Tukšie lauki jāpiepilda ražošanai 0
Deviņu zinātnieku grupa – vadošie speciālisti no augstskolām un zinātniski pētnieciskajām iestādēm – veikusi pētījumu “Latvijas lauku telpa – attīstība un tās izaicinājumi”. Tajā konstatēta lauku atmiršana un atkarībā no sabiedrības gatavības pakāpes tos atdzīvināt iezīmēti četri attīstības scenāriji.
“Vai lauku sociālekonomiskā apdzīvotība ir Latvijas sabiedrības vērtība?” LOSP (Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome) sēdē jautāja zinātnieku grupas pārstāvis Andris Miglavs. Citiem vārdiem, vai sabiedrībai vajag apdzīvotus laukus? Viņaprāt, izvēle ir tik tieša un skarba, ka sev jāpasaka, vai Latvijas lauki ir tikai saglabājami ar valsts atbalsta programmu, kāda esot Austrālijas aborigēniem, vai laukos atjaunojama ekonomiskā un sociālā dzīve.
Lauki pamazām izmirst
Ja par laukiem uzskata visus novadus (izņemot septiņas lielās pilsētas), tad, pēc zinātnieku aplēsēm, Latvijas laukos formāli dzīvo 31% iedzīvotāju, bet pēc dzīvesveida un saimnieciskā pamata par lauciniekiem var uzskatīt vien piekto daļu visu valsts iedzīvotāju. Tikai 6 – 10% saistīti ar agrobiznesu un mežsaimniecību, pārējie strādā pašvaldībās, sniedz pakalpojumus vai vienkārši ir bez darba.
Vai lauki iztukšojas? Jā, jo laucinieku skaits 10 gados sarucis par 13%. Zemās dzimstības un migrācijas dēļ lauku iedzīvotāju skaits katru gadu samazināsies par četriem pieciem tūkstošiem gadā. Bērnu skaits samazināsies par trešdaļu.
Vai par to jāuztraucas? Pirms sākt vaidēt, paskatījos salīdzinošo statistiku: Eiropas Savienības laukos dzīvo vidēji 24,2% iedzīvotāju (“Eurostat” dati par 2010. gada martu, pēc šīs metodoloģijas, mazāk par Latviju ir Vācijā, Lielbritānijā, Spānijā, Zviedrijā, Nīderlandē u. c.).
Pētījumā iesaistītie zinātnieki nespriež emocionāli, bet gan konstatē un prognozē faktus: ja saglabājas pašreizējā lauku iztukšošanās tendence, tad pēc 2030. gada vairs tikai 25 – 26% iedzīvotāju formāli būs deklarējušies laukos, bet darbs laukos būs vien ap 15% (5 – 6% samazinājums), tieši lauku un meža darbos būs iesaistīti 4 – 5%…
Rēķini, kā gribi, bet Eiropas lauki jau pašlaik ir tukšāki, nekā Latvijas lauki varētu būt pēc gadiem divdesmit. Vai tas Latvijai būtu tikpat normāli kā pārējai Eiropai vai bīstamāk?
Latvijai šis apdzīvotības procents bīstams ir tāpēc, ka iedzīvotāju blīvums jau tagad ir viens no zemākajiem Eiropā. Kritiski zemākais apdzīvotības punkts šobrīd jau ir Latgalē – 15 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru, norāda pētnieki. (ES iedzīvotāju vidējais blīvums 116,7).
Četri scenāriji
Zinātnieki ir iezīmējuši četrus attīstības scenārijus. Pirmais – ja neveic neko jaunu, pārējie – ja laukos veicina nodarbinātību kādā no jomām: lauksaimniecībā, mājražošanā un rūpniecībā.
Pirmais – pašplūsmas scenārijs. Ir ļaudis, kas saka – viss ir labi, nekas nav jāmaina vai – labi nav, tomēr mainīt nevaram, tāpēc nav vērts. Tas nav nekā nedarīšanas scenārijs, bet gan esošo aktivitāšu saglabāšanas jeb pašplūsmas scenārijs. Ja neuzsāk neko jaunu, nodarbinātība lauku teritorijās samazināsies vēl par trešdaļu, pakalpojumi kļūs vēl nesasniedzamāki, lauku sociālekonomiskā vide neprognozējami degradēsies.
Otrais – agrobiznesa scenārijs. Ir ļaudis, kas saka: “Mēs taču esam mežu, jūras un lauksaimniecības valsts. Jāļauj tik strādāt, un meži (zeme, jūra, purvi, agrotūrisms, mazā pārstrāde … – kas nu kuram) izvilks visus Latvijas laukus.” Tāpēc otrais scenārijs apskata tikai agrobiznesa dabas resursu maksimālu izmantošanu.
Trešais – sīkražotāju scenārijs. Ir ļaudis, kas saka: “Nav svarīga ražotāju konkurētspēja lauksaimniecībā (mežsaimniecībā un zvejniecībā), jāatbalsta ar subsīdijām mazie ražotāji, lai dzīvo laukos, un būs labi.”
Sīkražošanas atbalsta scenārijs skartu skaitliski ne mazāk ļaužu kā agrobizness, taču pētījuma autori nav spējuši aprēķināt amatnieku un mājražotāju devumu tautsaimniecībā. Mierinājumam: arī Ekonomikas ministrija to nav spējusi.
Ceturtais – rūpniecība laukos. Ir ļaudis, kas saka: “Mūsu sabiedrība nav tik turīga, lai varētu atļauties nestrādāt. Tāpēc agrobiznesa konkurētspējai jātiecas uz Eiropas līmeni, bet lauku apdzīvotības saglabāšanai laukos vienkārši vajag jaunas un citas darba vietas.” Tāpēc nodarbinātību var saglabāt, tikai attīstot nelauksaimnieciskās darba vietas.
Vairāk saražot, bet vēl vairāk – pārstrādāt
Otrais – agrobiznesa scenārijs – apskata tikai dabas resursu maksimālu izmantošanu. Pat attīstot tradicionālo lauksaimniecisko ražošanu, uzdevums var izrādīties daudz grūtāks nekā tikai “palielināt izslaukumu”. Latvijā piena ķēdes pievienotā vērtība ir trešā zemākā ES (aiz Slovākijas un Čehijas). Kaut arī kopumā zemnieki pamatoti norāda, ka subsīdijas ir zemākās visā ES, pārrēķinot tās, ko saņem piena lopkopji uz vienu kilogramu piena, tās ir… ceturtās lielākās ES. Jau tagad Latvijas piena ķēdē uz kilogramu piena ir vieni no lielākiem ienākumiem starp jaunajām dalībvalstīm, aprēķināts pētījumā.
Ja saimnieki vēlētos saņemt tikpat, cik Eiropā, tad, pēc pētnieku aplēsēm, atalgojuma fonds 1,3 reizes pārsniegtu produkcijas kopvērtību, bet pārtikas rūpniecībā algu fondam būtu jānovirza vairāk nekā puse produkcijas pārdošanas ieņēmumu. Latvijā piena ķēdē ir viszemākais darba ražīgums. Uzdevums nav tikai palielināt izslaukumu (palielinot ražīgumu), jo tas apdzīvotību laukos nepalielinātu, bet gan Latvijā pārstrādāt to pusi piena, ko šobrīd eksportē.
Arī zemkopībā fiksētas neizmantotas rezerves – katrs ceturtais lauksaimniecībai derīgās zemes hektārs ir neizmantots (628 tūkstoši ha), arī 80% zālāju netiek izmantoti.
Ja pārstrādātu visus novāktos graudus, tad papildus (bez konditorejas) nāktu klāt pievienotā vērtība 22,4 miljonu latu apmērā un 700 strādājošo!
Ja graudu produktus neeksportētu, bet izmantotu gaļas ražošanā līdz pašpatēriņa nodrošināšanai, pārējos – papildu piena ražošanā –, tad papildus četri tūkstoši strādājošo saražotu gaļu vēl par 128,8 miljoniem latu, bet piena pārstrādē vēl 1200 cilvēkiem būtu darbs, saražojot piena produktus par 45 miljoniem latu.
Lauksaimniecībā iesaistot papildu zālāju platības, darbs vēl 5200 strādājošajiem, kas dotu produkciju par 104,3 miljoniem. Tas savukārt dotu darbu vēl 800 cilvēkiem pārtikas pārstrādē un nestu vēl 25,8 miljonu latu vērtu produkciju. Pavisam agrobiznesa iespēju pilnīga izmantošana ļautu nodarbināto skaitu līdz 2020. gadam palielināt par trešdaļu!
Līdzīgu formulu piemērojot zivsaimniecībai, divas trešdaļas no brētliņu eksporta jānovirza šprotu ražošanai, jāattīsta akvakultūra un jāpārstrādā arī tās produkcija, bet visi ražošanas atlikumi jāizmanto eļļas un zivju miltu ražošanai. Ieguvums: 0,4 miljoni latu un 1200 strādājošo papildus pie esošās bāzes izaugsmes scenārija.
Arī meža nozarē, pieņemot, ka līdz 2020. gadam eksportēs vairs ne 33% apaļkoku, bet tikai 5% un ka pārējos pārstrādās Latvijā, iegūstam par 13 tūkstošiem vairāk darba vietu un par 600 miljoniem vērtīgāku produkciju.
Citražošana laukos
Pētnieki pierāda, ka mitoloģisks ir uzskats, ka, intensificējoties lauksaimniecībai, pārpalikušie lauku strādnieki atradīs darbu citās nozarēs. Statistika rāda, ka nodarbināto skaits un gūtie ienākumi lauku novados kritušies visās ražojošajās un ar tām saistītajās nozarēs (no 2007. līdz 2009. gadam nodarbinātie būvniecībā – par 59%, par apmēram 15 – 20% – pārējās nozarēs).
Tā kā tehniskais progress pat ar pieaugošiem produkcijas apjomiem par apmēram 50 tūkstošiem neizbēgami samazinās lauksaimniecībā strādājošo skaitu un par 60 tūkstošiem – pakalpojumu nozarēs laukos, vienīgā iespēja šo procesu bremzēt ir radīt darba vietas ar lauksaimniecību nesaistītās nozarēs.
Tātad, pēc zinātnieku domām, būtu jārada vismaz 40 tūkstoši jaunu ar agrobiznesu tieši nesaistītu darba vietu, kas savukārt dotu iespēju laukos saglabāt ap 50 tūkstošiem citu darba vietu “servisa” nozarēs… Cik tas sabiedrībai maksātu?
2008. – 2010. g. atbalsta programmu pieredze liecina, ka vienas nelauksaimnieciskās darba vietas radīšana laukos sabiedrībai izmaksāja 10 – 20 tūkstošus latu. Tātad vismaz 50 miljonu latu būtu nepieciešams novirzīt šim mērķim. Vai sabiedrība savās nākotnes programmās ir gatava pārdalīt resursus lauku attīstībai, pētnieku grupas vārdā jautāja Miglavs.
Kam šprice rokās?
Kad bēdīgais lauku stāvoklis konstatēts, izvērsās domu apmaiņa, kam tas jānovērš. Valdis Dzenis pirmais lēca kājās: “Jā, mēs zinām, kā laukos iet. Te nav neviena, kas negribētu dzīvus laukus! Ko tā muldēšana Saeimā un citur dod, ja mēs pat nezinām, vai tā grib sakoptus laukus redzēt. Jāiet vienu soli tālāk! LLKC un LVAEI jānosprauž mērķis, uz kuru iet.” Andris Miglavs “bumbu atspēlēja atpakaļ”, sakot, ka zinātnieki savu darbu ir paveikuši un tieši lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas ir tās, kas var rosināt valsts kopējai attīstībai nepieciešamos procesus – gan praktiski, gan likumdošanas iniciatīvu veidā.
LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis pagājušonedēļ “LA” pavēstīja, ka šo pētījumu domāts prezentēt Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā.
Uzziņa Pētījumu “Latvijas lauku telpa – attīstība un tās izaicinājumi” pēc Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) pasūtījuma un no Valsts lauku tīkla finansējuma veikuši zinātnieki Zane Bulderberga (LLU), Mārtiņš Cimermanis (LLKC), Agnese Krieviņa (LVAEI), Ieva Leimane (“EDO Consult”), Andris Lismanis (“EDO Consult”), Andris Miglavs (LVAEI), Pēteris Šķiņķis (LU), Ilze Vilks (LU). Pētījumu var lejuplādēt: http://www.llkc.lv/upload_file/401372/LAUKI__LOSP_upd_2012_0118.pdf |
