Tukuma muzejs saņēmis nozīmīgu dāvinājumu no vācbaltu dzimtas pēcteces 0
Tukuma muzejs saņēmis nozīmīgu dāvinājumu – latviešu mākslinieka Viļa Valdmaņa un vācbaltiešu mākslinieku Rūdolfa Feijlera un Zigfrīda Aleksandra Bīlenšteina gleznas, no kurām viena, iespējams, pirms 111 gadiem bijusi izstādīta pirmajā mākslas izstādē Tukumā, LA.lv uzzināja muzejā.
Jaunieguvumi ir būtisks papildinājums Tukuma muzeja krājumam, jo līdz šim muzejā nav nonācis neviens no šo autoru mākslas darbiem.
Dāvinājumā saņemtas sešas latviešu mākslinieka Viļa Valdmaņa gleznas, kurš savulaik mācījies pie Ludolfa Liberta, Konrāda Ubāna un Vilhelma Purvīša. Pārsvarā gleznojis ainavas, bet pievērsies arī portretu un kluso dabu glezniecībai. Emigrējis uz Zviedriju. Viena ir arī mazāk pazīstamā vācbaltu mākslinieka un dekoratora Rūdolfa Feijlera (Rudolf Feyler, 1906 – 1980) glezna, kurā attēlots skats uz Daugavu Rīgā, gleznota 1919. gadā. Tukuma muzeja kolekciju papildinās arī Zigfrīda Aleksandra Bīlenšteina (1869 – 1949) trīs gleznas.
Tukuma Mākslas muzeja vadītāja Inese Klestrova norāda, ka īpaši izceļams viens mākslas darbs, kas skatāms no abām pusēm – divi atsevišķi darbi, kas ir uzlīmēti uz viena kartona abām pusēm.
Vienā gleznas pusē attēlots senākais viduslaiku dzīvojamo ēku komplekss Rīgā “Trīs brāļi”, kur mūsdienās skatāms Latvijas Arhitektūras muzejs un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Savukārt otrā pusē atrodas mākslas darbs ar nosaukumu “Avis”, kas starp 17 latviešu, vācbaltiešu un krievu autoru darbiem, iespējams, izstādīts pirmajā mākslas izstādē Tukumā. Šai izstādei ir veltīta “Baltijas mākslas izstāde. 20. gadsimta sākums”, kas šobrīd ir skatāma Durbes pilī.
Gleznas Tukuma muzejam dāvina vācbaltiete Gerda Kola, kura rūpīgi pētījusi gleznotāja Z. A. Bīlenšteina biogrāfiju, taču līdz šim neko nebija zinājusi par izstādi Tukumā, kurā, iespējams, tika eksponēta glezna “Avis”. “Man šķiet sevišķi interesanti, ka šī glezna varēja būt 1905. gadā izstādē Tukumā. Tādējādi pēc 111 gadiem tā atgriežas Tukumā. Tā ir ļoti jauka doma! Es nebeidzami domāju par to, pētīju dokumentus, vedu sarunas, lai izdibinātu, kur “manas bildes” būtu labi saglabātas, kad es tās vairs nevarēšu uzraudzīt,” stāstīja mecenāte. Jauniegūtās gleznas apskatīs restauratori un pēc tam tiks izstādītas Durbes pilī.
Gerda Kola Tukuma muzejam dāvina arī savas ģimenes relikvijas – sudraba tējkarotes ar gravējumiem.
Gleznu kolekcijas dāvinātāja cieši saistīta ar Latviju: gan viņas māte Edīte (dzimusi Naruševiča), gan tēvs Alfons Kols dzimuši un auguši Rīgā, taču sastapušies jau pēc vācbaltu izceļošanas uz Vāciju 1939. gadā.
Meita Gerda Edītes un Alfonsa Kolu ģimenē piedzima 1943. gada 29. jūnijā Poznaņā. 1945. gada janvārī, kad Poznaņai tuvojās Sarkanās armijas karaspēks, Edīte Kola ar Gerdu bērnu ratiņos bēga uz rietumiem. Alfons Kols tajā laikā bija karavīrs. Pēc kara ģimene atkal satikās Šlēzvigā Holšteinā.
Alfons Kols mira 1982. gadā, bet pēc diviem gadiem viņam mūžībā sekoja sieva Edīte. Gerda Kola par viņiem saka: “Līdz pat savam mūža galam mani vecāki ļoti cieta no ilgām pēc Dzimtenes un ar skumjām viņi atcerējās savu jaunību Rīgā, kur viņi jutās mājās.”
Piemiņas lietiņas, ko vecāki bija paņēmuši līdz no Latvijas un saglabājuši visu grūto kara un pēckara laiku, Gerda Kola, kurai pašai pēcnācēju nav, 2011. gadā nodeva Tukuma muzejam, kas nodarbojas ar vācbaltu vēstures izzināšanu.
Gerda Kola dzīvo Vācijā, Neiminsterē, bet bieži viesojas Latvijā. Vācijā apguvusi latviešu valodu.
Durbes pils ir vienīgā no agrākajām Latvijas muižu kungu mājām, kur atjaunots 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma interjers un radīts zināms priekšstats par vācbaltu kultūru.
