug no sēklām un saknēm,
un tiecas virszemē. Kad kurmis
tiek tajienei tuvāk, viņš jūt, kā
alā plīvo vējš, iet klausīties, kā
skan starp smilšu graudiem. Tad
saņem spēkus, izdzen ceļu uz
sauli, atrok manu dvēseli vaļā,
un aiziet uz neatgriešanos, ieaug
zālītē zaļā.
