“Tukšums ir meiteņu labākais draugs.” Recenzija par mākslinieču dueta „Skuja Braden” izstādi 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Porcelāna izstāde mums visbiežāk asociējas ar skaisti apgleznotiem traukiem, ar trauslumu un lietišķo pievilcību. Porcelāna figūriņas it kā skaitās tēlniecība, bet tiek aplūkotas drīzāk kā kuriozs, kā mazie dekoratīvo šķirņu suņi, kuru miniatūro stāju apbrīno, bet nopietni neuztver.
Pret “Skuja Braden” apgleznotajiem porcelāna traukiem un figūrām attieksme ir pavisam cita. Pietiek ieraudzīt kaut vienu šī tandēma radīto mākslas priekšmetu un uzreiz kļūst skaidrs, ka šeit mēs saskaramies ar ko vienreizēju Latvijas un pasaules mākslu kontekstā.
Sākumā bija vārds vai, precīzāk, pseidonīms “Skuja Braden”, kas tika izveidots 1999. gadā no Ingūnas Skujas un Melisas Breidenas uzvārdiem. Abas mākslinieces izlēma strādāt kopā un tika radīta šī trešā personība, savdabīgs alter ego, kas ļauj māksliniecēm nosacīti abstrahēties no darbiem un ieņemt novērotāja vai pat medija pozīciju.
Unikāli ir tas, ka šis izdomātais, saliktais varonis nav tikai literāra mistifikācija, bet pilnā mērā atbilst patiesībai, ka mākslinieces visus darbus rada kopā kā viens veselums – no idejas un skicēm līdz tehniskajam risinājumam, no keramiskās pamatformas līdz dekoratīvajiem elementiem un apgleznojumiem.
Izstādei “Samsāra” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā “Skuja Braden” gatavojās vairākus gadus. Izstāde bija paredzēta kā pirmā plašā retrospekcija, bet šī gada martā kļuva par pirmo izstādi, kuru atvēra bez apmeklētājiem saistībā ar ārkārtas situācijas izsludināšanu valstī.
Visi interesenti varēja sekot līdzi atklāšanai mākslinieču “Facebook” profilā un vēlāk pat aplūkot dažu objektu digitālus 3D modeļus, iegūstot kārdinošu priekšstatu par to “medusmaizi”, ko varēs izbaudīt pēc karantīnas atcelšanas.
Šī diena ir jau vairākas nedēļas kā atnākusi un beidzot izstādi var apskatīt klātienē.
“Skuja Braden” porcelāns ir unikāls ne tikai ar to, ka harmoniski savieno plastiku ar gleznojumu, bet arī piedāvā skatītājiem vairākus saturiskos slāņus un pretrunīgus emocionālos pārdzīvojumus.
Tas, ka mākslinieces ir praktizējošas Mahājāna atzara budistes, krāšņi atspoguļojas viņu daiļradē jau no pašiem pirmsākumiem. Indiešu un japāņu kultūras jēdzieni un vizuālie motīvi seko skatītājam visā izstādes garumā.
Tomēr Austrumu filozofijas un reliģijas aspekti nekad nekļūst par dominējošajiem mākslas darbu saturā. Eksotiskas vizuālās ikonogrāfijas vietā daudz svarīgāk pievērst uzmanību budisma priekšstatam par materiālu formu, jo tas ļauj katrā priekšmetā dziļāk izjust māksliniecisko ieceri.
Mahājānā dominē izpratne par tukšumu, kas pastāv mūžīgi, un mainīgu formu. Jebkurš trauks vai skulptūra izstādē, pirmkārt, ir ugunī radīta nepastāvīga čaula, ko apņem un piepilda tukšums, un tālāk uz šīs bāzes brīva fantāzija var aizmirst par ierobežojumiem.
“Skuja Braden” mākslu var uzskatīt par provokatīvu tikai tad, ja kādu mulsina hinduisma tempļu tēlniecība, homoseksuālisms, Vladimira Nabokova romāns “Lolita”, Franca Kafkas stāsti un cilvēka fiziskās nāves atspoguļojums mākslā.
Kā pierādīja šī pavasara notikumi, realitāte ir daudz provokatīvāka, nekā mākslinieki to varētu iztēloties. Pasaules kultūras daudzveidīgie slāņi – no mūsdienu politikas un feminisma līdz 19. gs. japāņu erotiskām koka gravīrām, Tibetas mirušo grāmatai un nerātnām dainām – tas viss veido to krāšņo pasauli, kuru “Skuja Braden” tver ar nepārspējamu asprātību un vienlaikus nopietnību.
Iegrimstot izstādes krāšņumā, rodas sajūta, ka esi nonācis Brīnumzemē vai Aizspogulijā, kas tikusi radīta pilngadīgai Alisei vai, pareizāk sakot, radusies pilngadīgas Alises galvā.
Šī iemesla dēļ “Iekāres istaba” ekspozīcijas vidusdaļā, kas patiesībā runā par glābšanos no ilgām, iekāres un pieķeršanās kā cilvēka ciešanu cēloņiem, dažu porcelāna dzimumlocekļu un vagīnu atveidu dēļ nepilngadīgajiem apmeklētājiem nebūs pieejama.
Samsāra ir mainīga esības nepastāvība. Šis princips ir iekodēts ekspozīcijas telpiskajā konfigurācijā un tematiskajā sadalījumā. Izstāžu zāles apsīdas daļa ir veltīta nāvei.
Centrā pēc budisma tradīcijas ir izveidots altāris, kas domāts ne tikai reliģiskiem rituāliem, bet arī senču garu godināšanai. Šajā gadījumā tas veltīts mākslinieces Ingūnas Skujas mātes Ilgas Skujas piemiņai.
Instalācija no porcelāna figūrām, kažokiem un videoieraksta ļoti atklāti stāsta par cilvēka dzīves norietu, par mātes un meitas attiecībām, par dziļām traumām un atmiņām, ko cilvēks nes visas dzīves garumā, un par atbrīvošanos no sloga nāves stundā.
Patiesībā vienīgais, kas izstādē var šokēt, ir pilnīgā atklātība un godīgums, ar kādu mākslinieces ir gatavas stāstīt par sevi.
Vēl viens sava veida saliktais kolektīvais “Skuja Braden” “pašportrets” ir liels cikls ar apgleznotiem šķīvjiem “Cilvēki, kurus mēs pazīstam, kurus mēs gribētu pazīt, un cilvēki, kurus mēs vairs negribam zināt”.
Portretu galerijā var atrast gan laikabiedrus, gan tos vēstures personāžus, kas māksliniecēm šķiet būtiski ar plusa vai mīnusa zīmi.
Daudzi no tiem neapšaubāmi ir viņu gara radinieki, un, ja no katra šī personīgā panteona varoņiem paņemtu kādu niansi, tad tā varētu kļūt par “Skuja Braden” jauno pārmiesošanās hibrīdformu, kas atradīs sevi mūžīgajā tukšumā.
