Tukšie ļautiņi 0
Trīs atzinību guvušos Blaumaņa iestudējumos apliecinājis savu spēju mūsdienīgi interpretēt klasiku, Elmārs Seņkovs turpina to izkopt ar režisoriski nevainojamu Gorkija lugas lasījumu Rīgas Krievu teatrī.
Jau pati “Vasarnieku” izvēle ar lugas varoņu neauglīgo dvēseles skrubināšanu un garīgo vēlmju devalvāciju liek domāt, ka režisors neies ierastajās Gorkija uzvedumu sliedēs un sociālo tēmu akcentējuma vietā meklēs kaut ko mūsu laikam un sabiedrībai būtiskāku. Izrādes piedāvātais realitātes analogs, kurā ar saviem veiksmes stāstiem šodien eksistē arī zināma mūsu sabiedrības daļa jeb tā saucamais inteliģentais vidusslānis, ir tik skaudri un precīzi atveidots uz skatuves, ka neviltotu sajūsmu raisa režisora griba un māka vērīgi ielūkoties uzbāzīgi reklamētā dzīves standarta aizkulisēs. Turklāt iestudējums nav postmodernismam raksturīgā pavīpsnāšana par šādas dzīves muļķīgajām izpausmēm, bet gan vērtību pārbīdē apjukuša cilvēka sirdi pārņēmušā tukšuma niansēta atklāsme.
Pārceļot darbību uz mūsdienām, saspiežot to īsākā laika sprīdī un atbrīvojoties no vairākiem otrā plāna personāžiem, režisors lugas struktūru nelauž, bet tikai delikāti pielāgo tās dramaturģisko faktūru saviem mērķiem. Rūpīgi apsvērtie, ar Madaras Rutkēvičas palīdzību veiktie teksta īsinājumi ļauj viņam izrādē jebkura tēla rīcību piepildīt ar mūsdienīgu saturu un spilgtāk izgaismot tās mirāžas, kurām tik apmātīgi ļaujas tuksnesī pārvērstās varoņu dvēseles.
Sapulcējušies advokāta Basova vasarnīcā, kuru Reinis Dzudzilo uz skatuves pārvērtis par pelēku caurstaigājamo vestibilu ar dubultām sienām, izrādes varoņi gatavojas tās veldzēt nelielā izklaidējošā pasākumā, kura formālais iemesls ir Varvaras Mihailovnas vārda diena. Ar izteiksmīgām aktieru pozām uzsāktā spēle iezīmē to apnicības līmeni, kurā savas dienas vada izmeklēts vasarnieku pulciņš. Zinādami viens par otru “visu un vēl mazliet vairāk”, viņi savas pašiem apnikušās sarunas cenšas uzturēt ar šur tur aizgūtu viedokļu un saklausītu asprātību palīdzību, kurām pa vidu var iejaukt arī nedaudz īstas vai škietamas jūtu izpausmes.
Varvara Mihailovna, piemēram, gaida Šaļimovu kā pavasari, kas ienesīs jaunas vēsmas viņas dzīvē, bet iztukšotais rakstnieks ātri vien sagrauj viņas sapņus. Izrādās, viņš jau sen vairs neraksta, jo cilvēki šodien tādi “sapinušies, glumi un netverami, nevar saprast, ko tie mīl un ko tiem vajag”, bet viņš grib dzīvot tāpat kā pārējie. Vlass vēl mēģina slēpties aiz āksta maskas, bet tomēr atzīstas, ka nemāk starp šiem cilvēkiem dzīvot citādi, kā viņi dzīvo. Iemīlējis Marju Ļvovnu, viņš saņem noraidījumu, jo stiprā un neatkarīgā sieviete Marja, neraugoties uz savām jūtām, baidās mīlēt – gadu starpības dēļ var iznākt ciest. Toties Rjumins sev iestāstījis, ka mīlestība pret sievieti ir traģisks vīrieša pienākums, un, ja Varvara Petrovna tam netic, tad viņš to pierādīs ar “skaistu pašnāvību”, iešaujot sev plecā.
Tādā veidā varētu turpināt par katru no lugas personāžiem, kas izrādes gaitā reibstot, mīlējoties un kašķējoties, atklāj to pašapmāna pilno eksistenci, pēc kuras viņi visi tik ļoti tiekušies, izķepurojoties no nabadzības. Šodienīgā tipāžu galerija, kuru Krievu teātra aktieri ar tādu aizrautību triepj uz ”pelēcīgā dvēseles fona”, ir vienreizēja iespēja paraudzīties uz sevi no malas tiem, kas visu ziedojuši tikai vienam mērķim – tikt pie pārticības un skaistas dzīves. Seņkovs savā iestudējumā tik precīzi ir sabalansējis aktieru spēli, neļaujot nevienam no viņiem varoņu iekšējo iztukšotību paslēpt aiz situācijas šķietamā dramatisma, ka to jau var uzskatīt par reti filigrānu režisora un aktieru sadarbību. Tik tikko tveramā ironijas kārtiņa nevienu brīdi nepārvēršas atklātā iestudējuma veidotāju norādē uz pāri stāvošu pozīciju, bet tikai jūtīgi fiksē kādu šodienas sabiedrības daļas stāvokli, par kuru pēc izrādes gribot negribot galvu nāksies palauzīt katram.
Kādā sarunā Dudakovs advokātam jautā: “Jūs neizbrīna tas, ka neesam vēl viens otram apriebušies? Šausmīgi tukši ļautiņi mēs visi esam,” un Basovs vēl pārjautā: “Jūs to nopietni?” Elmāra Seņkova izrādē ietvertā atbilde skaļi skanētu – pilnīgi nopietni, un, ja neviens par to šodien nerunā, tad tas vēl nenozīmē, ka neviens par to arī nedomā. Domā, un piedevām ļoti spilgtā un pārliecinošā formā.
VĒRTĒJUMS
REŽIJA 5
SCENOGRĀFIJA 4
AKTIERDARBS 4
Vārds skatītājam
Kitija Balcare, uzņēmuma “Hauska & Partner” korporatīvo attiecību konsultante: “Izrādes “Vasarnieki” vēstījums ir nepārprotams. Sabiedrībā, kur aiz elegantas ārējās čaulas un virspusējām čalām ir ieslēpušies dzīves nogurdināti ļaudis, kārtu pa kārtai klājas un ik pa brīdim plaisā ilūzijas. Kopumā režisora Elmāra Seņkova darbs Rīgas Krievu teātrī ne vien papildina tā repertuāru ar scenogrāfiski svaigiem darbiem (atkal kopā ar scenogrāfu Reini Dzudzilo), bet arī sniedz šā teātra aktieriem iespēju ieraudzīt sevī jaunas šķautnes.”
